Par aizliegumu tikties ar citiem notiesātajiem

Lieta Satversmes tiesā tika ierosināta uz konstitucionālās sūdzības pamata.

Pieteikuma iesniedzējs izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādē un izteica vēlēšanos tikties ar māti, kura izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē un bija saņēmusi attiecīgās iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju.

Kāda ir lietas būtība

Pieteikuma iesniedzējs lūdza brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam atļaut tikties ar māti. Lūgums tika noraidīts, jo apstrīdētā norma, proti, Latvijas Sodu izpildes kodeksa 45. panta piektās daļas pirmais teikums, šādas tikšanās neparedz. Notiesātajām personām nav atļautas tikšanās ar apcietinātajām personām un personām, kuras izcieš sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs.

Pieteikuma iesniedzējs uzskatīja, ka apstrīdētā norma, neparedzot viņam kā notiesātajam tiesības tikties ar māti, kura arī izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādē, bet ir saņēmusi atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, nerespektē privātās dzīves neaizskaramību, kas minēta Latvijas Republikas Satversmes 96. pantā.

Ko šīs lietas ietvaros vērtēja Satversmes tiesa

Kā skaidro Satversmes tiesas tiesnesis Artūrs Kučs, Satversmes tiesa vērtēja apstrīdēto normu nevis pilnībā, bet gan tiktāl, ciktāl tā noteic, ka tieši notiesātajām personām aizliegts tikties ar savu ģimenes locekli.

“Tātad nevis ar jebkuru citu personu, bet tieši ģimenes locekļiem, turklāt tādās situācijās, ja šis ģimenes loceklis arī izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē un ir saņēmis attiecīgās brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju.

Līdz ar to Satversmes tiesa nevērtēja situācijas, kad, piemēram, šis cilvēks nebūtu saņēmis brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju atstāt teritoriju. Apstrīdētā norma tika vērtēta tieši specifiski šīs konstitucionālās sūdzības iesniedzēja apstākļos,” skaidro tiesnesis.

Tiesa norādīja, ka privātās dzīves jēdziens ir plašs, tādēļ tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver arī tiesības dibināt attiecības ar citiem cilvēkiem. Tikšanās ar citām personām, it īpaši ģimenes locekļiem, ir būtisks priekšnoteikums tam, lai persona varētu realizēt savas tiesības uz privāto dzīvi, jo šādas tikšanās ļauj personām atjaunot un nostiprināt ģimenes locekļu savstarpējās attiecības.

Tiesa uzsvēra, ka arī personas, kas izcieš sodu ieslodzījuma vietā, saglabā savas pamattiesības, tostarp tiesības uz privāto dzīvi. Protams, šīs tiesības nav absolūtas, bet nav arī tā, ka persona, atrodoties ieslodzījuma vietā, šīs tiesības pazaudē pavisam.

“Arī ieslodzītajām personām ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, tostarp tiesības veidot un uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem, arī tad, ja ģimenes loceklis izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē. Tiesa norādīja: tā kā apstrīdētā norma liedz notiesātajai personai tikties ar ģimenes locekli, ja ģimenes loceklis izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, tā ierobežo tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Tiesa norādīja, ka ierobežojums ir noteikts ar likumu un kalpo leģitīmajam mērķim – sabiedrības drošības aizsardzībai. Taču, vērtējot ierobežojuma samērīgumu un to, vai ierobežojuma leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem, tiesa secināja, ka apstrīdētās normas mērķi līdzvērtīgā kvalitātē būtu iespējams panākt, individuāli izskatot notiesātā lūgumu tikties ar ģimenes locekli, ja šis otrs ģimenes loceklis izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē un ir saņēmis iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju,” uzsver A. Kučs.

Tiesa norādīja, ka noziedzīgie nodarījumi atšķiras gan pēc veida, gan smaguma, bet apstrīdētā norma attiecas vienādi uz visām personām, kas izdarījušas noziedzīgo nodarījumu. Tā neļauj vērtēt ne personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, ne to, kāda ir bijusi personas uzvedība ieslodzījumā, ne to, vai noziegums izdarīts kopā ar šo ģimenes locekli, kā arī vairākus citus individuālus apstākļus, kas būtu jāņem vērā, lemjot par šādas atļaujas izsniegšanu.

Ko nosprieda Satversmes tiesa

Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā bez individuāla izvērtējuma liedz notiesātajai personai satikšanos ar ģimenes locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē un ir saņēmis atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam.

Kāda ir šī sprieduma nozīme un ietekme uz sabiedrību

“Gribētu uzsvērt: tiesas secinājums nenozīmē, ka automātiski jebkurai notiesātajai personai šādā situācijā būs tiesības tikties ar citu ģimenes locekli, kurš arī izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādē un saņēmis atļauju atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju.

Bet no tiesas sprieduma izriet atziņa, ka brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam ir pienākums vērtēt, vai šāda tikšanās var tikt atļauta vai arī tā būtu liedzama drošības apsvērumu vai citu apsvērumu dēļ,” uzsver Satversmes tiesas tiesnesis Artūrs Kučs.