Krimināllikuma 179. panta pirmā daļa noteic, ka par svešas mantas prettiesisku iegūšanu vai izšķērdēšanu, ja to izdarījusi persona, kurai šī manta uzticēta vai kuras pārziņā tā atradusies (piesavināšanās), soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. 

Tomēr Augstākā tiesa ir atzinusi, ka uzticētas mantas neatdošana pati par sevi vēl neliecina par tās piesavināšanos, jo jākonstatē mantas neatdošanas īpašais nolūks – iegūt svešu mantu, atstumjot tās īpašnieku. Savukārt nolūks ir patstāvīga noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses pazīme (Augstākās tiesas 2015. gada 17. septembra lēmuma lietā SKK-265/2015 (krimināllieta Nr. 11518000910) 8. lpp.). 

Arī Māris Leja pētījumā “Krāpšanas aktuālie jautājumi Latvijas un ārvalstu tiesībās”, atsaucoties uz Vācijas tiesu praksi, norādījis, ka no līguma izrietošas saistības neizpilde izdot mantu pati par sevi nav uzskatāma par piesavināšanās gribas izpausmes veidu. Šī pienākuma neizpildīšana nav pielīdzināma neizdotas mantas pievienošanai savas mantas sastāvam. Tāpēc jākonstatē papildu apstākļi, kas ļauj izdarīt secinājumu, ka mantas neizdošana ir piesavināšanās izpausmes veids, piemēram, mantas lietošanas rezultātā būtiski mazināta tās vērtība, no īpašnieka slēpta mantas atrašanās vieta u. tml. Proti, izšķirošs ir tas, ka persona veikusi tādas darbības, kas ļauj droši secināt, ka tā svešu mantu pievienojusi savai mantai, atstumjot īpašnieku (sk. Leja, M. Krāpšanas aktuālie jautājumi Latvijas un ārvalstu tiesībās. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 441.–442. lpp.). 

Ievērojot minēto, kā arī to, ka termiņš konkrētā lēmuma par atteikumu uzsākt kriminālprocesu pārsūdzībai noteikti jau ir beidzies, ir iespējams iesniegt jaunu iesniegumu par kriminālprocesa uzsākšanu, atsaucoties uz minēto tiesas atziņu un pētījumu un izvērstākā veidā norādot attiecīgos apstākļus par personas nolūku un šā brīža rīcību.