Bezalgas atvaļinājumā un bez līguma: darba tirgus šogad

Pētījumu centra “SKDS” veiktā aptauja Eiropas Sociālā fonda projekta “Darba attiecību un darba drošības un normatīvo aktu praktiska piemērošana nozarēs un uzņēmumos” ietvaros norisinājās no šā gada 12. līdz 25. martam. Tās laikā ar intervijas metodi tika aptaujāti 910 Latvijas iedzīvotāji vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Mērķis bija noskaidrot, vai iedzīvotāji pēdējā laikā saskārušies ar darba devēju prettiesisku rīcību. “Rezultāti ir satraucoši,” uzskata “SKDS” direktors Arnis Kaktiņš.

Proti, 20% iedzīvotāju apgalvo, ka pēdējo trīs gadu laikā viņi personiski saskārušies ar situāciju, kad darba devējs neizmaksā atlaišanas pabalstu vai citas pienākošās naudas kompensācijas. Turklāt 5% no tiem šādu situāciju piedzīvojuši vairākkārt. Katrs piektais iedzīvotājs (21%) apgalvo, ka pats bijis situācijā, kad darba devējs licis uzrakstīt atlūgumu pēc “paša vēlēšanās” vai uzspiestas “pušu vienošanās”. Bet 15% iedzīvotāju sūdzas, ka pēdējo trīs gadu laikā darba devējs atlaišanas brīdī nav ievērojis likumā noteikto termiņu.

A. Kaktiņš norāda, ka šie procenti vēl lielāki ir tad, kad respondentiem jautāja ne tikai par viņiem, bet arī kolēģu, draugu un ģimenes locekļu pieredzi. Piemēram, gandrīz 50% aptaujāto zināja par gadījumiem, kad darba devējs neizmaksā atlaišanas pabalstu un citas pienākošās naudas kompensācijas, tikpat arī atzina, ka no tuviniekiem ir dzirdējuši par “labprātīgu piespiedu kārtas” darba uzteikuma rakstīšanu.

Alga bez nodokļiem

Respondentiem tika uzdots arī jautājums par viņu gatavību saņemt algu “aploksnē”. Nedaudz vairāk nekā puse (52%) aptaujāto šādu iespēju apstiprināja. To vidū vairāk ir vīriešu, gados jaunu aptaujas dalībnieku, iedzīvotāji ar zemāku izglītības un ienākumu līmeni un aptaujas veikšanas brīdī bezdarbnieki. A. Kaktiņš uzsver, ka šādi rezultāti pašreizējā situācijā nepārsteidz, jo bezdarbnieki ir gatavi strādāt ar visdažādākajiem darba līguma nosacījumiem, jo galvenais ir saņemt algu. Pārējie nosacījumi, kas šķita normāli un vajadzīgi pirms gada vai diviem (piemēram, nodokļu maksāšana), aizvirzās otrajā plānā.

"Gatavību saņemt algu “aploksnē” vairāk ir izteikuši Pierīgas un Vidzemes iedzīvotāji."

Interesants ir fakts, ka valsts sektorā strādājošie krietni retāk atzinuši, ka ir gatavi strādāt par algu “aploksnē”.  Gatavību saņemt algu bez sociālajām garantijām vairāk ir izteikuši Pierīgas un Vidzemes iedzīvotāji. Latgalē, kas allaž tikusi uzskatīta par ekonomiski mazāk attīstītu reģionu, šis rādītājs ir mazāks, bet viszemākais tas ir Kurzemē.

Gatavi sevi aizstāvēt

Pētījums liecina, ka visbiežāk darba tiesību pārkāpumu gadījumā iedzīvotāji censtos situāciju risināt pārrunu ceļā ar uzņēmuma vadību (50%), bet 28% iedzīvotāju izteica gatavību iesniegt sūdzību kādai iestādei – pamatā Valsts darba inspekcijai, Valsts cilvēktiesību birojam, Nodarbinātības valsts aģentūrai u.c. Tiesu kā iespējamo instanci, kurā sniegtu prasību, minējuši 25% aptaujāto.

A. Kaktiņš iesaka pievērst uzmanību rādītājam, ka 18% aptaujāto nezina, kā rīkoties savu darba tiesību aizstāvēšanai – vai nu viņu pieredzē tāds gadījums nav bijis, vai arī trūkst informācijas, kā sevi aizstāvēt.

LBAS konsultants darba tiesību jautājumos Kaspars Rācenājs atzīmē, ka maijā, piedaloties LBAS konsultantiem, iedzīvotāji tiesā iesnieguši 47 prasību pieteikumus. Problēmas, uz kurām norāda pētījums, atbilst tām, ar kurām cilvēki nāk uz konsultācijām.

Esam tur, kur pirms vairākiem gadiem

Līdzīgas darba tirgus tendences apliecina arī Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētījums “Darba tiesību un darba drošības problēmjautājumu izpēte un darba tiesību aizstāvības modelēšana”, kas tika veikts laikā no šā gada februāra līdz aprīlim. Baltijas Sociālo zinātņu institūta direktore Brigita Zepa stāsta, ka cilvēki sāk apzināties arodbiedrību nozīmi.

“No jauna parādās tādi darba tiesību pārkāpumi, kuri pēdējos gados bija izzuduši. Tiek atlaistas grūtnieces, uzdoti nekorekti jautājumi intervijās par ģimenes plāniem, darba sludinājumos tiek ietverta norāde uz vēlamo vecumu vai dzimumu,” skaidro institūta pārstāve Oksana Žabko.

"Jo darbinieki ir vairāk saskārušies ar dažādiem darba tiesību pārkāpumiem, jo viņiem ir lielāks satraukums zaudēt darbu."

Fokusa grupas intervijas ar darba devējiem, ekspertiem un darbiniekiem atklāj, ka kļūst grūti nošķirt, vai ekonomiskā lejupslīde kā arguments algu samazināšanai un tamlīdzīgai darbinieku apstākļu pasliktināšanai netiek izmantota ļaunprātīgi pēc principa: “Visi runā par krīzi, tāpēc arī mūsu darbiniekiem jāsamazina algas.” Pētījums apliecina, ka darbinieki izprot darba devēja grūtības, tiek panāktas savstarpējas vienošanās par konkrētiem darba nosacījumiem. Taču tas reizē veicina rupju darba tiesību pārkāpumu pieaugumu.

Pētnieces arī atklājušas sakarību: jo darbinieki ir vairāk saskārušies ar dažādiem darba tiesību pārkāpumiem, jo viņiem ir lielāks satraukums zaudēt darbu. Fokusa grupas dalībnieki atzīst, ka viņi darba tirgū vairs nav noteicēji un jāpieņem situācija, kāda tā ir: vairs nevar lepni paceltu galvu aiziet uz citu darbavietu, jo nav kur.

Gaida darbu – pie telefona

Atšķirībā no “SKDS” pētījuma, kurš taujāja par darba tiesību pārkāpumiem pēdējo trīs gadu laikā, Baltijas Sociālo zinātņu institūts jautājumu sašaurināja līdz sešiem mēnešiem – ekonomiskās lejupslīdes laiku. Darbinieku norādītie darba tiesību pārkāpumi šajā periodā ir sarindoti dilstošā secībā. Biežāk – darba samaksa „aploksnē”, virsstundu darbs bez papildu samaksas, neprognozējamas izmaiņas darba grafikā, ko raksturo piemēri, ka rūpnīcu darbinieki sēž mājās un gaida telefona zvanu – izsaukumu uz darbu. Kad ir pasūtījums, cilvēki strādā, kad tas rūpnīcai beidzas – atkal bezdarba posms, lai gan cilvēks oficiāli joprojām ir darbā.

Tāpat pētījuma dalībnieki ir saskārušies ar algu izmaksas aizkavēšanos ilgāk par vienu mēnesi, darba algas samazināšanu bez brīdinājuma, grūtībām izņemt ikgadējo atvaļinājumu un darbu bez rakstiski noformēta darba līguma. O. Žabko domā, ka šis darba tiesību pārkāpums nav viens no izteiktākajiem, jo būvniecības nozarē, kur tas bija raksturīgi, patlaban ir samazinājies pasūtījums un līdz ar to – arī darbinieku skaits.

Vēl darbinieki bija atzīmējuši grūtības izmantot slimības lapu jeb darba devēju nostāju “mūsu uzņēmumā neslimo”, ir saskārušies ar pienākumu maiņu bez brīdinājuma un uzņēmuma vadības nozīmētu bezalgas atvaļinājumu.

Kas notiks ar virsstundu darbu?

Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētnieces atklāja, ka krīzes iespaidā ir raisījušās diskusijas par virsstundu darba apmaksu – to saglabāt esošajā līmenī vai samazināt. Pētījums uzrādīja četras situācijas.

Pirmā. Pirms krīzes cilvēki labprāt uzņēmās virsstundas, jo tā bija iespēja nopelnīt, bet tagad, samazinoties ražošanas apjomam, virsstundas vairs nav aktuālas.

Otrā. Uzņēmumos un iestādēs, kurās ir samazināts darbinieku skaits, bet darba apjoms palicis nemainīgs, virsstundu darbs ir neizbēgams. Darbinieki atzīst, ka par tām nemaksā, jo darba devējs pārmet sliktu darba plānošanu.

"Uzņēmumos, kuros ir samazināts darbinieku skaits, bet darba apjoms palicis nemainīgs, virsstundu darbs ir neizbēgams. Par tām nemaksā, jo darba devējs pārmet sliktu darba plānošanu."

Trešā. Darba devēji ļaunprātīgi izmanto mazāk kvalificēto darbinieku vājās Darba likuma zināšanas, piemēram, būvniecībā vidējā līmeņa vadītāji mudina padotos strādāt brīvdienās, neinformējot viņus, ka tās ir virsstundas. Tādējādi par virsstundu darbu strādājošie saņem tādu pašu vai pat zemāku samaksu kā ikdienā.

Ceturtā. Lai gan virsstundu darbs netiek apmaksāts, darba devēji to kompensē citādi, piemēram, piešķir darbiniekiem papildu brīvdienas.

Vēl nav zināms, vai Darba likumā noteikto virsstundu darba apmaksu skars kādas izmaiņas. Daļa darba devēju aicina to samazināt, taču arodbiedrību pārstāvji norāda, ka ne jau virsstundu darba samaksa bija tā, kas ievedusi valsti krīzē.

Strādāt ir goda lieta

Pēc abu pētījumu rezultātu prezentācijas P. Krīgers rezumēja, ka Latvijas darba tirgu spilgti raksturo cilvēku gatavība sēdēt mājās pie telefona, nesaņemot atalgojumu, un nedēļām, mēnešiem gaidīt zvanu no uzņēmuma, ka beidzot jādodas strādāt:

– Cilvēki labprāt piekrīt darba devēju priekšlikumam iet bezalgas atvaļinājumā – it kā būt darbā, bet nesaņemt algu un zaudēt sociālās garantijas. Laikam tas ir pārpalikums no padomju laika, kad katrs uzskatīja, ka viņam ir jābūt darba attiecībās. Darbinieki nesaprot, ka galvenais atskaites punkts ir nomaksātie nodokļi – ja es tos esmu maksājis, tad man pienākas garantijas, slimības lapas apmaksa, lielāka pensija, bezdarbnieka pabalsts. Ja es neko neesmu saņēmis un maksājis, kopējais garantiju līmenis samazinās. Šo nezināšanu izmanto darba devējs, kas iedrošina: “Es jau tevi no darba neatlaižu, tev tikai gadu būs bezalgas atvaļinājums.” Cilvēks uzskata, ka būt darba attiecībās ir goda un slavas lieta: “Es neesmu atlaists – tas nekas, ka sēžu mājās un gaidu zvanu, kad mani izsauks strādāt.”