Neatkarīgi eksperti atturētu no kļūdīšanās
I. Feiferis: Visā pilnībā piekrītu viedoklim, ka valdībai vairāk vajadzētu izmantot ekspertu viedokļus. Piemēram, ASV prezidentam ir ekonomikas padomnieku padome, kurā ir ļoti zinoši cilvēki, un tas daudzreiz palīdz arī pārbaudīt idejas, pirms tās laist apritē. Es jau ilgāku laiku proponēju ideju, ka mums Latvijā ir vajadzīga speciāla tautsaimniecības analīzes institūcija, kas nodarbojas ar šo jautājumu pētīšanu un analīzi sistēmiski un nepārtraukti, nevis no gadījuma uz gadījumu. Jo šāda ekspertīze prasa nepārtrauktu iedziļināšanos un klātesamību šajās problēmās, vispusīgas informācijas apkopošanu par to, kas notiek pasaulē, un tās piemērošanu mūsu valsts vajadzībām.
Šādas iestādes neesamība lielā mērā ir traucējusi laikus pietiekami skaidri apzināties sagaidāmo krīzi, kādā šobrīd esam nonākuši. Neskatoties uz to, ka ir bijuši, piemēram, Starptautiskā Valūtas fonda vai Pasaules Bankas, kā arī Eiropas Savienības institūciju brīdinājumi. Tā ir viena no lietām, kas mūsu valstī ik pa laikam tiek kustināta, bet tā arī līdz galam to neesam atrisinājuši, kur tad „piezemēt” šo analīzes bloku, lai saņemtu indikācijas par notiekošo.
Problēmas jārisina kopīgi
Atbildot uz jautājumu, kam pienākas atbildība par izveidojušos situāciju, uzskatu, ka šajā spēlē, runājot galvenokārt par kredītiem un dalot lielās grupās, ir vismaz trīs dalībnieki. Kredītu ņēmēji, kredītu devēji un valsts. Līdzīgi kā Trīspusējās sadarbības padomē ir darba devēji, darba ņēmēji un valdība. Un arī šeit visi jautājumi ir jārisina kopīgi. Jā, bankas agresīvi kreditēja, jā, klienti ņēma aizdevumus, jā, valdība „nedzesēja” ekonomiku. Tātad katram ir sava atbildības daļa, kas ir jāuzņemas, bet, lai atrastu risinājumu, visiem ir jāstrādā kopā.
Nedomāju, ka Latvijā notiekošais ir kaut kas unikāls. Varam atrast analogus faktus daudzās valstīs, kur norisinājies kaut kas līdzīgs. Saistībā ar agresīvo kreditēšanu kā piemēru minēšu ASV – arī tur pietiekami agresīvi kreditēja, pietiekami strauji ļāva pieaugt nekustamā īpašuma cenām, nekontrolēja „burbuļa pūšanos”.
"Ar Latvijas Komercbanku asociāciju tiek apspriests jautājums par īpaša ētikas kodeksa pieņemšanu, tajā iekļaujot nosacījumus par to, ko uzņemas darīt bankas."
Ko tad var darīt, lai situāciju labotu? Nevēlos skatīties atpakaļ un kritizēt, kas bija jādara un ko neizdarīja, bet no tā gan var izdarīt zināmus secinājumus, kā rīkoties tālāk. Tas, ko mēs šobrīd mēģinām darīt Finanšu ministrijas darba grupā, ir rast atbildes uz trim jautājumiem. Pirmais – kā risināt slikto situāciju, kas izveidojusies individuālo mājokļu kreditēšanā? Otrais jautājumu bloks ir galvenokārt korporatīvie parādi, ar tiem saistītās problēmas un tas, kā iepludināt tajā papildu likviditāti, trešais – kā apgūt struktūrfondu finansējumu un kādas palīdzības sviras tam vajadzīgas.
Ja atbildi uz diviem pēdējiem jautājumiem zināmā mērā dod valdības apstiprinātā uzņēmējdarbības atbalsta programma, kuras ietvaros paredzēts šim nolūkam novirzīt 603 miljonus latu, bet saistībā ar mājokļu kredītiem rast atbildes ir daudz grūtāk.
Zem tiltiem jādzīvo nebūs
Taču noteikti gribu uzsvērt, ka problēma noteiktu cilvēku darbības rezultātā ir publicistiski saasināta. Ja mēs runājam par to, ka tūlīt cilvēkus izliks uz ielas, ka viņiem būs jādzīvo zem tiltiem, sāksies sociālie nemieri un tā tālāk, es gan gribētu dzirdēt piemēru, kur kāda banka kādu ir izlikusi uz ielas. Bankas ļoti labi saprot lielo atbildību gan pret sevi, gan sabiedrību, tāpēc risinājumi tiek meklēti. Bet bankas katrā ziņā šobrīd sagaida zināmu līdzdalību no valsts puses, arī šajā sektorā uzņemoties zināmu atbildību. Bet, kā jau minēju, risinājums jāmeklē starp trim dalībniekiem: klientu, naudas devēju jeb kreditētāju un valsti. Varētu būt, piemēram, tā, ka valsts šajā trijotnē ienāk ar savām zināmām garantijām pret to „slikto portfeli”, kur ir pamats nākt pretī cilvēkiem. Runa ir par tiem cilvēkiem, kas kredītu ņēmuši vienīgā mājokļa iegādei, un šis kredīts nebūtu lielāks par noteiktu, normālas maksātspējas apstākļos saprātīgu summu. Turklāt, ja radušies papildu apstākļi, kas apgrūtina maksātspēju, piemēram, zaudēts darbs, piedzimis bērniņš un tamlīdzīgi. Tā veidojas kritēriji par personām, kuras varētu iekļaut atbalsta programmā.
"Nevajag cerēt, ka Hipotēku banka salasīs sliktos hipotekāros kredītus, ar kurām pārējās bankas nevar tikt galā, un beigu beigās uz valsts rēķina tos nopirks."
Runājot par klientiem, kuri patiešām pelnījuši šo atbalstu, un rēķinot pēc datiem, kas mūsu rīcībā šobrīd ir (kā zināms, hipotekāro kredītu portfelis ir aptuveni pieci miljardi latu), „slikto kredītu portfelis” sliktākajā gadījumā varētu veidot aptuveni 25 procentus, tātad vienu miljardu un 250 tūkstošus latu. Savukārt izrēķinot, cik pēc kaut kāda laika varētu iestāties nepieciešamība izmaksāt atlīdzību no valsts budžeta (ja paredzam, ka galvojums varētu būt uz diviem trim gadiem, un jācer, ka ekonomiskā situācija šajā laikā valstī varētu daudzmaz uzlaboties un cilvēki atkal sāktu savas saistības kārtot), tad, pēc mūsu aplēsēm, tas valstij, iestājoties atbildībai par garantijām, varētu izmaksāt 80 līdz 100 miljonus latu. Tas ir liels skaitlis, bet katrā ziņā tas ir mazāks, nekā sākotnēji bija domāts. Taču pašlaik šis variants nav aprobēts, vien apsvēršanas un sarunu stadijā.
Bankām - ētikas kodekss, klientiem - godīgums
Minētās problēmas risināšanai esam pētījuši pasaules pieredzi - kā rīkojas ASV, Lielbritānijā, Nīderlandē, Vācijā, Zviedrijā un Spānijā. Katrā vietā pasākumi un risinājumi ir atšķirīgi, un mūsu variants nekādā ziņā nebūs kāda cita modeļa kopija.
ASV viena no programmām paredz banku ciešu iesaistīšanos un zināmu kredītu pārvērtības norakstīšanu zaudējumos, tādējādi glābjot klientus, un šī programma, ko vada Federālā mājokļu administrācija „Federal Housing Administration”, paredzēja palīdzēt 300 tūkstošiem ģimeņu – kredītņēmēju. Šī programma darbojas gadu vai ilgāk, bet palīdzībai pieteikušās tikai 357 ģimenes. Tātad šajā mehānismā acīmredzot kaut kas nestrādā, turklāt ne vienmēr perfekti tiek izprasti atbalsta nosacījumi.
Jebkurā gadījumā jautājumā par galvojuma iedarbināšanu sliktajiem kredītiem sava daļa atbildības jāuzņemas bankām, un ar Latvijas Komercbanku asociāciju tiek apspriests jautājums par īpaša ētikas kodeksa pieņemšanu, tajā iekļaujot nosacījumus par to, ko uzņemas darīt bankas.
Bet arī klientam būtu jānāk pretī – godīgi jāuzrāda savi ieņēmumi, aktīvi jāmeklē darbs. Ja tiktu atklāta negodprātīga rīcība, tad atbalsts tiktu pārtraukts.
Varētu būt arī tāda iespēja, ka daļa slikto kredītu patiešām tiktu nodota kādai bankai. Ar to nevajag domāt Hipotēku banku. Nevajag cerēt, ka tā salasīs sliktos hipotekāros kredītus, ar kurām pārējās bankas nevar tikt galā, un beigu beigās uz valsts rēķina tos nopirks. Katrā bankā pašā jau ir šī „labā” un „sliktā” banka, jo kredītu portfelis tiek dalīts. Jautājums ir, uz kā rēķina varētu atslogot uzkrājumu problēmu, lai varētu tādējādi izbrīvētos līdzekļus jeb kapacitāti novirzīt kreditēšanai.
Bet viens no būtiskākajiem jautājumiem – ko kreditēt? Jo nav jau nemaz tik daudz darbības virzienu, kur šobrīd droši var ieguldīt. Tieši tādēļ ir svarīgi palaist ekonomikas stabilizācijas programmu pilnā gaitā.
No runas Latvijas Ekonomikas attīstības foruma (LEAF) diskusijā 13. martā
