Atceroties 13.gadsimtā notikušo Saules kauju, ik gadu 22. septembrī tiek atzīmēta Baltu vienības diena, uzsverot baltu tautu, taču plašākā mērogā arī igauņu vēsturisko kopību. Tomēr, vai līdzīgi likteņi atsevišķos vēstures posmos nozīmē vienotību? Pati Baltijas vēsture to liek uzlūkot drīzāk kā epizodisku un vēlamu, nevis pastāvīgu parādību.
Vienība 13.gadsimta gaumē
1236.gadā tagadējā Dienvidkurzemē vai Ziemeļlietuvā notikusī Saules kauja visbiežāk tiek pieminēta kā latviešu un lietuviešu vai pat kā Latvijas un Lietuvas uzvara pār 1202.gadā izveidoto Zobenbrāļu ordeni, kurš pēc šī notikuma beidza pastāvēt. Patiesībā gan nāktos runāt par zemgaļu un leišu cilšu uzvaru, ne par nāciju vai valstu kopdarbību. Lietuvas pirmais ķēniņš Mindaugs, Romas pāvesta atzīts, tika kronēts 1253.gadā, bet tagadējās Latvijas teritoriju apdzīvojušās tā laika ciltis vienotu valstisku veidojumu tā arī neradīja. Savukārt nācijas un valstiskuma apziņa ir krietni vēlāka laika parādība. Latvijas gadījumā tas notiek tikai 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā.
"Par spīti acīmredzamajai PSRS skaldi un valdi politikai, Latvija, Lietuva un Igaunija tā arī nespēja rast ne kopēju militāru, ne diplomātisku pretsparu skaidri paredzamajiem draudiem. Vēl vairāk – nonāca pat līdz traģikomiskiem piemēriem."
Tādējādi apgalvojumi par minēto cilšu ilgstošu un mērķtiecīgu militāru sadarbību, turklāt uz skaidras etniskas kopības izjūtas pamata ir pārāk spekulatīvi. Tiesa, nav noliedzams, ka baltiem iepriekšējos gadsimtos nācies sastapties gan ar skandināvu, gan slāvu iebrukumiem, kuriem, saprotams, nācās izrādīt pretestību. Zināms arī, ka vēl 12.gadsimta otrajā pusē notikuši kuršu un tagadējās Igaunijas cilšu iebrukumi Skandināvijā. Tai pat laikā ir zināms arī pietiekami daudz faktu, kas apliecina baltu cilšu konfliktus un nespēju sadarboties. Kā piemēru vācu iebrukumu periodā var minēt zemgaļu valdnieka Viestarda sadarbību ar ordeni pret leišiem un lībiešiem 1205. un 1206.gadā. Ilustratīvs ir arī neveiksmīgais uzbrukumus Rīgai 1210.gadā, kad kuršiem palīgā neierodas baltu sabiedrotie.
Par šo periodu kopumā trūkst aptverošu rakstisku liecību, savukārt folkloras avoti un arheoloģiskajos izrakumos iegūtais materiāls neļauj nepārprotami rekonstruēt cilšu militārās attiecības. Par laiku līdz 1227.gadam stāsta Indriķa hronika, bet par laiku no 1228.gada līdz 1279.gadam – Atskaņu hronika. Taču tajās pieminētas tikai lielākās šī laika posma kaujas: Saules un Durbes. Pēdējo var pat uzskatīt par aptverošāku Baltijas tautu sadarbības paraugu nekā Saules kauju. Proti, 1260.gadā pie Durbes žemaiši kopā ar kuršu un igauņu vienībām sakāva Livonijas ordeni, Zobenbrāļu ordeņa pēcteci, novēršot tā apvienošanos ar Prūsijas ordeni. Tiesa, par labu šīs kaujas iznākums nostrādāja tikai lietuviešu puses neatkarībai. Latvijas teritorijas pamatiedzīvotāju nonākšana vācu pakļautībā pamatā tiek izskaidrota tieši ar cilšu savstarpējām nesaskaņām.
No Livonijas līdz I pasaules karam
Nākamais lielais Baltijas vēstures posms ir Livonijas valstu konfederācijas ēra, kas ilga līdz pat 16.gadsimtam un skāra arī trešās Baltijas valsts – Igaunijas – vēsturi.
Šajā laikposmā attīstās Lietuvas valstiskums, bet pārējās Baltijas tautas zaudēja iespēju veidot savu valstiskumu, vietām gan saglabājot zināmu pašnoteikšanos. Varu konfederācijā dalīja Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija un Rīgas pilsēta, bet pamatiedzīvotājus – lielākoties zemniekus – no tās atdalīja gan sociāli, gan politiski šķēršļi. Raksturīgi, ka valstiņu savienību pastāvīgi plosīja nesaskaņas, nerimstoties pat ārēja ienaidnieka agresijas draudu priekšā. Pēc Livonijas sabrukuma 1561.gadā tajā ietilpstošās baltu tautas nonāca apkārtējo lielvalstu – Krievijas, Zviedrijas, Polijas, Lietuvas – kundzībā. Šo periodu iezīmē ne tikai ilgstoši kari, bet arī zemnieku ieslīgšana dzimtbūšanā.
19.gadsimts raksturīgs ar Baltijas zemju atrašanos Krievijas impērijā guberņu statusā. Zemnieku stāvoklis daudz neuzlabojās arī pēc dzimtbūšanas atcelšanas gadsimta pirmajā pusē – saimniecisko varu saglabāja vācu muižniecība, bet politisko paturēja Krievija. Pārmaiņas vieš nacionālās inteliģences un nacionālās apziņas veidošanās 19.gadsimta otrajā pusē. Taču šis atmodas process notiek galvenokārt nācijas robežās, neiezīmējoties kā visu Baltijas tautu kopēja lieta.
20.gadsimts – vienotība lielvalstu slazdos
Nākamais posms, kas saistīts ar Baltijas kopējiem centieniem, ir neatkarības veidošana Pirmā pasaules kara izskaņā. Ņemot vērā kara ģeogrāfiski plašo mērogu, līdzīgi procesi norisinājās visā Baltijā, un karš kļuva par baltu tautu likteņus vienojošu faktoru. Strauji mainoties starptautiskajai situācijai, radās izdevība atbrīvoties gan no vācu, gan krievu varas. Kā šī perioda redzamākais vienotības piemērs bieži tiek minēts latviešu un igauņu bruņoto vienību sadarbība Brīvības cīņu laikā, kad izšķirošā sadursmē 1919.gada jūnijā pie Cēsīm tām izdevās sakaut vācu landesvēru un Dzelzs divīziju. Šis notikums pavēra iespēju atsākt darbību Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdībai.
Diemžēl nepietiekama sadarbība tieši ārpolitikā un militārajā jomā tiek minēta kā viens no ilustratīvākajiem Baltijas sašķeltības piemēriem starpkaru periodā. Igaunijai, Latvijai un Lietuvai tā arī neizdevās izveidot jau 20.gadu sākumā iecerēto Baltijas savienību. Vienīgais reālais solis palika 1923.gadā parakstītais līgums par aizsardzības savienību starp Igauniju un Latviju. Baltijas militāro vienotību centās aizkavēt gan PSRS, gan Vācija. Vācija uzturēja cerības atgūt ietekmi reģionā nākotnē. Savukārt PSRS centās nepieļaut tobrīd teorētiski iespējamo Baltijas jūras austrumkrasta valstu savienības izveidošanos Polijas virsvadībā. Maskava visādi centās uzturēt Polijas un Lietuvas konfliktu Viļņas apgabala dēļ. Savukārt pārējās Baltijas valstis, kā arī Somija nonāca situācijā, kad, attīstot sadarbību ar Lietuvu, tās nokļuva domstarpībās ar Poliju un otrādi. Ņemot vērā, ka Lietuva par galveno ienaidnieci uzskatīja Poliju, tā centās draudzēties ar tās ienaidniekiem: PSRS un Vāciju. Paralēli Maskava centās vājināt Baltijas valstu attiecību uzturēšanu ar Rietumeiropas valstīm.
"Baltijas valstis vienotu nostāju spēja uzturēt, paužot kopēju atbalstu Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kļūšanai par ANO ģenerālsekretāri."
Kā Baltijas sašķeltības spilgts apliecinājums pienāca arī Otrā Pasaules kara priekšvakars. 1939.gadā, uztiepjot Savstarpējās palīdzības līgumus, kas nozīmēja Padomju karaspēka izvietošanu Baltijas valstīs, PSRS torpedēja to katru atsevišķi. Par spīti acīmredzamajai PSRS „skaldi un valdi” politikai Latvija, Lietuva un Igaunija tā arī nespēja rast ne kopēju militāru, ne diplomātisku pretsparu skaidri paredzamajiem draudiem. Vēl vairāk – nonāca pat līdz traģikomiskiem piemēriem. Tā, piemēram, pat pēc 1939.gada 23.augustā Maskavā notikušajām PSRS un Vācijas sarunām, kurās faktiski tika izlemts Austrumeiropas liktenis, Baltijas valstis katra uzturēja savu interpretāciju par iespējamo notikumu attīstību. Igaunijas Ārlietu ministrija paziņoja, ka Baltijas valstu drošība tagad ir lielāka nekā jebkad iepriekš. Baltijas valstis par spīti neskaidrajai situācijai pat neuzskatīja par vajadzīgu sasaukt ārlietu ministru apspriedi. Latvijas kara ministrs Jānis Balodis noraidīja šādu igauņu priekšlikumu. Savukārt Igaunijas ārlietu resora vadītājs Karls Selters 1939.gada 24.septembrī, caur Rīgu atgriežoties no vizītes Maskavā, kur viņam tika pieprasīts piekrist PSRS militāro bāzu izvietošanai valstī, neuzskatīja par vajadzīgu Kremļa ultimātu darīt zināmu Latvijas valdībai. Vienoties nespēja arī par tikšanos prezidentu līmenī – lai gan šāds priekšlikums saistībā ar draudošo situāciju tika izteikts, vienošanos neizdevās panākt jautājumā, kurā no trim valstīm, lai netiktu aizskarta nevienas puses cieņa, tikšanos noturēt.
Sekojošajā vēstures posmā visu trīs Baltijas valstu likteņi noris līdzīgi. Tiesa, jau ne pēc pašu gribas. Padomju - vācu - padomju okupācija šo valstu vēsturē zināma nevis kā vienotu aktivitāšu, bet gan kā kopīgu problēmu laiks. Solidarizēšanās ārpus kultūras dzīves un sporta norisēm bija ierobežota. Vienojošais elements gan pastāvēja – PSRS Baltiju (pribaltika) uzskatīja par vienotu reģionu gan saimnieciski, gan militāri. 80.gadu beigās Baltija kļūst par Pārbūves eksperimenta placdarmu.
21.gadsimts – konkurence un atkal Krievijas faktors
Atmodas laika aktivitātes, ņemot vērā līdzīgās starta pozīcijas, Baltijā norisa salīdzinoši vienoti. Gan šajā laikā, gan pēc neatkarības atjaunošanas Baltija kļuva par vienotu reģionu arī rietumvalstu izpratnē. Tiesa, pretrunu nav trūcis. Viens no biežāk minētajiem piemēriem – centrbēdzes tendences un savrupība būtisku soļu speršanā. No Latvijas pozīcijām visbiežāk tiek norādīta Lietuvas tiekšanās uz vēsturisko kopību ar Poliju un Igaunijas tuvināšanās Skandināvijai, sevišķi etniski radniecīgajai Somijai. Pārmetumi sadarbības neefektivitātē tikuši adresēti arī Baltijas kopīgajam starpparlamentu forumam – Baltijas asamblejai. Labāk veicies militārajā jomā, kas tiek uzskatīta par Baltijas valstu sekmīgāko sadarbības lauku. Tas gan īstenojies galvenokārt programmas “Partnerattiecības mieram” un Baltijas valstu miera uzturēšanas bataljona (BATBAT) ietvaros, taču ne kopējas militāras alianses izveidē. Kā gadsimtu mijas nesaskaņu piemēri jāmin arī konflikts starp Latviju un Lietuvu jūras robežas noteikšanas jautājumā un strīdi ar Igauniju par nozveju Rīgas jūras līcī. Savukārt Igaunijā un Lietuvā Latvija ne reizi vien uzlūkota kā vājākais posms Baltijas ķēdē, kad runa ir par attiecībām ar Krieviju. Uz to visai dramatiskā kontekstā 2008.gada pavasarī norāda britu laikraksta „The Economist” Austrumeiropas korespondents Edvards Lūkass: Rietumu un Krievijas starpā notiek jaunais aukstais karš, kuru Rietumi jau zaudē Latvijā.
Vienotības pietrūcis arī Baltijas integrācijas procesam Eiropas un transatlantiskajās struktūrās, kā arī robežlīgumu ar Krieviju parakstīšanas gaitā, kur konkurence un sāncensības gars izpaudies redzamāk nekā pieklātos. Tiesa, Baltijas valstis vienotu nostāju spēja uzturēt, paužot kopēju atbalstu Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kļūšanai par ANO ģenerālsekretāri. Taču tai pat laikā eksprezidente vienīgā no Baltijas valstu līderiem izšķīrās par viesošanos Maskavā, atzīmējot Otrā pasaules kara beigu 60. gadadienu.
Diemžēl vienotības trūkums ārpolitiski jūtīgos jautājumos Baltijas valstīm raksturīgs līdz pat šim brīdim, turklāt izceļoties tieši Latvijai. Pēdējā laika redzamākie piemēri – Latvijas nekonsekventais un novēlotais nosodījums Krievijas īstenotajām aktivitātēm pret Igauniju 2006.gadā tā sauktajā bronzas Aļošas skandālā, kā arī Latvijas prezidenta Valda Zatlera ierašanās uz olimpiskajām spēlēm Pekinā, kad abi pārējie Baltijas līderi, reaģējot uz tibetiešu neatkarības centienu vardarbīgo apspiešanu un masveida cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā, palika mājās. Šis solis rezumējās Tbilisi, kur atkal pretēji Zatleram uz atbalsta mītiņu Gruzijai karā pret Krieviju abi pārējie Baltijas valstu prezidenti ieradās. Uz šī fona Latvijas parlamenta kārtējā kavēšanās ar Krievijai potenciāli netīkama paziņojuma pieņemšanu jau izskatījās teju pašsaprotama.
Lūkasam bija taisnība: jauns aukstais karš jau sācis izvērsties realitātē, kura uzdod arvien jaunus jautājumus. Un nu jau atkal par Baltijas vienotību, tikai šoreiz diezin vai klusu un mierīgu.
