Pēc aizvadītajām vēlēšanām izskan secinājumi, ka vēlētāji nav balsojuši par visa veida radikāļiem, arī par tradicionālajiem pretiniekiem pēc etniskā principa –TB/LNNK un PCTVL – ne. Vislabāk caurmērā sekmējies tiem politiskajiem spēkiem, kuri sevi pozicionē kā kreisi centriskus. Vai tiešām ir nobalsots par politisku mērenību vai, kā skaidro Šlesers, notikusi vēlētāju konsolidācija, vai arī ir citi skaidrojumi šo vēlēšanu rezultātiem?
Tas ir vairāk post factum skaidrojums. Ja mēs runājam par atbalstu tā sauktajam radikālismam, tas ir ļoti diskutabls. Par Ždanoku, ja viņu uzskata par radikālu, Eiropas Parlamenta vēlēšanās nobalsoja vairāk nekā deviņi procenti jeb katrs desmitais vēlētājs. Savukārt attiecībā uz Rīgas domi nezin kāpēc nepamanīts paliek „Visu Latvijai”. Šī partija, kurai nebija vērā ņemamas reklāmas kampaņas, ir savākusi ap diviem procentiem balsu. Salīdzinājumam – TB/LNNK, kurai ir Rīgas mēra postenis un kura izvērsa mega kampaņu, savāca tikai nedaudz virs trim procentiem.
Līdz ar to esmu piesardzīgs, runājot par mērenību un konsolidāciju vēlēšanu rezultātos. Drīzāk – vēlētāji izvēlējušies pārmaiņas. Šis ir īstais atslēgas vārds balsojumam. Rīgas domi nāksies atstāt gan TB/LNNK, gan Tautas partijai, gan sociāldemokrātiem. Vienīgā no koalīcijas partijām, kura iekļuvusi domē, ir LPP/LC. Taču ne jau Almera Ludviga vadībā, kurš tagad ir izsvītrots, bet gan tāpēc, ka visa kampaņa balstījās uz Šleseru un viņa finanšu ieguldījumu.
Jūs līdz šim esat diezgan skeptiski vērtējis vēlētāju spējas novērtēt politiķu grēkus pie vēlēšanu urnas. Kā vērtējat faktu, ka labi panākumi vēlēšanās ir tā dēvētajai Šlesera partijai, kuras līderis ticis vainots daudzos grēkos, bet vēlētāju nežēlastību piedzīvojusi Tautas partija (TP), kura tāpat tikusi vainota par varas stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu?
Jā, taču ja skatāmies tikai uz Rīgu. Runas par LPP/LC panākumiem galvenokārt balstās uz vēlēšanu rezultātiem Rīgā. Ārpus tās šīs partijas ieguvumi ir stipri fragmentāri. Savukārt TP joprojām var teikt: mūsējie joprojām ir visur – Vidzemē, Latgalē, Kurzemē.
Savukārt, runājot par šo partiju rezultātiem Rīgā, nevar nesalīdzināt to kampaņu vērienīgumu – TP kandidāts Ārgalis bija pat grūti pamanāms salīdzinājumā ar Šleseru. Turklāt Šlesers atšķirībā no TP ļoti aktīvi centās uzrunāt gan latviešus, gan nelatviešus.
"Ir iespējams, ka LPP/LC nonāk politiskajā izolācijā, kurā Šleseram var nākties padomāt par citu izvēli."
Runājot par vēlētāju spēju izdarīt pārdomātu balsojumu – tā joprojām ir dramatiski slikta. Jebkurā normālā valstī politiķis, kurš ir iesaistīts jūrmalgeitas tipa skandālā, būtu politiskais līķis uz mūžu! Latvijā nekā tamlīdzīga nav – viņus ievēlē par pilsētu mēriem.
Ir izskanējis viedoklis, ka Šlesera un Ušakova partijas tagad spēs būtiski mazināt sabiedrības sašķeltību pēc etniskā principa. Vai tām ir šādas izredzes?
Pilnīgi nekādu. Etniskā plaisa Latvijā ir pārāk dziļa. Latvijā pastāv divas atšķirīgas informatīvās telpas. Viena no tām nāk no Maskavas ar pilnīgi skaidriem politiskiem uzstādījumiem. Tie, kas pašlaik runā, ka šoreiz vēlēšanās nav bijis etniskais balsojums, acīmredzot nav iepazinušies ar vēlēšanu rezultātiem. Vērtējot balsojumu pa iecirkņiem, redzams, ka, piemēram, Teikā, kas ir viens no latviskākajiem Rīgas rajoniem, visvairāk balsu ir atdots par latviskajām partijām „Jauno laiku” un „Pilsonisko savienību”. Savukārt Ķengaragā, kur ir vairāk austrumslāvu, visvairāk balsu ieguvis „Saskaņas centrs” (SC). Tas ir pilnīgi neapšaubāms etniskais balsojums.
Cerības par etniskās plaisas mazināšanu Latvijā ir jāsaista nevis ar vēlēšanām, bet ar izglītības politiku.
Kas, jūsuprāt, īsti ir par vēlēšanu uzvarētāju atzītā piecu partiju apvienība „Saskaņas centrs”?
Ļoti neviendabīgs veidojums, kurā ir divi lielāki strāvojumi. Viens no tiem gravitē ap Dolgopolovu. Teikt, ka otrs – ap Ušakovu, man šķiet pārsteidzīgi. Drīzāk Ušakovs ir šī otra strāvojuma publiskā seja. Reālais tā vadītājs ir Urbanovičs. Ne velti viņš teica, ka cāļus saskaitīsim tad, kad būs saskaitītas vēlētāju balsis. Zīmīga ir apvienības „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” saikne ar finansiālu un morālu atbalstu no Maskavas, par ko svētdien informēja raidījums „Nekā personīga”. Jautājums ir, vai līdzīgu sižetu varētu sagatavot par kādu no SC sastāvdaļām.
Ušakovs ir sava veida izkārtne – jauns, runā latviski. Pēc izglītības un iepriekšējās nodarbošanās – žurnālists. Taču viņam nav nekādas pieredzes saimnieciskajā darbībā. Šajā ziņā viņš nav salīdzināms nedz ar Šleseru, nedz ar Dolgopolovu. Un visbeidzot – Ušakovs ir vēl gluži jauns cilvēks, kuram visas karjeras iespējas ir priekšā, un viņš brīnišķīgi saprot, ka uzņemties Rīgas vadību dziļas ekonomiskās krīzes apstākļos nav nekāda medusmaize. Ja Ušakovu neinteresē kādi konkrēti biznesa projekti, viņam nevarētu būt lielas intereses pašlaik nonākt amatā. Citādi ir ar Šleseru, kurš savā komunikācijā konsekventi lieto biznesa terminoloģiju.
Tad, jūsuprāt, reālais Rīgas mērs varētu būt Šlesers?
Es negribētu skriet ratiem pa priekšu. Nav izslēgtas pārmaiņas SC, kurā pārstāvētie spēki var nonākt domstarpībās par ietekmes sfēru sadalījumu. Un ir ļoti svarīgi ievērot – nav izskanējis premjera viedoklis. Man ļoti interesē, kā viņš domā sadarboties ar galvaspilsētu SC un LPP/LC vadībā.
"Ja Ušakovu neinteresē kādi konkrēti biznesa projekti, viņam nevar būt lielas intereses pašlaik nonākt mēra amatā. Citādi ir ar Šleseru."
Viens no smalkākajiem jokiem, ko pašlaik varētu izspēlēt valdošā koalīcija, kuras daži dalībnieki varētu būt nobažījusies par Šlesera kā oligarha nostiprināšanos, būtu krīzes novēršanas aizsegā atņemt Rīgai tiesības pašai administrēt iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas ilgus gadus ir bijis viens no pilsētas labklājības avotiem. Respektīvi, ieguvumus, ko varētu dot Rīga, ir iespējams padarīt nepieejamus. Nav izslēgts, ka LPP/LC nonāk politiskajā izolācijā, kurā Šleseram var nākties padomāt par citu izvēli.
Tātad nav paredzams, vai turpmāk Rīgu vadīs SC kopā ar LPP?
Nav zināms, uz cik ilgu laiku SC šādu partnerību ir izvēlējusies. Ja LPP/LC ir uzņēmusi kursu uz austrumslāvu vēlētāju piesaisti, tas ir nopietns konkurents SC politiskajā nišā. Ja Šleseram atļaus ieņemt mēra amatu, es gribētu redzēt, kā SC to izskaidros saviem vēlētājiem. Šādā gadījumā SC pozīcijas Rīgā tiks vājinātas.
Es pieļauju, ka domi turpmāk varētu vadīt arī tā dēvētā latviskā koalīcija – LPP/LC, „Pilsoniskā savienība” un „Jaunais laiks”.
Kā ir vērtējams vēlēšanu iznākums TP, kāda ir tās tuvākā nākotne?
Ir acīmredzams, ka TP ir cietusi par savu līdzšinējo darbību. Partija ir zaudējusi vietu EP, kas varbūt nav tik nozīmīga, bet daudz svarīgāk, ka ir zaudētas vairākas lielas pašvaldības, arī Rīga.
Jānis Lagzdiņš nupat ir nācis klajā ar ideju veidot jaunu partiju uz TP bāzes...
Nevajadzētu aizmirst, ka TP fundamentāli ir Šķēles partija. Ja runā par TP un TB/LNNK iespējamu sadarbību, tad jāatgādina, ka vēl nesen tā tēvzemiešus apkaroja, pretendēdama uz nacionālo nišu. Jāņem vērā arī tas, ka TP sevi ir pamatīgi diskreditējusi Kalvīša valdības laikā. Taču jāatzīst – tēvzemieši pēc vēlēšanām ir vēl sliktākā situācijā nekā TP. Pagaidām nav arī zināms, kas var atklāties, TB/LNNK aizejot no Rīgas domes. Tomēr tēvzemiešu zīmols ir zināms jēdziens Latvijas politikā. Ja abas minētās partijas vēlas saiet kopā, tad ir jāveido pilnīgi cita partija ar citu nosaukumu, bez jebkādas Šķēles, Straumes un viņiem līdzīgo dalības. Man gan šķiet, ka tas pašreiz nav iespējams.
"Nekas labs nav gaidāms, tikai ņemot nost, ņemot nost un ņemot nost, bet neko nedodot vietā."
Saistībā ar TP zaudējumiem un atbalsta mazināšanos partijai „Latvijai un Ventspilij” jau tiek runāts par oligarhu ietekmes norietu. Vai varat tam piekrist?
Ļoti jau gribētos. Bet neesmu tik pārliecināts par to. Zaļie zemnieki, pār kuriem Lembergs saglabā kontroli, vēlēšanās ir nostartējuši salīdzinoši labi. Uz Rīgu viņiem reālu cerību nebija. Savukārt novados viņu rezultāti ir labāki nekā viņiem šķita administratīvās reformas pieņemšanas laikā. „Latvijai un Ventspilij” joprojām saglabā pilnīgu kontroli pār Ventspils domi. TP ir spiesta nedaudz atkāpties, taču tas arī viss.
Savukārt Šlesers ir nostiprinājies vēl vairāk. Domāju, ka par oligarhu ietekmes tendencēm varēsim spriest tikai pēc tam, kad kāds tiks reāli notiesāts.
Kādas nākotnes izredzes ir „Pilsoniskajai savienībai”, kuras panākumi vēlēšanās, šķiet, bija vislielākais pārsteigums?
Panākumi ir grūti vadāma lieta. Tie lielā mērā līdz šim veidojušies, pateicoties divu cilvēku – Sandras Kalnietes un Ģirta Valda Kristovska – reputācijai. Taču tagad būtiskākais uzdevums ir prieka skurbulī neaizmirst par partijas veidošanu un nostiprināšanu organizatoriski. Un, kas sevišķi būtiski, – daudz spēcīgāk iezīmēt savu ekonomisko programmu, nekā tas ir darīts līdz šim.
Nupat valdības pārstāvji gan atzinuši, ka nekas daudz nav paveikts kārtējā ārvalstu aizdevuma saņemšanai, bet budžets būs jācērp vēl par pusmiljardu. Kādas tam varētu būt politiskās sekas? Vai gaidāmo nepopulāro lēmumu pieņemšana līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām „nenoēdīs” visu atlikušo sabiedrības uzticības kredītu „Jaunajam laikam”?
Ir ļoti apbēdinoši, ka politiķi, lai gan jau janvārī tas bija zināms, šīs atklāsmes ir novilcinājuši līdz brīdim pēc vēlēšanām, sabiedrībai pūtuši miglu acīs. Ir saprotams, kāpēc politiķi ir tā rīkojušies, taču tam nav nekāda attaisnojuma.
Ko tas nozīmē? Radīsies vēl lielāka nepatika pret valdošajām partijām. Ir nepieciešams kāds redzams rezultāts, kāda pozitīva attīstība. Tā var būt gan kāda ekonomiskas kategorijas uzlabošanās, gan tiesiskuma nostiprināšana, traucējošu birokrātisku šķēršļu likvidēšana. Tā varētu būt nupat atkal ierosinātā progresīvā nodokļa ieviešana. Varbūt tiešais finansiālais efekts no šāda soļa neizrādīsies milzīgs, bet tas būtu pozitīvs signāls sabiedrībai. Nekas labs nav gaidāms, tikai ņemot nost, ņemot nost un ņemot nost, bet neko nedodot vietā.
