Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Boriss Koļesņikovs
Jebkurā situācijā, saskaroties divām dažādām interesēm, notiek vienas vai otras puses interešu “svarīgākuma” pierādīšana. Arī šajā ekonomiskajā situācijā, kad sava daļa taisnības ir kredītņēmējiem un sava – bankai.
Piemēram, Latvijas Kredītņēmēju asociācijas pārstāvis Ainārs Gorenko uzskata, ka taupības laikos, kad apcirptas algas vai zaudēta alga pavisam, cilvēks var izvēlēties – samazināt ūdens patēriņu vai pirkt lētākus produktus veikalā, bet viņam nav iespējas izvēlēties mazākas procentlikmes. “Valsts sektorā atlaiž no darba cilvēkus, bet viņiem ir paņemti kredīti. Iedzīvotājiem nav variantu. No komunālajiem maksājumiem var atteikties, ietaupīt, bet no šiem – nevar!” daudzu iedzīvotāju izmisumu pauž A. Gorenko.
Arī Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktore Baiba Vītoliņa bankām iesaka neparedzēt kredīta procentlikmes paaugstināšanu kā sodu kredītņēmējam, bet gan tikai kā zaudējumu novēršanas līdzekli jeb bankām nevajadzētu visus riskus par tirgus situācijas izmaiņām uzlikt patērētājam.
"Laikā, kad nekustamo īpašumu tirgus ir gandrīz apstājies, bankas negodīgi pārņem īpašumus, lai vēlāk tiem pašiem cilvēkiem pārdotu par augstāku cenu."
Cilvēki, kas ekonomiski labvēlīgākā laikā bija ņēmuši kredītus, bet tagad zaudējuši ieņēmumus, nebūtu uzreiz uzskatāmi par slinkiem, ļauniem vai krāpniekiem, uzskata juriste Dace Grīnberga, kas sniedz bezmaksas juridiskos pakalpojumus iedzīvotājiem Eirojustā. Viņa skaidro: “Cilvēki bija ņēmuši kredītus 2005.-2007. gadā, kad tie visvairāk tika piedāvāti un ekonomiskā situācija radīja plašas iespējas uzņemties kredītsaistības uz 20–30 gadiem, un tas šķita saprātīgi.” Taču nu apstākļi ir krasi mainījušies, un juriste ir novērojusi, ka pēdējā pusgada laikā Eirojusts ir saņēmis lavīnu ar iedzīvotāju sūdzībām par, viņuprāt, netaisnīgiem kredītlīguma nosacījumiem.
Kredīts, lai atdotu kredītu
D. Grīnberga kritiski raksturo banku attieksmi pret klientiem, kas, zaudējuši darbu, vairs nespēj segt kredītmaksājumus un tādējādi ir nonākuši “pie sasistas siles”: “Pēdējā pusgada laikā bankas labākajā gadījumā piedāvā saistību izpildes termiņa atlikšanu, kas cilvēkiem arī ir stress, jo vairāk par trijiem līdz sešiem mēnešiem šis termiņš netiek dots.
Otrs. Daļai banku ir izveidotas komercstruktūras, kas pārņem nekustamos īpašumus, kuri kalpojuši par ķīlu. Šo procesu ilustrē vienkāršs piemērs: fiziskā persona ir paņēmusi 100 “naudiņas”. Brīdī, kad tā ņēma aizdevumu, hipotekārais nodrošinājums tika novērtēts kā 150 “naudiņas” un nekustamo īpašumu klients nopirka par 80 “naudiņām”. Bankai par labu ir hipotēka un ģimenes locekļu galvojums.
Bet situācijā, kad fiziskā persona vairs nevar maksāt, banka viņam saka: “Šodien vērtējums jūsu īpašumam ir 30 “naudiņas”. Mēs par šo cenu īpašumu varam pārņemt un atbrīvot jūs no šī sloga, bet 70 “naudiņas” (starpību) dalīsim uz pusēm – mēs arī esam gatavi ko zaudēt.”
"Bankai ir jāpilda savas saistības arī pret cilvēkiem, kuri ir noguldījuši naudu, lai banka izsniegtu kredītus."
Tādā veidā piespiedu labprātīgā kārtā fiziskai personai banka atņem īpašumu: persona to it kā labprātīgi pārraksta. Turklāt starpības segšanai uzņemas vai nu papildu saistības, vai papildu galvojumus un ķīlas, ja vēl kāds īpašums ir palicis neieķīlāts. Un faktiski cilvēks atkal paliek bez nodrošinājuma, dzīvesvietas un parādu jūgā. Laikā, kad nekustamo īpašumu tirgus ir gandrīz apstājies, bankas negodīgi pārņem šos īpašumus, lai vēlāk tiem pašiem cilvēkiem pārdotu par augstāku cenu.”
“Valsts svarīgākais uzdevums – saglabāt iedzīvotāju maksātspēju! Un veselību,” piebilst A. Gorenko. Viņš uzsver, ka “cilvēki negrib aiziet no dzīvokļiem, kurus nopirkuši. Jo to remontā ieguldījuši gan naudu, gan pūles. Viņi labprāt ar bankām vienotos”. Taču bankas neesot ieinteresētas kaut soli nākt pretim, tāpēc situācijas apzīmēšanai viņš lieto vārdu “terors” un uzskata, ka cilvēku izmisums par nenomaksātajiem kredītiem, ko pastiprina banku striktā nostāja, veicina pašnāvību skaita pieaugumu.
Visticamāk, ka līdzīgos uzskatos ir arī daļa citu kredītņēmēju, kuri nonākuši materiālās grūtībās un bankā saskata vien necilvēcīgu mehānismu, kā no viņu ģimenes budžeta izmānīt pēc iespējas vairāk naudas. Taču tā ir tikai problēmas viena puse.
Banku saistības ar noguldītājiem
Šādiem apgalvojumiem par “ļaunajām” un “mantkārīgajām” bankām nepiekrīt “Nordea bankas” pārstāve Jana Strogonova: “Nevajag iedomāties, ka bankas gaida tikai, kad kredītņēmējs atnesīs atslēgas, un visu atrisinās nekustamā īpašuma atsavināšana.” Viņa ir pārliecināta, ka “lielu biznesu no šādas situācijas nevar izveidot un bankai tā rodas tikai papildu izmaksas”.
Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons uzskata, ka šī problēma ir nepamatoti sakāpināta. Viņš atzīst, ka cilvēkiem ir samazinājušies ienākumi un tālab kļūst grūti segt ne vien kredītmaksājumus, bet arī, piemēram, apmaksāt komunālo pakalpojumu rēķinus, taču bankām tiekot pievērsta pārāk liela uzmanība. “Gribu atgādināt, ka bankas darbība nesākas ar kredītņēmējiem. Tā sākas ar noguldītājiem.” Un bankai ir jāpilda savas saistības arī pret cilvēkiem, kuri noguldījuši naudu, lai banka izsniegtu kredītus. Un bankas nevar viņiem teikt: “Piedodiet, bet mēs esam ļoti lielai daļai kredītņēmēju nākuši pretī – jūs, lūdzu, tagad pagaidiet, mēs savas saistības tagad nedaudz nepildīsim.” Tāpēc T. Tverijons uzsver, ka bankas saistību atlikšana vai nepildīšana nav jāskata caur patērētāju tiesību prizmu.
Vai fiziskās personas maksātnespēja?
Juriste D. Grīnberga piedāvā, ka viens no parādu jūgā iedzītas personas risinājumiem ir sākt fiziskās personas maksātnespējas procesu un tādā veidā atmaksāt parādus.
Taču T. Tverijons domā, ka šis nav no labākajiem risinājumiem, jo katru mēnesi jāmaksā alga maksātnespējas procesa administratoram, bet – kur kredītņēmējs šo naudu ņems? “Jebkura banka būtu priecīga, ja šo summu, kas ir apmēram 50% no ikmēneša maksājuma bankai, kredītņēmējs nestu bankai un segtu savas parādsaistības, nevis maksātu to administratoram,” uzskata T. Tverijons.
"Fiziskas personas maksātnespēja nedrīkst būt masveida parādība."
Viņaprāt, Maksātnespējas likuma piemērošana šādos gadījumos ir absolūti nepieņemama. “Ja mēs aicinām cilvēkus uz maksātnespēju, jāpasaka, kādas sekas viņiem būs – izpārdos visus īpašumus, lai segtu parādus, un vajadzēs sākt jaunu dzīvi. Bet kā to varēs sākt bez jauniem kredītiem? Un kura banka, zinot šā cilvēka kredītvēsturi, dos kredītu? Fiziskas personas maksātnespēja ir instruments, kurš izmantojams tikai tad, kad tik tiešām vairs nav citas izejas, bet tā nedrīkst būt masveida parādība,” norāda Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents.
Runāt, nevis slēpties
Kāds varētu būt risinājums banku un klientu attiecību uzlabošanā cilvēkiem, kuriem vēl ir izredzes atdot parādu, nepiesakot savu maksātnespēju? D. Grīnberga aicina komercbankas meklēt izeju no situācijas, kas balstītos ne tikai bankas interesēs gūt peļņu, bet būtu arī saudzīgāka pret klientiem, lai viņus neiedzītu vēl šaurākā parādu stūrī. „Nordea bankas” pārstāve J. Strogonova rezumē, ka galvenokārt situāciju var risināt abu iesaistīto pušu – kredītņēmēju un kredītdevēju – sadarbība: “Trešās personas to neatrisinās. Vienīgais risinājums klientiem ir nākt uz banku un runāt laikus – neslēpties un nenākt pēdējā brīdī, kad sakrājušies milzīgi soda procenti.” J. Strogonova saka, ka viņa aicinās bankas darbiniekus ar klientiem vairāk pārrunāt līguma nosacījumus: “Jo klienti vēlāk var teikt: nesapratu, nezināju, nebiju iedziļinājies, tāpēc bankas noteikti ir ieinteresētas stāstīt vairāk.”
