Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
“Normālos apstākļos dzīvē nereti mēdz būt situācijas, kad ikgadējais apmaksātais atvaļinājums ir izmantots, bet darbiniekam ir pēkšņi nepieciešama brīva diena. Ir jau, protams, iespēja „pēkšņi saslimt”, bet tas ir negodīgi. Šim nolūkam vislabāk noder bezalgas atvaļinājums, kuru var izmantot privātu vajadzību nolūkos, skaidro Labklājības ministrijas Darba attiecību un sociālā dialoga nodaļas vadītāja Ineta Vjakse. Piemēram, ar darba devēja piekrišanu darbinieks var aiziet atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas un doties uz Lielbritāniju studēt vai lasīt zemenes.
Tomēr šobrīd darbinieki vārdus “bezalgas atvaļinājums” no darba devēja visbiežāk nevēlas dzirdēt, jo tie nozīmē piespiedu došanos neapmaksātā atvaļinājumā ilgākā periodā vai, piemēram, kā tas ir vairākās valsts iestādēs, – ik piektdienu.
Publiski par bezalgas piektdienām ir paziņojis, piemēram, Uzņēmumu reģistrs, Nodarbinātības valsts aģentūra, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, Valsts ieņēmumu dienests un citas valsts iestādes.
Tikai pēc darbinieka pieprasījuma!
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības konsultants darba tiesību jautājumos Kaspars Rācenājs skaidro, ka Darba likuma 153. panta pirmā daļa nosaka gadījumus, kad atvaļinājums bez darba samaksas ir jāpiešķir obligāti. Savukārt tā trešā daļa paredz, ka bezalgas atvaļinājumu var piešķirt arī citos gadījumos, tātad darba devējam ir dota izvēles iespēja.
“Turpat arī norādīts, ka darba devējam atvaļinājumi jāpiešķir pēc darbinieka pieprasījuma. Tātad iniciatīvai ir jānāk no darbinieka. Praksē diemžēl notiek citādāk. Piemēram, kādas skolas darbinieki man ir sūdzējušies, ka viņiem liek uzrakstīt iesniegumu ar lūgumu piešķirt bezalgas atvaļinājumu. Reizēm darbiniekiem šādā iesniegumā pat liek pierakstīt arī pamatojumu, kāpēc šāds atvaļinājums ir vajadzīgs. Tādējādi šobrīd darba devēji, saskaroties ar naudas trūkumu, ir veikli atraduši veidu, kā ietaupīt finanšu līdzekļus,” skaidro K. Rācenājs.
Likumīga un nelikumīga rīcība
Lai piešķirtu bezalgas atvaļinājumu, pirmkārt, ir jābūt darbinieka iesniegumam, otrkārt, jābūt darba devēja rīkojumam, ka šāds atvaļinājums tiek piešķirts. Savukārt valsts pārvaldē lielākoties ir rīkojums, bet bieži nav darbinieka iesnieguma.
"Ja darbinieks nepiekrīt, viņš bezalgas atvaļinājumā var arī neiet."
Valsts darba inspekcija (VDI) nereti saņem sūdzības par darba tiesisko attiecību pārkāpumiem. Piemēram, uzsākot darba tiesiskās attiecības, darbiniekam iedod parakstīt tukšu lapu, ko topošais darbinieks arī izdara, nedomādams par iespējamām sekām, bet darba devējs, piemēram, paziņo par piešķirto bezalgas atvaļinājumu, kuru ir apstiprinājis pats darbinieks. “Ir arī tādi gadījumi, kad darba devējs vienkārši izdod rīkojumu par bezalgas atvaļinājuma piešķiršanu, liekot darbiniekam parakstīties par iepazīšanos ar tā saturu. Lai novērstu darba tiesisko attiecību pārkāpumus, darbiniekam nevajadzētu parakstīt šāda veida rīkojumus,” saka VDI Juridiskās nodaļas vadītājs Guntars Staune.
Formāli darba devējs nedrīkstētu piespiest darbinieku doties bezalgas atvaļinājumā, jo, ja viņš nespēj nodrošināt darbiniekam darbu, to sauc par dīkstāvi. Ja darbinieks nepiekrīt, viņš bezalgas atvaļinājumā var arī neiet. Ja darba devējs nedod darbiniekam darbu, viņam ir jāmaksā par dīkstāvi. Tas, ka kolektīvi visi darbinieki piekrīt doties bezalgas atvaļinājumā, visticamāk, ir juridiska fikcija – portālam LV.LV atzīst arī citi uzrunātie tiesību zinātņu speciālisti.
Negatīvās sekas, ar kurām jārēķinās
Tā kā bezalgas atvaļinājuma laikā darbinieks atrodas darba tiesiskajās attiecībās, darba līgums joprojām ir spēkā. Līdz ar to arī Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā ir informācija, ka attiecīgais darbinieks ir darba ņēmēja statusā. Viņš nevar iegūt bezdarbnieka statusu un saņemt bezdarbnieka pabalstu. Bezalgas atvaļinājuma laikā par darbinieku netiek veiktas sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, skaidro G. Staune.
VDI speciālists arī norāda: ja darbinieks šāda atvaļinājuma laikā saslimst, viņam nav tiesību saņemt slimības lapu, jo darba devējs par viņu šajā laikā sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas neveic. To paredz likums „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”, kas nosaka: darba devējs maksā darbiniekam slimības pabalstu tikai par tām dienām, kurās darbinieks ir strādājis. Slimības lapu darbinieks var ņemt, bet pirmās 10 slimošanas dienas darba devējs viņam neapmaksās.
"Tas, ka kolektīvi visi darbinieki piekrīt doties bezalgas atvaļinājumā, visticamāk, ir juridiska fikcija."
K. Rācenājs modelē vēl kādu situāciju: “Bezalgas atvaļinājuma reālas sekas var būt tādas, ka darba attiecību pārtraukšanas gadījumā, vidējā izpeļņa būs krietni zemāka. Tā, piemēram, sākumā darbinieks ar darba devēju vienojas darīt to pašu darbu par mazāku algu, tad nākamajā mēnesī jau samazina darba laiku, pēc tam piešķir darbiniekam bezalgas atvaļinājumu, beigās darbinieku atbrīvo no darba. Līdz ar to, kad darbinieks aiziet uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru, viņam aprēķinātais bezdarbnieka pabalsts ir ļoti niecīgs. Tas savukārt ir ļoti ideāls brīdis, lai cilvēkiem uzspiestu darba devēja noteikumus – ja neparakstīsi prasību par bezalgas atvaļinājumu, tevi sagaida “balta lapa”.” Nav noslēpums, ka minētais notiek gan valsts pārvaldē, gan privātajā sektorā.
“Vienīgā atšķirība ir tā, ka valsts pārvaldes darbinieki par to nesūdzas, jo baidās pazaudēt savu darbavietu vairāk nekā privātajā sektorā strādājošie,” uzskata K. Rācenājs. Iespējams, tāpēc, ka valsts sektorā, izceļoties ar cīņu par savām tiesībām vienā iestādē, pēc tam ir grūtāk atrast darbu citur, spriež arodbiedrību savienības pārstāvis.
Ietekme uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu
Joprojām strīdīgs jautājums ir par to, vai pēc bezalgas atvaļinājuma izmantošanas darbinieks var pieprasīt ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, atzīmē G. Staune. Darba likumā ir teikts, ka laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ieskaita periodu, kad darbinieks bijis faktiski nodarbināts pie attiecīgā darba devēja, un laiku, kad darbinieks nav veicis darbu attaisnojošu iemeslu dēļ. Tas nozīmē, ka ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu darbiniekam nevar piešķirt pēc bezalgas atvaļinājuma izmantošanas. Savukārt Augstākās tiesas Senāts uzskata, ka darbiniekam ir jāpiešķir kārtējais atvaļinājums arī pēc bezalgas atvaļinājuma izmantošanas, viņš skaidro pretrunas.
Patlaban Saeimā tiek skatīti grozījumi Darba likuma 153. pantā. Tie skar cilvēkus, kas dodas bezalgas atvaļinājumā. “Ja darbinieks pusgadu ir bezalgas atvaļinājumā, bet pēc šī pusgada viņam ir pienācis laiks doties ikgadējā apmaksātā atvaļinājumā, rodas jautājums, kādu labumu viņš ir devis darba devējam? Līdzīga situācija ir arī ar darbiniekiem, kuri paņem bezalgas atvaļinājumu uz gadu un dodas mācīties uz ārzemēm. Pēc atgriešanās šie cilvēki lielākoties pieprasa ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kuru arī saņem, lai gan minētā gada laikā viņš darba devējam neko nav devis tiešā veidā, turklāt kolēģi ir darījuši gan viņa, gan savu darbu,” dažus piemērus grozījumu pamatojumam uzskaita I. Vjakse.
"Daudzās iestādēs darbinieki strādā četras dienas, jo piektā ir bezalgas diena. Tas nozīmē, ka bezalgas atvaļinājumā šie darbinieki gada laikā var pavadīt līdz pat 52 dienām jeb 7,5 nedēļām."
Viņa arī ieskicē grozījumu problemātisko pusi. Formāli, ja darbinieks 11 mēnešus gadā strādā, tad nepilns mēnesis viņam pienākas ikgadējais apmaksātais atvaļinājums. Lai to nopelnītu, patlaban darbiniekam jāstrādā 12 mēneši. Plānotie grozījumi paredz: ja atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas ir ilgāks par četrām nedēļām viena gada laikā, tad darbiniekam būs jānostrādā 13, nevis 12 mēneši. Darba devējs nevarēs uzreiz darbinieku palaist četru nedēļu garā ikgadējā atvaļinājumā avansā, ja viņš gada laikā ir bijis četru nedēļu bezalgas atvaļinājumā.
K. Rācenājs šajos grozījumos saredz paradoksu: “Minētās izmaiņas tika ierosinātas pēc darba devēju iniciatīvas jau pirms diviem gadiem. Lai gan arī šobrīd izmaiņas ir aktuālas, tās ir vērstas pretējā virzienā. Pirms diviem gadiem bezalgas atvaļinājumus darbinieki ņēma, lai piepelnītos, šobrīd – lai darba devējs taupītu naudu. Ja šie grozījumi tiks pieņemti, darbinieki, kuriem liek izmantot bezalgas atvaļinājumu, reāli zaudēs dubultā. Pirmkārt, bezalgas atvaļinājuma laikā darbiniekam nebūs naudas; otrkārt, šo periodu neieskaitīs laikā, kas dod tiesības uz kārtējo atvaļinājumu. Piemēram, gadā ir 53 nedēļas. Daudzās iestādēs darbinieki strādā četras dienas, jo piektā ir bezalgas diena. Tas nozīmē, ka bezalgas atvaļinājumā šie darbinieki gada laikā var pavadīt līdz pat 52 dienām jeb 7,5 nedēļām. Līdz ar to šiem darbiniekiem iznāk zaudēt 0,5 nedēļas no ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma.”
Pēc būtības bezalgas atvaļinājumi šī brīža situācijā lielākoties vērtējami kā dīkstāve. Vislielākais paradokss ir tas, ka tiem, kas attiecīgos likumus izdomā, tos pirmajiem vajadzētu arī ievērot. Kā zināms, valsts iestādēs (arī privātajā sektorā) dzīvē nereti notiek citādi.
Der zināt
Ja darbiniekam ir radušās nesaskaņas ar darba devēju, tās, pirmkārt, būtu risināmas savstarpējo sarunu gaitā, bet, ja tas nav iespējams, darbinieki var vērsties Valsts darba inspekcijā (VDI) vai arī izmantot VDI anonīmo uzticības tālruni 67312176 vai VDI konsultatīvo tālruni 67186522.
Darbinieki konsultācijas var saņemt arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības konsultatīvajos centros Rīgā, Valmierā, Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī. Sīkāka informācija www.arodbiedribas.lv
