FOTO: Freepik.
Lai arī normatīvi paredz, ka darbinieks pēc bērna kopšanas atvaļinājuma var atgriezties iepriekšējā darbā vai arī viņam tiek nodrošināts līdzvērtīgs darbs ar ne mazāk labvēlīgiem noteikumiem, zinātnē nodarbinātie pauž, ka šādos gadījumos ne vienmēr ir iespējams turpināt iesāktās darba gaitas. Lielākā problēma patlaban esot nacionālo projektu nosacījumi. Skaidrojam, kādas ir pašreizējās zinātnieku iespējas doties bērna kopšanas atvaļinājumā.
2023. gadā tiesībsargs savā atzinumā par pārbaudes lietu Nr. 2022-55-26D konstatēja, ka Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu izlietojumā pēcdoktorantūras programmas ietvaros pieļauts netiešās diskriminācijas aizlieguma pārkāpums dzimuma dēļ. Tiesībsargs secināja, ka zinātniecēm faktiski ir liegts izmantot maternitātes un bērna kopšanas atvaļinājumu atbilstoši nacionālajam regulējumam.
Proti, tābrīža situācija noteica: ja zinātniskās darbības laikā tiek izmantots maternitātes un bērna kopšanas atvaļinājums, tad nav iespējams noslēgt projektu atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam termiņam. Savukārt, ja tiek ievērots projektu noslēguma termiņš, tad nav iespējams izmantot maternitātes un bērna kopšanas atvaļinājumus atbilstoši nacionālajam regulējumam.
Problēma no jauna aktualizējās šī gada sākumā, kad līdzdalības platformā ManaBalss.lv tika publicēta iniciatīva “Karjera zinātnē vai bērnu radīšana? Dilemmai nav jābūt”. Šajā iniciatīvā citastarp, atsaucoties arī uz pieminēto tiesībsarga atzinumu, norādīts, ka zinātnes darbinieki saskaras ar finansiāliem riskiem ģimenes pieauguma plānošanā. To ietekmē apstāklis, ka darba līguma beigu termiņš visbiežāk ir piesaistīts pētniecības projektam, līdz ar to pētniekiem, kuri dodas bērna kopšanas atvaļinājumā, bieži pēc projekta beigām darba tiesiskās attiecības netiek atjaunotas, pakļaujot viņus nopietniem finansiāliem riskiem.
Sazinoties ar Tiesībsarga biroju, LV portāls noskaidroja, ka pašlaik tiesībsarga rīcībā nav informācijas, ka būtu radušās papildu problēmas, kā dēļ zinātniecēm būtu apgrūtināta iespēja izmantot ar grūtniecību saistītos atvaļinājumus, piedaloties ES struktūrfondu projektos.
Tāpat arī, kā norāda Tiesībsarga birojā, Finanšu ministrija ir izpildījusi tai adresētās rekomendācijas nodrošināt izmaiņas normatīvajā regulējumā, lai uzlabotu zinātnē nodarbināto darba un privātās dzīves balansu.
Finanšu ministrija sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministrijas atbildīgajiem speciālistiem LV portālam apliecināja, ka ES fondu 2021.–2027. gada plānošanas periodā tiek turpināts atbalsts pēcdoktorantu veiktajai pētniecībai un tās īstenošanas noteikumos ir ņemtas vērā rekomendācijas par darba un privātās dzīves balansu, kas iekļautas Ministru kabineta noteikumu Nr. 35 “Eiropas Savienības kohēzijas politikas programmas 2021.–2027. gadam 1.1.1. specifiskā atbalsta mērķa “Pētniecības un inovāciju kapacitātes stiprināšana un progresīvu tehnoloģiju ieviešana kopējā P&A sistēmā” 1.1.1.9. pasākuma “Pēcdoktorantūras pētījumi” īstenošanas noteikumi” 86. un 87. punktā.
Šie punkti paredz, ka pētniecības pieteikuma iesniedzējam ir tiesības pagarināt pētniecības pieteikuma īstenošanas termiņu objektīvu iemeslu dēļ, piemēram, ja pēcdoktorants atrodas grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā vai bērna kopšanas atvaļinājumā. Ja pētniecības pieteikumu nav iespējams īstenot līdz pasākuma īstenošanas noteikumos paredzētajam beigu termiņam, tad, atgriežoties no grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, bērna kopšanas atvaļinājuma vai ilgstošas pārejošas darbnespējas, pētniecības pieteikuma iesniedzējs (augstskola vai zinātniskā institūcija) izvērtē, vai pēcdoktoranta pētniecības tēma joprojām ir aktuāla.
Ja pētniecības pieteikums ir zaudējis aktualitāti, tad pieteikuma iesniedzējs nodrošina pēcdoktorantam pētnieka vai vadošā pētnieka amata vietu darbam pie citas aktuālas tēmas. Savukārt, ja pētījuma tēma joprojām ir aktuāla, tad pēcdoktorants var turpināt iesākto pētniecības projektu. Abos gadījumos pēcdoktorantam tiek saglabāti līdzvērtīgi pētniecības pieteikuma īstenošanas nosacījumi atbilstoši pēcdoktoranta pētniecības pieteikuma laika grafikā noteiktajam (pēcdoktoranta algas apmērs, pētniecības izmaksas u. c.) uz laika periodu, kas ir vienāds ar pēcdoktoranta nepabeigto pētniecības pieteikuma laika periodu. Abos gadījumos pētniecības pieteikuma īstenošanas izdevumus sedz pētniecības pieteikuma dibinātājs.
Latvijas Zinātnes padome (LZP), kas ir 1.1.1.9. pasākuma “Pēcdoktorantūras pētījumi” projekta iesniedzēja un finansējuma saņēmēja, kā arī īsteno vairākas citas programmas un projektus pētniekiem, LV portālam norāda, ka iespēju robežās zinātniekiem piemēro elastīgākus nosacījumus projektu īstenošanā, piemēram, tiek pagarināts projekta termiņš, ja to pieļauj finansējuma avota noteikumi, tādējādi ļaujot pētniekiem pēc atvaļinājuma pilnvērtīgi atgriezties darbā. Tāpat zinātniekiem tiek sniegts atbalsts projektu sagatavošanā un nepieciešamā informācija par tiesībām uz bērna kopšanas atvaļinājumu un iespējām saglabāt pētniecisko karjeru.
Vienlaikus LZP norāda: lai nodrošinātu ilgtspējīgu un iekļaujošu akadēmisko vidi, ir svarīgi, ka par šiem jautājumiem domā arī zinātnieku darba devēji, piemēram, augstskolas un zinātniskie institūti, kam savā iekšējā politikā būtu jāstiprina elastīgi un ģimenei draudzīgi nosacījumi.
Latvijas Universitātes (LU) Zinātnes departamenta direktore Antra Boča LV portālam apstiprina, ka Latvijā zinātnieka darbu joprojām ir grūti apvienot ar ģimenes veidošanu.
“Stabila pētniecības pozīcija aizvien ir retums, un, ja projekts beidzas, tad darbavieta nav garantēta. Tas īpaši ietekmē pētnieces, kuras dodas bērna kopšanas atvaļinājumā un bieži ir spiestas to saīsināt līdz 3–4 mēnešiem, jo ilgāka prombūtne var apgrūtināt atgriešanos zinātnē,” stāsta A. Boča.
Kā vienu no būtiskākajām problēmām, kas ietekmē jauno zinātnieču iespējas doties bērna kopšanas atvaļinājumā, LU Zinātnes departamenta direktore min nacionālo pētniecības projektu nosacījumus. Proti, lai gan projektus var pagarināt par gadu, pagarinājuma periodā nav atļauts izmaksāt algu, pat ja budžeta līdzekļi ir pieejami. Tas nozīmē, ka projektu ar objektīvu pamatojumu var iepauzēt, taču pēc atgriešanās no prombūtnes kavētais laika periods būs jānostrādā bez atalgojuma.
Kā norāda A. Boča, vienīgais izņēmums, kurā darba turpināšana pēc ilgstošas prombūtnes, tostarp arī bērna kopšanas atvaļinājuma, ir sakārtota, ir pēcdoktorantūras granti.
Daļēji sakārtota sistēma ir arī jaunajā doktorantūras modelī, kurā gan doktorantūras pagarinājums nav sasaistīts ar bērna kopšanas atvaļinājumu.
A. Boča skaidro, ka LU aktīvi strādā pie augstākas stabilitātes nodrošināšanas personālam. Pēc iekšējās konsolidācijas LU fakultātes ir lielākas, ar augstāku autonomiju un atbildību, tostarp personāla darba plānošanā.
“Mērķis ir nodrošināt lielāku stabilitāti ne tikai tenūrprofesūrai, bet arī docenta, asociētā profesora un profesora, kā arī pētnieka pozīcijās. Līdz šim bija fakultāšu līmeņa pētniecības grupas, kas sniedz atbalstu, plānojot kopīgus projektus un projektu pieteikumos integrējot kolēģus, kuri atgriežas no bērna kopšanas atvaļinājuma. Tomēr šī atbalsta sistēma bija atkarīga no individuālu grupu iniciatīvas, nevis institucionāliem risinājumiem. Šobrīd šie jautājumi ir skatāmi jau fakultātes kopējā budžeta ietvaros,” atklāj A. Boča.
Latvijas Jauno zinātnieku apvienība (LJZA) LV portālam atklāj, ka, aptaujājot zinātniekus dažādos karjeras posmos, gūts apliecinājums, ka karjeru zinātnē ir samērā grūti apvienot ar ģimenes veidošanu.
Sarunā LJZA norāda jau uz iepriekš pieminēto problēmu – darbs zinātnē pārsvarā balstās uz projektiem ar noteiktu termiņu.
Ja pētnieks projekta laikā dodas bērna kopšanas atvaļinājumā, tad var gadīties, ka pēc šī atvaļinājuma viņam vairs nav darba, kur atgriezties, jo projekts ir beidzies.
Apvienībā arī norāda, ka vislabvēlīgākā situācija ir zinātniekiem ar pēcdoktorantūras pētniecības grantiem, kuru izlietošana var tikt pārtraukta uz bērna kopšanas atvaļinājuma vai ilglaicīgas slimības laiku, pēcāk atgriežoties projekta īstenošanā.
LJZA uzskata, ka ir pienācis laiks ar struktūrfondiem finansētos pēcdoktorantūras grantus pārvērst par ikgadēju nacionāli finansētu pētniecības projektu programmu.
“Saskaņā ar LJZA aprēķiniem, lai izveidotu šādu valsts programmu nākamā gada budžetā nepieciešami 2,5 miljoni eiro, kas ir summa, kuru jau tagad valsts maksā kā līdzfinansējumu struktūrfondu projekta ietvarā. Pašreizējais struktūrfondu finansējums drīz beigsies, tāpēc Latvijai ir nepieciešams domāt par nacionāla līmeņa risinājumiem jauno zinātnieku ataudzes nodrošināšanai. Ieguldot 2,5 miljonus 2026. gadā, Latvija varētu nodrošināt, ka darbs zinātnē ir atbilstoši savienojams ar ģimenes veidošanu,” norāda LJZA.
Zinātne un zināšanas kā valsts vērtība
Publikāciju ciklā par zinātni Latvijā, LV portāls dod vārdu zinātniekiem, lai diskutētu par pētniecības jomām un sabiedrībā mazāk zināmiem sasniegumiem, un to, kā zinātnes attīstība var veicināt valsts izaugsmi un labklājību.
Viens no demokrātiskas un turīgas valsts stūrakmeņiem ir izglītoti iedzīvotāji un zinātnes sasniegumi. Attīstītās valstis stratēģiski investē pētniecībā un zinātnē, lai stimulētu inovācijās balstītas ekonomikas izaugsmi. “Uz papīra” tas ir atzīts arī Latvijā. Piemēram, kā viena no prioritātēm Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2021.–2027. gadam ir uzsvērta “zinātne sabiedrības attīstībai, tautsaimniecības izaugsmei un drošībai”.
Turpat arī akcentēts: “Zināšanas un kvalitatīva, iekļaujoša un mūsdienīga izglītība ir stipras valsts pamats.” “Zināšanu sabiedrība ir aktīva sabiedrība”, kurai piemīt “nepieciešamās līdzdalības prasmes un spējas aizstāvēt savas tiesiskās intereses”. “Medijpratība un kritiskā domāšana ir labākā Latvijas aizsardzība pret hibrīdiem apdraudējumiem.”
Realitātē Latvijā zinātnē ticis ieguldīts nepietiekami, lai nodrošinātu “nacionālās attīstības mērķu sasniegšanai nepieciešamo zināšanu apjomu un to pārnesi izglītībā un nozarēs”. Pašreizējais finansējums zinātnei – 0,7% no IKP – joprojām ir tālu no vidējā rādītāja Eiropas Savienībā (2,3%).
Tomēr ne mazāk svarīgs ir jautājums –, vai zinātne un zināšanas Latvijas sabiedrībā ir vērtība?
Nesen veiktā pētījuma “Zinātnes patēriņa un līdzdalības izpēte” rezultāti liecina, ka vairumam sabiedrības nav skaidrs, kā zinātnes attīstība var veicināt valsts labklājību un mazināt nabadzību. Tikai 21% sabiedrības vispār spēj nosaukt kādu Latvijas zinātnieku un tikai 20% ir informēti par kādu Latvijas zinātnieku sasniegumu.
