Stambulas konvencijas ratifikācija: piemērošana, tiesiskie aspekti, uzraudzība

• Kādas saistības Latvijai būs jāuzņemas, ratificējot konvenciju?  

Lauris Liepa: Konvencija Latvijai kā starptautisks līgums būs jāievēro. Nekādi papildu grozījumi normatīvu līmenī nebūs jāveic, jo mūsu normatīvajos aktos jau ir iestrādātas normas, kas paredz tiesības vērsties pret vardarbības ģimenē, vardarbības pret sievietēm sekām. Jāņem vērā, ka konvencijas galvenais akcents nav sekas, bet drīzāk prevencija. Aicinot mūs daudz vairāk domāt un runāt par lietām, kas tiek uztvertas kā ģimenes iekšējās norises, saredzēt vardarbību tās daudzveidīgajās izpausmēs, tostarp veidos, kas ārēji nemanifestējas, un neklusēt par to. Tādējādi konvencijas galvenais uzdevums ir radīt valstij pienākumu rūpēties, lai personas līdz vardarbībai nenonāktu, kā arī novērst vardarbības iespējamību. Viena no aktuālajām tēmām saistībā ar konvenciju ir izglītība. Konvencija noteikti mainīs to, kā mēs vērtējam jēdzienu “vardarbība”, paplašinot uztveri un spēju palīdzēt to novērst.

• Ko iegūsim no konvencijas ratificēšanas? Kādā veidā tā mainīs, piemēram, centra “Marta” darbu?  

Beata Jonite: Valsts neko nezaudē, ratificējot konvenciju, bet iegūst cieņu no ārvalstu partneriem, vadlīnijas, pēc kurām varam ieviest labākus pakalpojumus cietušajiem, spiedienu domāt par šo problēmu valstiski un koordinēti, neatkarīgi no tā, kas ir pie varas, un, galvenais, ļoti vērtīgu tīklu, kurā varam gūt pieredzes apmaiņu un praksi, t. sk. caur GREVIO ekspertu grupu.

Centrā “Marta” ik gadu vēršas ap 700 sieviešu un bērnu, kuri meklē palīdzību un izeju [no vardarbīgām attiecībām; šeit – red. piez.]. Mēs esam organizācija, kas jau 23 gadus palīdz cilvēkiem. Klausoties cietušo stāstus un redzot virkni gadījumu, kur nav notikusi atbilstoša valsts institūciju rīcība, katru reizi nolaižas rokas, kad dažādās sēdēs par Stambulas konvenciju esmu dzirdējusi: “Es neatbalstu vardarbību, bet…” Ikviens, kas patiesi neatbalsta vardarbību, kas ar šo problēmu ir cieši saskāries un ikdienā strādā, saprot, ka vardarbības apkarošana ir sinonīms Eiropas Padomes konvencijai. Tās nav atdalītas lietas. Konvencija ir vienīgais starptautiskais līgums pasaulē, kura tiešais pienākums ir cīnīties pret vardarbību ģimenē.

Mums ir jādomā par cietušajiem cilvēkiem, tai skaitā bērniem, kuri Latvijā cieš no tiešas vardarbības un vecāku vidū pastāvošās vardarbības.

Konvencija nav burvju nūjiņa, tomēr tas ir signāls katrai cietušajai sievietei, bērnam un vīrietim, ka viņi savai valstij nav vienaldzīgi.

Bieži dzirdu apgalvojumu: “Varmāka nepaliks mazāk vardarbīgs, ja viņam deguna priekšā pavicinās konvenciju.” Jā, taču konvencija nostiprina metodes, ar kurām cietušais tiktu pasargāts no vardarbības veicēja, kā arī paņēmienus, ar kuriem varmāka tāds nekļūtu, mainoties stereotipiem, apziņai par cieņu un līdztiesību un kultūras normām. Pārmaiņas sabiedrībā nenotiek vienā dienā, mēnesī vai gadā.

Konvencija ne tikai palīdzēs sinhronizēt sadarbību starp institūcijām Latvijā, bet arī saskaņos pieeju, jēdzienus un darbības starp visām valstīm, kas to ratificē, radot vienādus noteikumus un izpratni, neatkarīgi no cietušā atrašanās vietas. Konvencija būs spēkā, neatkarīgi no tā, kāda Latvijā būs valdība vai kādi ministri būs attiecīgajās jomās.

Cīņa pret vardarbību būs starptautiska mēroga pienākums, nevis īstermiņa tendence.

• Vai pēc konvencijas ratifikācijas būs jāveic izmaiņas Latvijas normatīvajos aktos? Kuros?  

Beata Jonite: Normatīvo aktu līmenī mums nav problēmu. Tomēr ir jautājumi, kam būs vajadzīgi uzlabojumi. Piemēram, krīzes dzīvokļu pieejamība katrā pašvaldībā (no 01.07.2023. tika ieviesta prasība saistībā ar uzlabojumiem rehabilitācijas sistēmā, bet tā vēl aktīvi nedarbojas), centru izveide no seksuālās vardarbības cietušajām personām (Igaunijā šādi centri atrodas pie četrām reģionālajām slimnīcām). Tāpat arī specializētas un regulāras apmācības policistiem, tiesu sistēmas darbiniekiem utt., tostarp par institūciju sadarbību.

Tā tiks veidots efektīvs starpinstitūciju sadarbības mehānisms, jo šobrīd tāda nav un cīņa pret vardarbību netiek koordinēta. 

Patlaban atbilstoši iedzīvotāju skaitam nevaram nodrošināt cietušās personas piekļuvi specializētajiem atbalsta pakalpojumiem, kurus sniedz darbam ar vardarbības upuriem apmācīti eksperti. Ir nepieciešama viena vai vairākas koordinējošās iestādes, kas atbildētu par vardarbības novēršanas politiku, uzraudzību un īstenošanu. Būtiska ir regulāra statistikas datu apkopošana un izpēte, kā strādāt ar vardarbības galvenajiem cēloņiem, sekām, biežumu, notiesāšanas gadījumu skaitu, novēršanas un apkarošanas pasākumu efektivitāti. Protams, arī monitoringa pieejamība no GREVIO, kas regulāri veic progresa auditus, norāda uz nepilnībām un uzslavē par paveikto. Tajā var redzēt iespējas, kā uzlabot konkrētus likumus un apmainīties pieredzē, procesā ar valstīm, kas konvenciju ir ratificējušas.

Vēlos uzsvērt, ka pašreiz Latvijā esošie izglītības materiāli atbilst konvencijas normām, jo svarīgākais nosacījums ir, lai izglītības materiāli nebūtu diskriminējoši.

Jāpiebilst, ka konvencija nenosaka konkrētas metodes, kā jābūt veidotam izglītības materiālam, to atstājot valstu ziņā.

Šobrīd Latvijā netiek veikts preventīvais darbs vardarbības novēršanā, savukārt, ratificējot konvenciju, tas noteikti būtu jādara.

• Konvencijas pretinieki norāda uz bīstamībām, kas atrodamas dažos tās punktos. Runa ir par gender jeb sociālās dzimtes definīciju, kas konvencijas tulkojumā latviešu valodā esot neprecīzi atveidota. Kāda ir šī termina nozīme konvencijā?

Lauris Liepa: Jāteic, ka dzimumu lomas, kas atspoguļotas konvencijā, ir tikpat senas kā sabiedrība. Tajās ir zināma stereotipizācija, un vairumā gadījumu tās atbilst tam, kā lietas mūsu dzīvē faktiski notiek. Konvencijas uzdevums ir norādīt –, ja vienas ģimenes vai indivīda uzvedība neatbilst stereotipiem, tas nekādā gadījumā nav pamats izturēties vardarbīgi vai izrādīt nepatiku pret cilvēkiem, kuri ir atšķirīgi, un viņus nepieņemt.

Konvencijā stereotipi netiek uztverti negatīvi, jo lielā mērā tie ir veidojušies no tā, ko mēs sabiedrībā redzam un kam cenšamies līdzināties.

Mēs reti vēlamies būt atšķirīgi no veida, kā cilvēki izprot viens otra lomu.

Beata Jonite: Stereotipi pastāv, un konvencija ir pirmais dokuments, kurā akcentēta sociālās vides nozīme. Vardarbība nerodas pati no sevis, un mēs kā sievietes vai vīrieši nepiedzimstam vardarbīgi. Tā rodas, dzīvojot sabiedrībā, mācoties, uztverot cilvēku vēstījumus, tostarp stereotipus.

• Viens no pretargumentiem, ko izsaka konvencijas pieņemšanas oponenti, ir, ka Latvija var cīnīties pret vardarbību, nepieņemot pretrunīgi vērtētus starptautiskus dokumentus.

Beata Jonite: Konvencija, tāpat kā citi starptautiski dokumenti, var ļoti palīdzēt parādīt virzību un mērķi konkrētas problēmas apkarošanā.

Šobrīd Latvijā pieeja vardarbības problēmai ir izteikti sporādiska, un to tiešā veidā ietekmē politiķu vēlmes un intereses, kā arī notikumi sabiedrībā.

To labi ilustrē nesenais traģiskais atgadījums Jēkabpilī.  

Konvencija radītu valstij spiedienu, neatkarīgi no pie varas esošo partiju interesēm un ideoloģijas, cīnīties ar konkrēto problēmu, censties to novērst, strādāt preventīvi, kā arī regulāri vērtēt progresu.

• Stambulas konvencijas ievērošanas uzraudzību veiks starptautiska komisija GREVIO. Cik lielā mērā saistošas izpildei Latvijai būs GREVIO rekomendācijas? Svešvārdu vārdnīcā skaidrots, ka “rekomendācija” ir labvēlīga atsauksme, ieteikums, padoms, pamācība, kādā veidā rīkoties.  

Beata Jonite: Latvijai un mūsu valsts juristiem ir tiesības konvenciju interpretēt, kā vēlamies, vienlaikus svarīgi ir ņemt vērā, kā konvenciju interpretē Eiropas Padome un GREVIO. Ja Latvija tiešā veidā pārkāps Stambulas konvencijā noteikto, GREVIO rekomendācijas var būt obligātas. Tomēr konvencijā netiek norādītas konkrētas lietas, kas valstij jādara, veids, kā tieši tai ir jāstrādā.  Konvencijā uzsvērts, ka valstij ir jāstrādā norādītajā virzienā.

Lauris Liepa: Rekomendācija tomēr ir rekomendācija. Pastāv citas sekas, kas varētu iestāties, apzināti neizpildot GREVIO ieteikuma līmeņa aktu. Var būt prasības no aizskartajām personām, proti, konvencija dod tiesības personām sacīt: “Es redzu, ka manas tiesības valstī netiek ievērotas.” Piemēram, izglītības procesā netiek pilnvērtīgi izskaidrots dzimumu līdztiesības jautājums.

Kā jurists varu piebilst, ka jebkuru normatīvo aktu mēs ievērosim, pamatā balstoties uz Satversmi, tai skaitā Satversmes ievadu, kur cita starpā akcentēta Latvijas tradīcija un latviskā dzīvesziņa.

Arī šo konvenciju mums nav tiesību piemērot pretrunā Satversmei.

• Valsts varas augstākajam orgānam – Saeimai – apstiprinot jeb ratificējot starptautisku līgumu, tas stājas spēkā un kļūst augstākstāvošs par nacionālajām tiesību normām. Ko tas nozīmē?

Lauris Liepa: Normu hierarhijā starptautiskās normas kļūst augstākstāvošas. Tomēr visa pamatā ir un paliek Satversme un mūsu tiesību principi.

• Vai var prognozēt, kā Stambulas konvencijā ietvertais termins gender juridiskajā aspektā tiks realizēts nākotnē?  

Lauris Liepa: Vēlos norādīt uz ļoti svarīgu aspektu – konvencijas pamatvērtība ir cieņa. Cieņa vienam pret otru, tai skaitā pret cilvēkiem, kuri ļoti atšķiras no mums, mūsu izpratnes un dzīves pieredzes. Tas, ko es vēlētos redzēt nākotnē, lai tiesību piemērotāji primāri izprot nianses, kuras attiecībā uz atšķirīgiem cilvēkiem šobrīd spēj saprast tikai mediķi. Lai konvencija palīdz mums kļūt par zinošākiem, redzīgākiem, līdz ar to saprotošākiem cilvēkiem.

Beata Jonite: Domāju, gan man, gan jebkuram praktiķim, kurš Latvijā strādā ar vardarbībā cietušajiem vai aizstāv šo personu tiesības, būtu vērtīgi izlasīt, kas GREVIO atzinumā tiks iekļauts par Latviju, lai saskatītu vājās vietas mūsu sistēmā un varētu strādāt labāk.

• Cik nemainīgi jeb “akmenī kalti” ir starptautisko līgumu teksti? Vai ar laiku tos var mainīt? 

Lauris Liepa: Juridisks teksts vienmēr ir koncentrēts, piepildīts ar jēdzieniem, kuru nozīme ar laiku var mainīties. Proti, jēdzieni attīstās, tos piemērojot. Tiesām un citām iesaistītajām iestādēm būs nozīmīga loma tajā, kā Latvijas vidē un kontekstā tiks īstenots katrs no konvencijā iekļautajiem jēdzieniem. Tādējādi, kaut arī teksts ir nemainīgs, tā nozīme var mainīties, ar to strādājot.

1 Daļā par “Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu 3. panta “c” punkta, 4. panta 3. punkta un 12. panta 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes ievadam, 1., 99. un 110. pantam un 14. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam” tiesvedība tika izbeigta. Ar Satversmes tiesas lēmumu var iepazīties šeit: https://likumi.lv/ta/id/323743-par-eiropas-padomes-2011-gada-11-maija-konvencijas-par-vardarbibas-pret-sievietem-un-vardarbibas-gimene-noversanu-un-apkarosanu.