Valsts jāvada kā uzņēmums
Ja Latvija pēc būtības izstrādā savus ekonomiskās attīstības virzienus un mūsu uzņēmēji panāk, ka mums ir ārkārtīgi inovatīva, dinamiska un profesionāla valsts pārvalde, mūsu nacionālās intereses, iespējams, var nonākt pretrunā ar Eiropas Savienības (ES) interesēm, pieļauj Ž. Jaunzeme-Grende. Viņa to skaidro ar plaši sazaroto birokrātiju, kas valda Eiropā. “Ja mums ir jādara kaut kas neloģisks no nacionālo interešu viedokļa, ir nepieciešama diskusija par to, ko mēs darām tāpēc, ka pildām ES prasības, un ko mēs darītu tad, ja rīkotos loģiski. Tik mazai valstij kā Latvija nav spēka panest visu Eiropas birokrātiju. Mēs esam sapinušies birokrātijas mudžeklī. Latvija kā maza, dinamiska valsts nevar atļauties tik daudz nodarboties ar birokrātiju.”
Atzīstot, ka Eiropa ir liels tirgus, kas mums paver fantastiskas iespējas, I. Rimšēvičs pauž nožēlu, ka Latvija nav spējusi definēt savas stratēģiskās intereses, mērķus, stiprās un vājās puses. Arī viņš atzīst, ka mums ir vislielākā birokrātija ar vienu no vislielākajiem valsts pārvaldes aparātiem Eiropā. “Esam apmaldījušies trijās priedēs un īsti nesaprotam, kurp iet tālāk. Dalība Eiropas Savienībā Latvijai ir iespēja, un jo ātrāk mēs sapratīsim, kas ir mūsu stiprās un vājās puses, jo ātrāk mēs ES dāsni piešķirtos struktūrfondus nevis vienkārši izšķērdēsim, kur pagadās, bet izmantosim jaunu, talantīgu speciālistu apmācībai, augstas pievienotās vērtības preču un eksportspējīgas produkcijas ražošanai.”
"Pieci gadi Eiropas Savienībā zināmā mērā ir bijis izniekoto iespēju laiks."
Latvijā līdz šim viss ir ticis orientēts uz tērēšanu, un valsts nekad nav domājusi, kā nopelnīt. Mūsu ļoti talantīgie inženieri, zinātnieki līdz šim ir bijuši pilnīgi neaizsargāti. Latvijā cilvēki mācās, iegūst zināšanas, bet nevienam tas nav vajadzīgs, un viņi aizbrauc. I. Rimšēvičs uzskata, ka valsti vajag vadīt kā uzņēmumu. “Visi, kas šobrīd strādā kādā uzņēmumā, nopietni domā pirmām kārtām par to, kā pelnīt. Tikai pēc tam, kad nauda ir nopelnīta, var domāt, kā to tērēt.”
Paši pūta, paši dega
Pēc P. Krīgera domām, pirmie pieci gadi Eiropas Savienībā zināmā mērā ir bijis izniekoto iespēju laiks. Vairāk esam nopūlējušies, nevis lai mūsu cilvēki dzīvotu labāk, bet lai Eiropā dzīvotu sliktāk. Šķiet, ka paši vēl nemaz neesam sapratuši, ka vairs nedzīvojam Padomju Savienībā, bet gan citā savienībā. Mēs tāpat protam veidot “safrizētus” statistikas pārskatus Eiropas Savienībai, par Eiropas naudu esam īstenojuši un turpinām īstenot grandiozus projektus bez jebkādas pievienotās vērtības.
Arodbiedrību vadītājs gan vienlaikus aicina visās nelaimēs nevainot ES, jo paši esam savu valsti izveidojuši tādu, kāda tā šobrīd ir. Nemitīgi palielinot ierēdņu skaitu, esam nonākuši situācijā, ka valstij vairs nav naudas un ir nepieciešams aizdevums. Bet Latvijas valdībai nav skaidrs, kā šo naudu izlietot, ekspertu un uzņēmēju viedokļi netiek ņemti vērā. Klasisks piemērs – pievienotās vērtības nodokļa paaugstināšana. Tagad šā lēmuma pieņēmēji atzīst, ka to nevajadzēja darīt, ka tas bijis nepārdomāts solis. Mūsu valstī nevienam arī nav nekādas skaidrības par to, kā mēs 2012. gadā atdosim Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) aizdevumu, jo mums šobrīd nav naudas pelnīšanas plāna, nav izstrādāti valsts attīstības stratēģiskie virzieni. “Katrā ziņā, mēs paši esam neglābjami sagandējuši to, uz ko cerējām pirms pieciem gadiem, stājoties Eiropas Savienībā.”
Latvija – izmēģinājumu trusītis?
R. Karnīte īpaši uzsver, ka mēs nekādā ziņā neesam pieļāvuši kļūdu, iestājoties Eiropas Savienībā. Tā ir pati galvenā atziņa arī tagad, kad mēs esam tur, kur mēs esam. ES ir sarežģīta, gudra un ļoti mērķtiecīga sistēma, turklāt tā ir sociāli labvēlīga, tātad – dārga sistēma. Vērtējot ilgtermiņā, ES virzās uz savu iecerēto mērķi – proti, nākotnē tā būs viena valsts, lai varētu izturēt globālo konkurenci.
Eiropā krīzes apkarošanai tiek atzīta par pareizu un atbalstīta pavisam citāda politika nekā Latvijā. Tur tiek izmantota tā dēvētā ekonomikas uzsildīšana, palielinot iekšzemes patēriņu, un katrai valstij šim mērķim ir jāatvēl ne mazāk kā 1% no iekšzemes kopprodukta gadā. Bet Latvija un Ungārija ir vienīgās valstis, kurām šāda politika neder un kurām ekonomikas atdzīvināšanai tiks izmantots ārējais patēriņš, ārvalstu investīcijas un ES struktūrfondu līdzekļi.
"Paši esam neglābjami sagandējuši to, uz ko cerējām pirms pieciem gadiem, stājoties Eiropas Savienībā."
“Manuprāt, mēs esam iekļuvuši kādā eksperimentā, kurā tiks mēģināts noskaidrot, cik lielā mērā, ņemot vērā valdības vājumu, sabiedrības vājumu un ekonomikas vājumu, šī valsts ir “paņemama”. Tad varēs paanalizēt, kā šādos apstākļos reaģē sabiedrība, vai notiek sociālais dialogs ielās, uzņēmumos. Jautājums – vai mēs no tā iegūstam vai zaudējam? Es joprojām esmu pārliecināta, ka mēs nezaudējam,” uzsver akadēmiķe.
Interesanti, ka citās Eiropas valstīs atšķirībā no Latvijas, kuras iedzīvotāji klusē, jo ir taču ļoti pieklājīgi, tiek skaļi diskutēts par to, ka sabiedrībai, sevišķi pensionāriem, nav jāmaksā par banku alkatību, kā tas faktiski ir šobrīd. Mēs klusēdami labprātīgi apņemamies nomaksāt aizdevumu un tā procentus un piedevām vēl ļoti taupīt, lai izpildītu nosacījumus, kas ļauj mums uzlikt šo slogu SVF aizdevuma veidā. “Tas ir absurds. Bet tā notiek tāpēc, ka mēs esam ekonomiski ļoti vāji un nepareizi izglītoti, nesaprotam situāciju – ne politiķi, ne sabiedrība.”
