Mūsdienās arvien biežāk par vides pieejamību domājam ne tikai kā fizisku šķēršļu novēršanu, bet arī visaptverošu pieeju, kas nodrošina empātisku un ilgtspējīgu dzīves vidi visiem cilvēkiem. Tas ir jautājums, kas skar gan sabiedrības ētisko pusi, gan mūsu spēju veidot arhitektūru un pilsētvidi, kas ir atbilstoša iespējami daudzu cilvēku ierobežojumiem.
Vienlaikus izpratne par universālā dizaina jēdzienu joprojām ir relatīvi zemā līmenī. Visbiežāk vides pieejamība tiek uztverta caur minimāli izpildāmo prasību slieksni. Turpretī universālais dizains drīzāk apliecina jaunu domāšanas veidu, kas neaprobežojas ar konkrētām sabiedrības grupām, bet tādu vidi, kura ir piemērota ikviena cilvēka stāvoklim un ierobežojumiem. Turklāt arī tiem ierobežojumiem, kas var rasties potenciāli, respektīvi, ar bērna ienākšanu ģimenē, novecošanas vai īstermiņa traumu gadījumā. Universālais dizains, īpaši tik strauji novecojošā sabiedrībā, kāda ir Latvijā, drīz kļūs par akūtu nepieciešamību.
Šobrīd lielākais valstiskais un arī nozares izaicinājums ir saprast, kā vajadzības sabalansēt ar esošajiem resursiem un cik tālu jāsniedzas institucionālajai uzraudzībai, lai panāktu vēlamo rezultātu.
Sarunās ar invalīdu un viņu draugu apvienību “Apeirons” regulāri dzirdam, ka problēma nav prasību trūkums normatīvajā regulējumā, bet tas, ka netiek veikta to reāla uzraudzība.
Bieži vien pēc “likuma burta” paveiktais realitātē neiztur kritiku, piemēram, uzbrauktuves ar normatīvajos aktos pieļaujamo slīpumu cilvēkiem ar invaliditāti nav efektīvi izmantojamas.
VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) vides pieejamību definē kā vienu no sociālās ilgtspējas mērķiem, kas ietekmē arī uzņēmuma stratēģiju un uzdevumus. Patlaban aptuveni pusē VNĪ pārvaldīto ēku tiek nodrošināta vides pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem (lifti, uzbrauktuves u. tml.). Diemžēl iespējas ēkas pielāgot universālā dizaina principiem ir ierobežotas to parametru dēļ. Liela daļa VNĪ “portfeļa” atrodas Rīgas centrā, kur gan namu vēsturiskais stāvoklis, gan to uzbūve neļauj fiziski nodrošināt plašu uzlabojumu variāciju.
Savukārt kā pozitīvie piemēri jāmin vairāki objekti, kas nesen nodoti ekspluatācijā. Valmieras teātrī izbūvēta akustiskā cilpa cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, lielajā zālē nodrošinātas piemērojamas sēdvietas personām ar kustību traucējumiem, tāpat izbūvēti lifti un panduss. Pieejamas sanitārās telpas izbūvētas arī mākslinieku zonā.
Interesants piemērs ir Rīgas pils. Ņemot vērā ēkas vēsturisko stāvokli, pieejamības risinājumi telpu restaurācijā bija jāsaskaņo ar Rīgas pils atjaunošanas padomi un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi. Kaut arī tas bija ievērojams laika resursu patēriņš, grīdas līmeņu izlīdzināšana, taktilās norādes, kā arī citi uzlabojumi ir ievērojami palielinājuši ēkas pieejamību. Diemžēl lifta uz pagrabu izbūve projekta pirmajā kārtā nebija iespējama, jo lifta izbūves zonā arheoloģisko darbu laikā tika atrasta 600 gadu sena karstā gaisa krāsns.
Tāda veida “kompromisi ar vēsturi” atrodami teju visos kultūrvēsturiskajos objektos, kas tiek renovēti vai restaurēti. Ja raugāmies uz šīm ēkām, jāapzinās, ka tās būvētas atbilstoši pavisam citam domāšanas modulim. Protams, arī šeit jārīkojas, lai veiktu uzlabojumus to maksimālajā tvērumā, tomēr visaptverošu universālā dizaina sistēmu ieviest ir teju neiespējami.
Tāpēc galvenā uzmanība jāvelta jaunbūvētajām ēkām, it īpaši tām, kas paredzētas plašam sabiedrības lokam.
Ignorēt universālā dizaina pieeju ir ne tikai idejiski nepareizi, bet arī neilgtspējīgi dažādos aspektos, tai skaitā finansiālajā.
Agrāk vai vēlāk sabiedrība sagaidīs ēku piekļūstamības līmeņa uzlabošanos. Tas savukārt nozīmē meklēt jaunus risinājumus un ieguldīt līdzekļus problēmās, kuras varēja atrisināt jau projektēšanas laikā.
Lai gan atsevišķi labie piemēri sastopami itin bieži, kopējā virzība vēl joprojām ir ārkārtīgi lēna. Iespējams, kritiskais aspekts ir tajā, ko mēs kā sabiedrība sagaidām no ēkām. Vai tās būs skaistas un modernas, vai tomēr pieejamība prevalēs pār estētisko aspektu? Kā atrast balansu? Pats svarīgākais – vai esam gatavi maksāt par vides pieejamību? Šis jautājums galvenokārt ir saistīts ar mūsu kā sabiedrības empātiju, proti, cik ļoti izprotam viens otra vajadzības un no kā esam gatavi atteikties, lai tās īstenotu.
