Salīdzina ar deviņdesmitajiem gadiem
Garīgās veselības speciālisti sliecas šodienu salīdzināt ar smagajām ekonomiskajām problēmām deviņdesmito gadu sākumā. Latvijā 1993. gadā pašnāvību izdarīja 1100 cilvēki, 1994. gadā – 1033, 1995. gadā – 1924, tad pašnāvību skaits pamazām kritās. 2005. gadā pašnāvību izdarīja 567 cilvēki, 2007. gadā – 453, bet nu pašnāvību skaitam ir atkal tendence pieaugt. 2008. gadā Latvijā, izdarot pašnāvību, no dzīves šķīrās 527 cilvēki. Ārsti prognozē situācijas pasliktināšanos šā gada rudenī un ziemā, it īpaši pašā gada nogalē.
Kā skaidro speciālisti, iespējams, deviņdesmitajos gados pašnāvību skaita pieaugumu izraisīja gan grūtais sociāli ekonomiskais stāvoklis, jaunās Latvijas valsts atjaunošanas perioda problēmas – rūpniecības sabrukums, valsts politiskā un ekonomiskā nestabilitāte, finanšu reformas, bezdarbs, kā arī nespēja cilvēkiem īsā laikā pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Būtiska loma noteikti bija arī ilūziju sagruvumam – gaidītā labklājība netika sagaidīta uzreiz. Latvijai īpaši raksturīgs ir augstais vīriešu pašnāvību rādītājs, kas ievērojami pārsniedz sieviešu izdarīto pašnāvību skaitu un ir vairāk pakļauts jau minētajām svārstībām atjaunotās Latvijas valsts veidošanās posmā. Diemžēl te saskatāms daudz paralēļu ar mūsdienām.
„Pašnāvību skaita pieaugumu 20. gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā saistībā ar sociāli ekonomiskām izmaiņām var pamatot arī teorētiski, analizējot informāciju par pašnāvību biežākajiem cēloņiem un riska faktoriem – depresiju, alkohola lietošanu, bezdarbu. Dažādi depresijas veidi biežāk sastopami sievietēm, taču alkohola problēmas, sociālās lomas zaudēšana bezdarba dēļ vairāk skar vīriešus,” teikts ziņojumā, vērtējot aizritējušos gadus. Un atkal – daudz līdzību ar šodienu.
Politikas iniciatīvas pašnāvību mazināšanas jomā Latvijā
Latvijā nav atsevišķas politikas pašnāvību novēršanai, kaut Pasaules Veselības organizācija (PVO) to iesaka. Garīgās veselības aizsardzība un veicināšana Eiropas reģionā ir atzīta par vienu no veselības prioritātēm. PVO ir izstrādājusi politikas pamatnostādnes Eiropas reģionam „Veselība-21. Veselība visiem 21. gadsimtā”. Viens no tās mērķiem nosaka nepieciešamību līdz 2020. gadam uzlabot iedzīvotāju psiholoģisko labklājību, bet cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām jābūt iespējamiem un pieejamiem kvalitatīvākiem kompleksiem dienestiem. Šīs pamatnostādnes tika izmantotas par pamatu 2001. gadā Latvijā akceptētajai „Sabiedrības veselības stratēģijai”, kuras sestais mērķis paredz garīgās veselības uzlabošanu: „Līdz 2010. gadam jāuzlabo Latvijas iedzīvotāju garīgā veselība, kā arī visiem iedzīvotājiem jānodrošina pieeja kvalitatīviem garīgās veselības aprūpes pakalpojumiem.”
2008. gadā Ministru kabinetā tika apstiprinātas pamatnostādnes „Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana 2009.–2014. gadā”, kurās akcentēta psihiatriskās palīdzības dienesta attīstīšana, pieejamības nodrošināšana, kā arī darbs ar ģimenes ārstiem un sabiedrību. Ņemot vērā alkohola lietošanas būtisko negatīvo ietekmi, jāatzīmē arī Alkohola patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas programma 2005.–2008. gadam. Ziņojumā „Pašnāvības Latvijā – situācija, perspektīvas, risinājumi” atzīts, ka būtisks uzlabojums alkohola lietošanas izplatības samazināšanā nav noticis.
Šajā ziņojumā uzsvērta nepieciešamība uzlabot speciālistu un visas sabiedrības zināšanas par depresijas simptomiem, lai mazinātu pašnāvību skaita pieaugumu. Svarīgi, lai primārās aprūpes speciālisti, sociālie darbinieki, skolotāji depresijas nomāktajam laikus sniegtu atbalstu un nepieciešamības gadījumā pieaicinātu speciālistu. Sabiedrības izglītošanā par garīgo veselību liela loma ir plašsaziņas līdzekļiem, tāpēc ir jāvairo žurnālistu profesionalitāte. Tāpat jāuzlabo atbalsta sistēma cilvēkiem, kas zaudējuši darbu, mājvietu, sirgst ar hroniskām slimībām, ilgstoši nevar atrast darbu, nav pietiekami izglītoti, atrodas ieslodzījumā, jau veikuši pašnāvības mēģinājumu vai kam ir citas problēmas."2008. gadā Latvijā, izdarot pašnāvību, no dzīves šķīrās 527 cilvēki."
Uzmaniet savus tuvākos!
Sabiedrības veselības aģentūras direktora vietnieks zinātnes un pētniecības jautājumos psihiatrs Māris Taube mudina: ieklausieties savos tuviniekos! Viņš atzīst: „Esmu vairākkārt dzirdējis, ka tad, kad cilvēka vairs nav, piederīgie atjēdzas: „Jā, jā, viņš jau pēdējā laikā bija tāds dīvains...” Svarīgi ir šo posmu nenokavēt un palīdzēt. Pavērojiet! Kad pēdējo reizi smējās cilvēks, kas iepriekš tik bieži bija jautrs? Kāpēc vīrs, kas alkoholu iepriekš lietoja tikai svētku reizēs, tagad katru vakaru grib kaut ko iemalkot? Tā ir bīstama pazīme, jo alkohols ir nevis antidepresants, bet depresants – tas depresijā ievelk arvien dziļāk.”
Kā stāsta M. Taube, no domas par pašnāvību līdz tās izdarīšanai ir vairāki posmi. Pirmajā no tiem cilvēks pat neapzinās, kas ar viņu notiek: dzīve šķiet tik grūta un bezjēdzīga, ik pa laikam ienāk prātā doma – kāpēc vispār dzīvot? Cilvēks iedomājas arī par pašnāvību, bet uzreiz sevi sabar: ko tu vispār domā! Nereti šādā brīdī tuvinieki saka: „Vari beigt vienreiz sūkstīties!? Saņemies taču! Beidz! Cik var! Izturēt vairs nevar!” Un cilvēks jūtas vēl vairāk atgrūsts un otrreiz pasūdzēties vairs neuzdrošinās. Šādās reizēs tuvinieks jāmēģina saprast, jāļauj tam izrunāties, tā viņu no pašnāvības domas pamazām novirzot.
Pēdējais posms ir jau pašnāvības izdarīšanas plāns un reāla rīcība. Cilvēks sakārto dokumentus, atstāj pirmsnāves vēstuli, pat atvadās. M. Taubi pārsteidz, ka Latvijā 90% gadījumu cilvēki izvēlas vissmagāko un neatgriezeniskāko pašnāvības veidu – pakāršanos. „Nedomāju, ka proporcija ir tik liela,” saka psihiatrs. Tādēļ Latvijai diemžēl nelīdzēs citu valstu pieredze mazināt pašnāvību skaitu, ierobežojot, piemēram, attiecīgu medikamentu tirdzniecību, ieroču izmantošanas iespējas, piekļuvi dažādām vietām, kur var nolēkt no augstuma. M. Taube stāsta: „Pašnāvības vairāk izdara vīrieši – tā nu tas ir. Sievietes savu bēdu ātrāk izkliedz, izraud, bet vīrieši patur sevī, kamēr vairs netiek galā.” Tieši tādēļ šajā brīdī vīriem vairāk par valsts atbalstu un garīgās veselības plānošanas dokumentiem var noderēt sievas atbalsts, atzīst psihiatrs."Vīriem vairāk par valsts atbalstu un garīgās veselības plānošanas dokumentiem var noderēt sievas atbalsts."
Kā samierināties un izturēt?
Lielu daļu pašnāvniecisko domu izdodas „uzķert” ģimenes ārstiem, kad pie viņiem atnāk pacients ar it kā cita veida sūdzībām. Tieši viņiem jāprot pacients pārliecināt griezties pie psihiatra vai jāmēģina pacienta veselība uzlabot pašiem. Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas priekšsēdētāja Līga Kozlovska piekrīt: pacientu ar depresijas simptomiem kļūst arvien vairāk. Iemesli – tie paši: nedrošība par rītdienu, smagā ekonomiskā situācija, problēmas gan pašam, gan apkārtējiem – draugiem, radiem...
To, ka pēdējā gada laikā pieaudzis cilvēku skaits, kam pašnāvnieciskas domas nāk prātā tieši materiālo problēmu dēļ, apliecina Egita Pētersone no krīzes centra „Skalbes”. Viņa stāsta, ka palielinās arī psihiski slimo ļaužu skaits, kas meklē palīdzību. „Mums pat nekas daudz nav jāsaka. Šādos brīžos cilvēkam visvairāk palīdz izrunāšanās. Viņš vēl nav pieņēmis galīgo lēmumu aiziet no dzīves, un viņam var palīdzēt uzklausot. Cilvēks meklē kādu, kam pateikt: „Man ir tik šausmīgi smagi, ka es vairs nevaru izturēt!” Bet cilvēkam vai nu nav neviena, ar ko parunāt, vai arī ir bail savā grūtumā atzīties draugiem vai ģimenei,” stāsta E. Pētersone. Ir reizes, kad krīzes centrs sarunā var ieteikt tālāku risinājuma ceļu, iesakot, kur meklēt palīdzību – piemēram, sociālajā dienestā.
„Viegli šodien nav nevienam,” saka M. Taube. „Lielu daļu problēmu patiešām nevar atrisināt – nevar izmanīt ne vidi, ne notikumus, kas mūs skar. Es parasti iesaku tomēr domāt par pamatvērtībām: bērniem, ģimeni, distancējoties no tā, kas ir pārejošs. Jāsaprot, ka šis laiks nav dižiem darbiem un dižai naudai. Tādēļ ļoti mierīgi jāpakāpjas atpakaļ un jādzīvo tā, kā dzīvots iepriekš. Jāatzīstas, ka esam par daudz skrējuši, reizēm bijuši pārāk lielīgi un iedomīgi, un nu esam tur, kur esam. Bērni augs un izaugs, ģimenē jābūt kopā – tas arī ir galvenais.”
