Maija beigās reģistrētā bezdarba līmenis valstī bija 11,3% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaita. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) vadītājs Pēteris Krīgers gan uzsver, ka oficiāli reģistrētais bezdarbnieku skaits ir tikai aisberga redzamā mala un reālais, bez darba esošo cilvēku skaits esot vismaz 16 līdz 17%, kas gada beigās, visticamāk, sasniegšot 20% rādītāju.
P. Krīgers LBAS vada jau septiņus gadus, taču viņam nākas atzīt, ka tik dramatiskus notikumus nodarbinātībā viņam vēl nav nācies piedzīvot. Raksturojot savus novērojumus, P. Krīgers neslēpj – vairums mūsu valsts darbspējīgo iedzīvotāju šodien atrodas ļoti smagā, iespējams, pat bezizejas situācijā. “Vairums cilvēku savu nākotnes plānu veidošanā vadījās pēc tām optimistiskajām prognozēm, kuras vienā balsī pauda Latvijas politiķi. Tagad ir jāsecina, ka valsts ir nonākusi tādā krīzē, kāda mums nav rādījusies pat vissliktākajos murgos,” rezumē P. Krīgers.
Dīvaini skan apgalvojumi, ka neviens šo krīzi it kā neesot prognozējis, lai gan simptomi tam, ka kaut kas valsts pārvaldē tomēr nenotiek pareizi, parādījās jau krietni vien iepriekš.
Jā, tam ir jāpiekrīt. Jau 2007. gadā mēs vērsāmies pie Aigara Kalvīša ar ierosinājumu krasi samazināt valsts pārvaldes aparātu, birokrātisko korpusu, institūcijas, kas cita citu dublē, aģenturas, sekretariātus... Diemžēl toreiz neviens mūsu viedoklī neieklausījās.
Vai, jūsuprāt, Latvijā arodbiedrībām ir tikpat liela autoritāte kā, piemēram, Vācijā vai Zviedrijā, kur arodbiedrību kustības uzskata par ļoti ietekmīgu sociālo spēku?
Zviedrijā arodbiedrībās apvienojušies teju 80% no visiem strādājošajiem, tāpat arī Vācijā, savukārt Francijā arodbiedrības pulcē tikai 9% nodarbināto. Tiesa, arodbiedrību autoritāte nav atkarīga no to masveidības. Daudz nozīmīgāka ir pašu strādājošo pilsoniskā apziņa, kā cilvēki izturas pret savām darba tiesībām, cik viņi ir gatavi tās aizstāvēt. Latvijā arodbiedrības apvieno aptuveni 15% strādājošo, taču galvenā problēma ir tā, ka latvieši ir kūtri un nevietā kautrīgi, viņi nav gatavi kardinālai, izlēmīgai rīcībai, solidaritātei, apvienojoties, piemēram, streikos. Latvietis ir vienpatis visās savās izpausmēs. Mēs pēc savas mentalitātes esam viensētnieki, kuri nav pieraduši ar vienu zirdziņu apart savu lauku, bet pēc tam doties arī pie kaimiņa. Nē, mēs katrs esam visgudrākais, katrs pats zina, kā jādara labāk, tādēļ pat darba tiesību jautājumos mēs biežāk izvēlamies iet individuālu ceļu, kas, protams, nav pareizi, jo vienotībā ir daudz lielāks spēks. Iespējams, šāda attieksme ir padomju iekārtas mantojums, kad dalība arodbiedrībā bija obligāta un daudziem tas radīja nepatiku.
"Daudz nozīmīgāka ir pašu strādājošo pilsoniskā apziņa, kā cilvēki izturas pret savām darba tiesībām, cik viņi ir gatavi tās aizstāvēt."
Vairums ekspertu atzīst, ka darba tirgū iestājies absolūts darba devēju diktāts. Vai šī atziņa paaugstina darba ņēmēju ieinteresētību solidarizēties arodbiedrību kustībai?
Šis ir ļoti sāpīgs temats. Esam veikuši neatkarīgu pētījumu, kas skaudri apliecina, ka darba tirgū patlaban valda haoss. Daudzos uzņēmumos, īpaši tajos, kuros nav arodbiedrību, nepastāv nekādas darba tiesiskās attiecības, darba devēju patvaļa ir sasniegusi vēl neredzētus augstumus. Ir gadījumi, kad cilvēki tiek atlaisti ar īsziņu palīdzību, ar atpakaļejošu datumu, neizmaksājot kompensāciju. Un pats pārsteidzošākais ir tas, ka cilvēki ar to samierinās, nereti pat mēģinot attaisnot savus darba devējus – jā, visiem šodien ir grūti, var jau saprast...
Tāds Stokholmas sindroms...
Jā. Daudzi piekrīt doties garos bezalgas atvaļinājumos, neapzinoties, ka pēc šī atvaļinājuma viņi tik un tā tiks atlaisti, zaudējot arī visas sociālās garantijas un kompensāciju. Manuprāt, tā ir apbrīnojama netālredzība! Tieši tādēļ mēs savos konsultatīvajos punktos cenšamies cilvēkiem skaidrot viņu tiesības un rekomendējam tomēr iestāties arodbiedrībā.
Taču nesenie notikumi pierāda, ka arī arodbiedrības nespēj pasargāt no algas samazināšanas vai atlaišanas. Lai cik spēcīga Latvijā ir, piemēram, skolotāju arodbiedrība, valdība pateica griežam nost un...
Vienmēr vēl pastāv galējais līdzeklis – streiks, lai gan Latvijā tas tiek izmantots nelabprāt. Domāju, kas septembrī skolotāji tik tiešām izies ielās, jo viņiem algas ir samazinātas ļoti negodīgi, ar lielu krāpšanos.
"Daudzos uzņēmumos, īpaši tajos, kuros nav arodbiedrību, nepastāv nekādas darba tiesiskās attiecības, darba devēju patvaļa ir sasniegusi vēl neredzētus augstumus."
Kā jūs to domājat?
Tika runāts par 20%, kam piekrita arī arodbiedrība, taču līdz ar pēdējiem budžeta grozījumiem tika nobalsots par gluži citu ciparu.
Vai tas ir stāsts par sociālo partneru atsauktajiem parakstiem pie 2009. gada valsts budžeta grozījumiem?
Tostarp. Lietas būtība bija gaužām vienkārša un skaudra – valdības sociālajiem partneriem tika dotas divas iespējas: mēs parakstām budžeta grozījumus un Latvija saņem starptautisko aizdevumu, vai arī mēs neparakstām budžeta grozījumus un tad valdībai jau jūlijā nav naudas, ko maksāt algas un pensijas. Prezidenta un Ministru prezidenta klātbūtnē sociālajiem partneriem bija jāizšķiras. Vai mana izvēle bija viegla? Nē, nevienam nenovēlu šādu izšķiršanos! Cilvēciski tā bija ļoti smaga dilemma, un es šobrīd nevaru pateikt, vai izdarīju pareizi vai nepareizi. Laiks rādīs. Taču es šo dokumentu parakstīju ar piebildi, ka strādājošajiem jebkurā gadījumā paliek tiesības aizstāvēt savas intereses, tostarp iesaistoties streikos vai tiesvedībās. Mans paraksts neatceļ Darba likumu vai koplīgumus, un cilvēkiem joprojām ir iespējas cīnīties.
Vai visiem? Ne jau katrā uzņēmumā pastāv arodbiedrība.
Tā nav problēma. Pastāv nozaru arodbiedrības, kurās var iestāties gan mazo uzņēmumu pārstāvji, gan individuālie strādājošie. Par visām šīm iespējām var uzzināt mūsu konsultatīvajos centros, kas atrodas Latvijas lielākajās pilsētās.
Manuprāt, strādājošie nereti uzskata, ka iestāšanās arodbiedrībā ir sava veida nodevība pret darba devēju, provocēšana uz konfliktu, un daudzi vienkārši nevēlas radīt saspīlētu situāciju.
Protams, vienīgā vieta, kur latvietis spēj būs ass un aktīvs, ir hokeja un basketbola spēles. Visa pasaule pēc tam brīnās, ka ziemeļnieki arī mēdz būt ar tādiem apgriezieniem. Man tiešām dažkārt šķiet, ka mēs visas savas emocijas izšaujam hokejā, bet tad, kad ir jāaizstāv pašam sevi, tad pāri nekas vairs nav palicis.
"Valdības nepopulārie lēmumi par pensiju un citu sociālo garantiju samazināšanu nestimulē nedz pašu darba ņēmēju, nedz darba devēju vēlmi godīgi maksāt nodokļus."
Tiem, kuri baidās stāties arodbiedrībās, būtu jāzina, ka darba devējs nav jāinformē par savu piederību arodbiedrībai. Tā ka, mainot darba vietu, strādājošais jebkurā gadījumā var saglabāt dalību arodbiedrībā, jo, pieņemot darbā, darba devējam pat ir aizliegts prasīt, vai konkrētā persona ir kādas arodbiedrības biedrs. Šis jautājums aktualizējas tikai tad, ja darba devējs grasās cilvēku atlaist un šajā gadījumā atlaišana ir jāsaskaņo ar arodbiedrību, kas savukārt nozīmē, ka arodbiedrība uzraudzīs atlaišanas likumību.
Patlaban, strauji pieaugot atlaišanas skaitam, pieaug arī to cilvēku skaits, kuri izlemj vērsties tiesā.
Es gribu cerēt, ka tas zināmā mērā ir arī arodbiedrību nopelns, jo pēdējā laikā mūsu juristi tik tiešām daudziem cilvēkiem palīdz sagatavot pieteikumu tiesai. Šajās lietās figurē divi galvenie jautājumi – nelikumīga atbrīvošana no darba un algas vai kompensāciju neizmaksāšana. Domāju, ka rudenī prasību vilnis kļūs vēl lielāks.
Tātad arī jūs prognozējat, ka bezdibeņa galējais punkts vēl nav sasniegts un rudenī, ziemā situācija kļūs vēl sliktāka?
Diemžēl domāju, ka labāk nekļūs, jo nekas netiek darīts, lai stimulētu uzņēmējdarbību, apgūtu Eiropas Savienības fondus. Jaunas darba vietas nerodas. Turklāt valdības nepopulārie lēmumi par pensiju un citu sociālo garantiju samazināšanu nestimulē nedz pašu darba ņēmēju, nedz darba devēju vēlmi godīgi maksāt nodokļus. Tas nozīmē, ka pelēkās ekonomikas īpatsvars tikai augs, nodokļi netiks maksāti un sociālā budžeta kase kļūs arvien tukšāka.
Jā, es prognozēju, ka rudens un ziema būs ļoti smags laiks. Daudziem bezdarbnieku pabalsti jau būs beigušies... Ko šie cilvēki darīs... par to neviens nedomā.
"Aicinu beidzot atcerēties, ka spēks ir vienotībā – ir jāsāk kooperēties, sadarboties, turklāt visās dzīves sfērās."
Ko jūs pats varat ieteikt tiem tūkstošiem, kuri palikuši bez iztikas līdzekļiem un nespēj atrast darbu?
Tos, kuriem šobrīd vēl ir darbs, aicinu jau laikus pievērst uzmanību Latvijas Darba likumam un ar to saistītajiem dokumentiem, saprotot savas tiesības un pienākumus. Bet kopumā cilvēkus aicinu beidzot atcerēties, ka spēks ir vienotībā. Ir jāsāk kooperēties, sadarboties, turklāt visās dzīves sfērās. Ņemot vērā arvien pieaugošo noziedzību un novārdzinātos policijas resursus, es ieteiktu organizēties pašaizsardzības grupās, savu kaimiņu starpā meklēt zemessargus, medniekus,– cilvēkus, kuri spēj aizstāvēt paši sevi un citus. Ir jāmeklē radi un draugi, kam ir lauku saimniecības, kuri var palīdzēt ar pārtiku. Jāuzrunā paziņas, kuri, iespējams, var palīdzēt, piedāvājot kādu, kaut sezonālu darbu.
Uz valsti nevar paļauties?
Ir jācer! Kopumā jāsaka, ka darba iespējas valstī ir, tās tikai jāprot sameklēt. Mēs esam aicinājuši pašvaldības apzināt savas darbības sfēras, atrodot sociālā vai pagaidu darba iespējas un ļaujot cilvēkiem pelnīt, lai būtu līdzekļi vismaz pārtikai un rēķinu apmaksai. Taču galvenā atziņa, protams, ir tāda: šajos laikos jābūt daudz aktīvākam, daudz pašorganizēties spējīgākam, ir jācer un jāpaļaujas pašam uz sevi un saviem spēkiem.
