Kaut arī Latvija nav izveidojusi patstāvīgu ekonomisko politiku, dalība ES ir priekšrocība, jo tā mūsu valstij dod institucionālo darbības rāmi, uzskata Saeimas deputāts Aigars Štokenbergs. „Ja mēs nebūtu iestājušies [ES], nebūtu par kapeiku labāk,” uzskata deputāts. Pieaugusi arī Latvijas loma globālajos procesos.
Nesenie notikumi Īslandē parāda, ka globālie procesi ietekmē visas Eiropas valstis neatkarīgi no tā, vai tās ir ES, bet ES valstīm ir lielākas izredzes uz dažādiem atbalsta mehānismiem.
90.gadu vidū Latvijas vadībai nebija skaidri zināms, kādu ekonomisko politiku veidot, ko Latvija vēlas sasniegt, piemēram, piecu gadu laikā, atgādināja RSU ESF Reģionālās ekonomikas un biznesa katedras asociētais profesors Dainis Zelmenis. Taču arī šodien joprojām nav skaidrs, kādas ir prioritārās attīstības nozares. Latvijai 90.gados labas starta pozīcijas, jo tai bija sava rūpniecība, attīstīta lauksaimniecība un nebija ārējā parāda. Taču tas viss nav adekvāti izmantots.
Ekonomiste Raita Karnīte uzskata, ka, iestājoties ES, esam zaudējuši daudz, taču bijuši arī vairāki stabili ieguvumi – tā ir drošība. Latvijai kā lielas valstu savienības dalībniecei ES ir palīdzējusi ieviest labu pārvaldību, Latvija kļuvusi „lielāka” globālā mērogā, un valstī ir ienākusi nauda. R.Karnīte piekrīt, ka 90.gadu finanšu resursi tika izšķērdēti. Rūpniecība Latvijā tagad ir tādā pašā stāvoklī kā 90.gados, tikai toreiz bija lielas rūpnīcas, savukārt tagad ir daudz mazu, privātu ražotņu. Gaisotni Latvijas rūpniecībā nosaka ārvalstu investori, un tieši viņi izlemj, kādam ražošanas veidam pievērsties. Diemžēl ārvalstu investori nav ieinteresēti Latvijā ražot preces ar augstu pievienoto vērtību, jo šādas preces parasti ražo mājās. Padomju laikā liela daļa Latvijas rūpniecības balstījās uz militāro pasūtījumu, taču arī šodien to var izmantot, jo militārais tirgus ir globāls un varas pārstāvjiem vajadzētu aktīvāk interesēties par to, kādas militārās vajadzības ir NATO, un informēt par to uzņēmējus.
Šobrīd ir pieaugusi vajadzība pēc patstāvīgas ekonomiskās politikas, tikai jautājums – vai pie varas esošie to varēs izveidot.
No ES paplašināšanās vairāk ieguva „vecās” ES valstis, jo tās ieguva papildus darbaspēku un to uzņēmējiem paplašinājās tirgus, jo jaunās valstis vēlējās modernizēties. Tomēr R.Karnīte ir pārliecināta, ka dzīves līmenis ir cēlies un turpinās celties.
"Pieaugusi vajadzība pēc patstāvīgas ekonomiskās politikas, tikai jautājums, vai pie varas esošie to varēs izveidot."
Kā norādīja A.Štokenbergs, ir vairāki iemesli, kāpēc Latvijā nav attīstītas rūpniecības. Nav kompetenta, kvalificēta darbaspēka, bet ar zemas pievienotās vērtības rūpniecību Latvija nekad neuzplauks, jo to vienmēr izkonkurēs Ķīna vai Vjetnama. Latvijā nav arī uzņēmējdarbībai vajadzīgās infrastruktūras, un uzņēmēji nav ieinteresēt maksāt par infrastruktūras izveidi, ja citās valstīs tā ir pieejama par velti. Latvijā arī nav izveidojusies labvēlīga uzņēmējdarbības vide.
Problēma ir tā, ka valsts pret ražotāju izturas kā „pamāte”, minēja D.Zelmenis. Tas izpaužas, piemēram, nodokļu politikā. Turklāt Latvijā gandrīz viss ir privatizēts, bet bija vēlams daļu uzņēmumu atstāt valsts īpašumā, kā tas ir, piemēram, Norvēģijā vai Francijā.
Latvija arī nav izmantojusi visas iespējas, ko tai sniedz dalība ES, uzskata A.Štokenbergs. Piemēram, nav neviena Eiropas Parlamenta deputāta, kurš darbojas lauksaimniecības komitejā, kaut arī lauksaimniecība iegūst 40% no ES budžeta. Kā kļūdu viņš vērtē arī līdzfinansējuma samazināšanu ES fondiem.
„ES man visvairāk nepatīk reālpolitika,” norādīja A.Štokenbergs. „Augstās instancēs runā par kopīgu enerģētikas, drošības politiku, bet realitātē dominē tie spēki, ka katram savs krekls ir tuvāks.”
Pēc iestāšanās sākās cenu izlīdzināšanās ar ES, jo Latvija bija ieguvusi drošību un tajā caur bankām ieplūda daudz naudas.
Kā vēl vienu no zaudējumiem pēc iestāšanās ES sarunas dalībnieki minēja iedzīvotāju izceļošanu.
