Satversmes tiesas spriedums par valsts un pašvaldību institūcijās nodarbināto atalgojuma publicēšanu

Kāda ir izskatītās lietas būtība?

Satversmes tiesā vērsās divu valsts dibinātu augstskolu – Rīgas Tehniskās universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes – darbinieki. Apstrīdētās normas noteic, ka pieteikuma iesniedzēju darba devējiem ir jāpublicē savā mājaslapā pieteikuma iesniedzēju atalgojums un citas viņiem aprēķinātās naudas summas, norādot viņu vārdu, uzvārdu un amatu, un jāglabā šī informācija mājaslapā ne mazāk kā 8 gadus.

Ko šajā lietā vērtēja Satversmes tiesa?

Pieteikuma iesniedzēji lūdza Satversmes tiesu pārbaudīt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 96. pantam – tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Satversmes tiesai bija jāvērtē apstrīdēto tiesību normu satversmība.

Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību var ierobežot. Lai noskaidrotu, vai šo pamattiesību ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes tiesai bija jāpārbauda, vai:

1. ierobežojums ir noteikts ar likumu;
2. ierobežojumam ir leģitīms mērķis;
3. ierobežojums ir samērīgs.

Vispirms Satversmes tiesai bija jāizvērtē, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Lai to pārbaudītu, Satversmes tiesa izmantoja no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasināto tiesiskas valsts principu, no kura savukārt tiek atvasināts labas likumdošanas princips.

Kādi bija Satversmes tiesas galvenie secinājumi par labas likumdošanas principu?

Satversmes tiesa šajā lietā konkretizēja labas likumdošanas principu. Saeima likumdošanas procesā bauda rīcības brīvību, bet šai rīcības brīvībai ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām.

Labas likumdošanas princips uzliek likumdevējam pienākumu likumdošanas procesa gaitā izvērtēt paredzēto tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām un to saskaņotību ar tiesību sistēmu atbilstoši racionāla likumdevēja principam. Paredzētais tiesiskais regulējums, kur tas nepieciešams, jāpamato ar izskaidrojošiem pētījumiem. Likumdevējam tiesību normu jaunradē, īpaši gadījumos, kad tiek ierobežotas pamattiesības, jābalstās, kur nepieciešams, plānotā tiesiskā regulējuma sociālās ietekmes izvērtējuma pētījumā un jāapsver šā tiesiskā regulējuma ieviešanai un izpildei nepieciešamie pasākumi. Turklāt likumdevējam savlaicīgi un pienācīgi par paredzēto tiesisko regulējumu jāinformē sabiedrība, jākonsultējas ar ieinteresētajām personām un jāapsver nozaru speciālistu izteiktās riska prognozes, savlaicīgi veicot riska novērtēšanas pasākumus.

Šie ir galvenie, bet ne vienīgie labas likumdošanas principa konkretizācijas elementi, un tie jāievēro, nosakot jebkuru pamattiesību ierobežojumu.

Kādi bija Satversmes tiesas galvenie secinājumi par apstrīdēto normu pieņemšanas gaitu?

Apstrīdētās normas tika iekļautas tādā likumprojektā, kas ir valsts budžeta likuma projekta pavadošo likumu paketē. Gan Saeimas kārtības rullis, gan arī Satversmes tiesas judikatūra ir noteikusi īpašas prasības tiem likumprojektiem, kas tiek ietverti budžeta likumprojektu paketē. Proti, budžeta likumprojektu paketē drīkst ietvert tādus likumprojektus, kas attiecas uz konkrēto saimniecisko gadu un kas ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu izlietojumu. Tā kā apstrīdētās normas šos jautājumus neregulē, tās nevarēja tikt ietvertas budžeta likuma projektu pavadošo likumprojektu paketē un Saeimai bija pienākums tās tajā neietvert.

Tāpat lietas izskatīšanas gaitā Satversmes tiesa secināja, ka Saeima nav pēc būtības izvērtējusi Valsts prezidenta iebildumus par saturā līdzīgām tiesību normām, ko Valsts prezidents bija izteicis otrreizējās caurlūkošanas institūta ietvaros. Satversmes tiesa uzsvēra, ka situācija, kurā Saeima censtos izvairīties no Valsts prezidenta iebildumu izvērtēšanas, būtu pretrunā ar labas likumdošanas principu, labas ticības principu un starpinstitucionālās lojalitātes principu.

Pieteikuma iesniedzēji norādīja arī uz apstrīdēto normu neatbilstību ne vien Satversmes 96. pantam, proti, tiesībām un privātās dzīves neaizskaramību, bet arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulai (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula). Satversmes tiesa konstatēja, ka tajā laikā, kad apstrīdētās normas tika pieņemtas, Vispārīgā datu aizsardzības regula jau bija stājusies spēkā, tomēr tā vēl nebija piemērojama. Tomēr Saeimai likumdošanas procesa laikā saskaņā ar labas likumdošanas principu ir jāņem vērā arī tās Eiropas Savienības tiesības, kuras ir spēkā, bet vēl nav kļuvušas piemērojamas. Proti, Saeimai atbilstoši labas likumdošanas principam apstrīdēto normu pieņemšanas gaitā bija jāvērtē Datu regulā izvirzītās datu aizsardzības prasības. Tas izriet no Eiropas Savienības dalībvalstu lojalitātes principa, kas noteic, ka dalībvalsts nedrīkst veikt tādas darbības, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt Eiropas Savienības mērķu sasniegšanu.

Ko nosprieda Satversmes tiesa?

Satversmes tiesa atzina, ka minētajā likumdošanas procesā ir pārkāpts labas likumdošanas princips un ka šie pārkāpumi izskatāmajā lietā, īpaši to kopsakarā, ir būtisks likumdošanas procedūras pārkāpums. Ne katras procedūras pārkāpums ir pietiekams pamats tam, lai uzskatītu, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai pastāv pamatotas šaubas: ja Saeima apstrīdēto normu likumdošanas procesa gaitā būtu ņēmusi vērā tos iebildumus un viedokļus, kas bija izteikti par apstrīdēto tiesību normu saturu – ka tās nav satversmīgas, ka tās neatbilst Satversmes 96. pantam, neatbilst Vispārīgajai datu aizsardzības regulai –, likumdošanas procesa rezultātā būtu pieņemts atšķirīgs lēmums.

Tāpēc apstrīdētajās tiesību normās ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 96. pantam. Satversmes tiesa noteica, ka apstrīdētās normas zaudē spēku no to spēkā stāšanās brīža.

Kāda ir šī sprieduma nozīme un ietekme uz sabiedrību?

Satversmes tiesa lietas izskatīšanas gaitā kā svarīgu apstākli vērtēja to, ka Latvijas sabiedrībā diemžēl demokrātija vēl nebūt netiek uzskatīta par pašsaprotamu lietu, kā jau tas arī iepriekš Satversmes tiesas judikatūrā tika atzīts. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka demokrātiskā tiesiskā valstī, īpaši Latvijā, ir ļoti svarīga personu uzticēšanās valstij un tiesībām. Tieši tāds likumdošanas process, kas atbilst labas likumdošanas principam un ļauj sabiedrībai saprast, kāpēc šādas tiesību normas ir pieņemtas, ka likumdevējs ir izvērtējis šo tiesību normu saturisko atbilstību vispārējiem tiesību principiem, Satversmei, starptautiskajām tiesībām, Eiropas Savienības tiesībām (šajā gadījumā – Vispārīgajai datu aizsardzības regulai), nodrošinās to, ka sabiedrības uzticība tiesībām un valstij nostiprinās un pieaug.

Situācija pēc Satversmes tiesas sprieduma ir tāda, ka saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3. panta devīto daļu un 9.¹ daļu darba devējiem joprojām paliek spēkā pienākums publiskot informāciju par darbinieku un amatpersonu atalgojuma noteikšanas kritērijiem un darba samaksas apmēru sadalījumā pa amatu grupām, kā arī citu informāciju par amatpersonām un darbiniekiem izmaksāto darba samaksu Ministru kabineta noteiktajā apjomā.

Tāpat privātpersonām ir tiesības pieprasīt un iegūt informāciju no valsts un pašvaldību institūcijām par to amatpersonu un darbinieku atalgojumu, iesniedzot pamatotu iesniegumu Informācijas atklātības likumā noteiktajā kārtībā.