Pēc Ministru prezidenta Valda Dombrovska iniciatīvas aizvadītajā ceturtdienā uz pirmo sēdi sanāca darba grupa, kura, kā tika informēta prese, bez atlīdzības turpmāk diskutēs „par Latvijas attīstības īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķiem, lai sekmīgi pārvarētu pašreizējo valsts ekonomisko situāciju un fundamentāli pārskatītu ekonomikas struktūru un konkurētspēju”.
Darba grupā dalību apstiprinājuši Somijas Ministru prezidenta biroja valsts sekretāra vietnieks ekonomikas jautājumos Vesa Viluiele, bijusī Somijas Bankas vadītāja un Eiropas Centrālās bankas valdes locekle Sirka Hemeleinena, bijušais Francijas ekonomikas un finanšu ministrs Alēns Madlēns, lielākā Dānijas pensijas fonda "Lønmodtagernes Dyrtidsfond" vadītājs Jepe Kristiansens, uzņēmuma "Royal Unibrew" padomnieks Leo Blabergs Serensens, bijušais Vācijas Ekonomikas padomnieku padomes vadītājs, pašreizējais Darmštates Tehniskās universitātes profesors Berts Rīrups, bijušais "Riksbank" vadītājs, pašreizējais "East Capital" investīciju grupas padomnieks Bengts Deniss, Stokholmas lēņa gubernators Pērs Unkels un Stokholmas Ekonomikas augstskolas un Hārvarda universitātes Stratēģijas un konkurētspējas institūta pētnieks Kristians Ketels. Darba grupas sēdes paredzētas reizi ceturksnī.
Līdz šim labie ieteikumi ignorēti
Darba grupas izveidošana no augsta līmeņa speciālistiem Latvijas attīstības veicināšanai ir visnotaļ apsveicama parādība, bet ne tik slavējama ir valsts līdzšinējā pieredze starptautisko finanšu un ekonomikas institūciju padomu īstenošanā, norāda LV.LV aptaujātie eksperti. „Jautājums nav tik daudz par labiem padomiem, cik par Latvijas spēju efektīvi tos ieviest. Līdzšinējā pieredze ar dažādām stratēģijām un plāniem diemžēl ne par ko labu neliecina,” norāda politologs Toms Rostoks. Līdzīgu viedokli pauž arī sabiedriskās politikas un biznesa diplomātijas konsultants Pēteris Viņķelis: „Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Eiropas Komisija (EK), brīdinot par ekonomikas pārkaršanu, jau vismaz kopš 2006. gada deva padomus, ka Latvijā vajag samazināt kreditēšanu un patēriņu. Taču tas tika ignorēts. Varētu teikt, ka SVF uz mums jau raudzījās kā uz izmēģinājuma trusīti, kurš pats sev rok bedri.”
Ir labi, ja kāds mums dod padomus, bet vēl labāk būtu, ja tos Latvijā spētu arī ievērot, uzskata P. Viņķelis. Kā zināms, Latvija pašlaik nav izpildījusi arī rekomendācijas par budžeta sagatavošanu, kuras EK mūsu valstij deva vēl martā. Līdz ar to pašlaik apdraudēta ir kārtējā ārvalstu aizdevuma saņemšana.
"SVF uz mums jau raudzījās kā uz izmēģinājuma trusīti, kurš pats sev rok bedri."
Situācija ir paradoksāla: Latvija vienlaikus gan ignorē, gan pieprasa Rietumu finanšu un ekonomikas institūciju rekomendācijas. SVF, EK un Latvijas partnervalstu ieteikumu „laišana gar ausīm” ekonomikas pieauguma gados, kā norāda P. Viņķelis, nebija saistīta tik daudz ar ekonomisko analfabētismu, bet gan ar politbiznesmeņu un baņķieru negausību – „Šleseram vajadzēja gāzi grīdā”.
Pašlaik, izveidojot minēto darba grupu, valdības vadītājam varētu būt vairāki mērķi, lēš Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) direktors Andris Sprūds. Pirmkārt, tā ir nepieciešamība starptautiskajiem aizdevējiem apliecināt vērā ņemamu valdības rīcību ekonomiskās situācijas uzlabošanai. Otrkārt, jāparāda sabiedrībai, ka valdība cenšas atrisināt aktuālās problēmas, piesaistot Eiropas gudrākos prātus un leģitimēt savu politiku, atvairot pārmetumus par kompetences trūkumu. Vienlaikus, kā teic A. Sprūds, darba grupas izveidošanu var uzskatīt arī par valdības vairīšanos uzņemties reformu iniciatīvu pašai. Turpmāk pēc vēlēšanām atsaukšanās uz Eiropas ekspertu rekomendācijām varētu būt labs arguments nepopulāru lēmumu īstenošanai.
Vai Eiropa glābs?
Politiķu aprindās, kā zināms, pastāvīgi figurē viedoklis, ka Latvija savas ekonomikas uzlabošanai var nedarīt arī tikpat kā neko, jo vienalga „gan jau Eiropa izglābs”. Visbiežāk šis uzskats pausts saistībā ar vajadzību izpildīt tā dēvētos Māstrihtas kritērijus, lai Latvijā varētu ieviest eiro. Tam nepieciešamais budžeta deficīta līmenis, kā zināms, ir ne vairāk kā 3% no IKP.
Vai ir pamats šādām cerībām? „Ja lietas Eiropā ies uz labo pusi, varbūt arī glābs, bet tikpat labi var gadīties, ka nē, jo mūsu sabrukums tur nevienam ne ar ko lielu nedraud,” skaidro T. Rostoks. Savukārt A. Sprūds norāda: Latvijas, sevišķi kredītņēmēju, maksātnespēja Eiropai noteikti nav izdevīga. Tādējādi, iespējams, EK zināmā mērā varētu piekāpties kādu Latvijai izvirzīto prasību mīkstināšanā. „Taču, no otras puses, EK nevar bezgalīgi „spiest” uz SVF, kas ir Latvijas kreditors. Ja ES izvirzītās saistības nepildām galīgi, nav ko cerēt, ka mums kāds sviedīs glābšanas riņķi,” secina LĀI vadītājs.
„Pašlaik izpratne par Latvijā notiekošo ir 7,5 miljardi. Taču, ja nesekos adekvāta rīcība, tad tā vairs nebūs,” starptautisko institūciju attieksmi raksturo P. Viņķelis. „Latvijas iešana „pa burbuli” un haoss nevienam Eiropā nav vajadzīgs. Taču tas, kas pašlaik notiek, liecina, ka uz to Latvijā paļaujas. Populisms līdz ar dzīvības vilkšanu var būt partiju politika līdz pat nākamajām Saeimas vēlēšanām,” secina eksperts.
Baltijas tīģeris nu izpilda badošanās vingrinājumus
Tik nelielai valstij kā Latvija laba starptautiska reputācija ir ārkārtīgi svarīga, jo tās rīcībā nav citu vērā ņemamu ietekmes resursu, skaidro A. Sprūds. Līdz šim Latvija pozicionējusies kā labi pārvaldīta valsts ar strauju izaugsmi – „Baltijas tīģeris”. Zināmā mērā šis tēls ir eksportēts, pārvaldes jautājumos konsultējot tādas valstis kā Gruzija un Moldova. Tagad, kā atzīst A. Sprūds, šis starptautiskais tēls strauji zūd – Latvija ārvalstu statistikas apkopojumos un medijos regulāri parādās kā krīzes vissmagāk piemeklētā valsts.
"Latvijas iešana pa burbuli un haoss nevienam Eiropā nav vajadzīgs. Populisms līdz ar dzīvības vilkšanu var būt partiju politika līdz pat nākamajām Saeimas vēlēšanām."
P. Viņķelis
Vēl gada sākumā kā viens no Latvijas potenciālajiem trumpjiem tika minēta ātra un veiksmīga ekonomikas atveseļošana, ar ko mūsu valsts varētu no jauna spodrināt savu starptautisko atpazīstamību. Tagad, kā atzīst eksperti, šāda iespēja, visticamāk, ir jau palaista garām. „Latvija ekonomiskās vieglprātības ziņā ir bijusi absolūti pirmajā vietā vismaz Austrumeiropā. Tagad esam pirmajā vietā jostas savilkšanas vingrinājumos. Turpmāk varēsim gūt atpazīstamību, konsultējot citus SVF eksperimentu upurus,” ironiski norāda P. Viņķelis. Pašlaik, kā uzskata eksperts, Latvijas ārpolitika ir izdzīvošanas režīmā un nodarbošanās ar pozitīva valsts tēla veidošanu ir līdzvērtīga ūdens liešanai caurā sietā.
Mazāk skeptisks ir A. Sprūds: lai gan iepriekšējos gados ekonomiskie rādītāji piedzīvojuši strauju augšupeju, starptautiskajā arēnā Latvija vienalga lielā mērā uzlūkota kā nabadzīga postkomunistiska valsts. Tādējādi laikā, kad arī attīstītie Rietumi piedzīvo smagu ekonomikas recesiju, bet par labklājības līderi uzskatītā Īslande faktiski jau ir bankrotējusi, Latvijas problēmas nevienu sevišķi neizbrīna. Taču šāds stāvoklis neturpināsies mūžīgi, un, ja nesekos adekvāta rīcība krīzes pārvarēšanai, Latvijas starptautiskā reputācija draud piedzīvot ilgtermiņa zaudējumus, atzīst LĀI vadītājs.
Darba grupas ieteikumi – pagaidām nekonkrēti
Priekšlikumus, kurus Latvijas ekonomiskā stāvokļa uzlabošanai devusi jaunizveidotā darba grupa, vismaz pagaidām var raksturot kā visai aptuvenus. Norādot, ka konkrētu priekšlikumu autori viņu pašlaik ieņemamo amatu dēļ izpausti netiks, V. Dombrovskis informēja, ka turpmāk Latvijai ir vairāk jāatbalsta mazā uzņēmējdarbība, kā arī jāattīsta privātā un publiskā partnerība, balstoties uz labāko pasaules pieredzi. Savukārt nodokļu politika jāveido, darot visu iespējamo, lai izvairītos no ekonomikas nonākšanas tā dēvētajā pelēkajā zonā. Būšot jāoptimizē valsts pārvalde, jāvienkāršo administratīvie procesi. Detalizētāki ekspertu ieteikumi, kā izriet no valdības vadītāja paustā, vēl tiks sagatavoti.
Starptautisko lietpratēju ieteikumi ir jāņem vērā, taču padomnieki atbrauc un aizbrauc, norāda P. Viņķelis. Tādēļ, kā to jau ieteikusi Ārvalstu investoru padome, Latvijā būtu nepieciešams izveidot neatkarīgu ekonomikas prognozēšanas un plānošanas institūciju, kura būtu brīva no politiskās konjunktūras un banku ietekmes.
