Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Freepik
Mūsdienās ir pierasts izmantot dažādas ierīces – videokameras, telefonus, video reģistratorus –, lai fiksētu ikdienas mirkļus, tai skaitā pārkāpumus, piemēram, ātruma pārsniegšanu vai kaimiņa nevietā izmestus atkritumus. Tomēr, lai personu, kura izdarījusi pārkāpumu, varētu saukt pie atbildības, ir nepieciešams vērsties tiesībsargājošajās instancēs. LV portāls apskata, vai privātpersonas videoierakstā fiksēto materiālu var sekmīgi izmantot kā pierādījumu administratīvā pārkāpuma procesā, vai praksē tomēr pastāv problēmas un ir nepieciešami uzlabojumi tiesiskajā regulējumā.
Administratīvās atbildības likuma (AAL) 90. pants noteic, ka pierādījumi administratīvā pārkāpuma lietā ir ziņas par faktiem, kurus administratīvā pārkāpuma procesā iesaistītās personas atbilstoši kompetencei izmanto, lai pierādītu administratīvā pārkāpuma esību vai neesību un noskaidrotu citus apstākļus, kam ir nozīme administratīvā pārkāpuma lietas pareizā izlemšanā.
Administratīvā pārkāpuma procesā iesaistītās personas kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem. Faktus, kurus saskaņā ar likumu var pierādīt tikai ar noteiktiem pierādīšanas līdzekļiem, nevar nodibināt ne ar kādiem citiem pierādīšanas līdzekļiem.
Bez papildu procesuālo darbību veikšanas par pierādījumu ir uzskatāmas tās ziņas par faktiem, kuras administratīvā pārkāpuma konstatēšanas brīdī fiksējusi amatpersona, ja vien administratīvā pārkāpuma procesā netiek pierādīts pretējais.
Savukārt saskaņā ar AAL 93. panta piekto daļu ziņas par faktiem, kuras ieguvušas privātpersonas, ir pieļaujams izmantot kā pierādījumus, ja šīs ziņas ir iespējams pārbaudīt administratīvā pārkāpuma procesā.
Šīgada 14. februārī norisinājās Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēde, kurā tika uzsākta diskusija par to, vai praksē pastāv problēmas ar privātpersonu veiktu videoierakstu izmantošanu kā pierādījumu administratīvā pārkāpuma procesā. Kā norādīja Saeimas Juridiskās komisijas un Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins, ir saņemtas iedzīvotāju sūdzības, ka, kaut arī dažādi pārkāpumi tiek fiksēti ar videoierakstiem, policija tos vai nu neņem vērā un negrib izmantot, vai personas tiek nepamatoti aicinātas ierasties policijas iecirknī papildu informācijas sniegšanai. Tāpat uzmanība ir vērsta neskaidrībām par videoierakstu iesniegšanas kārtību, tāpēc komisijas redzeslokā esošās pretenzijas rada jautājumu par to, vai nepieciešams rosināt izmaiņas tiesiskajā regulējumā.
Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēdē uzaicinātais Valsts policijas pārstāvis Juris Jančevskis uzsvēra, ka visi privātpersonu saņemtie iesniegumi kopā ar pievienotajiem videoierakstiem tiek izskatīti un izvērtēti. Tomēr gadījumos, kad privātpersonas sniegtajā informācijā trūkst faktu, kas ir būtiski konkrētā administratīvā pārkāpuma saturam, iesniedzējs patiešām tiek aicināts uz policijas iecirkni, lai noskaidrotu trūkstošo informāciju un pārliecinātos par sniegto ziņu patiesumu.
“Lielākās problēmas rodas gadījumos, ja, pastāvot šaubām vai trūkstot būtiskām detaļām par pārkāpumu, uzaicinātās personas neierodas, lai sniegtu nepieciešamo informāciju. Līdz ar to policijai nav pamata saukt pie atbildības potenciālo likumpārkāpēju, un lieta tiek izbeigta. Protams, ja iespējamais vainīgais ierodas policijā un atzīst savu vainu pārkāpumā, problēmu nav. Savukārt, ja potenciālais pārkāpējs noliedz savu vainu, tad pastāv pretrunīgas liecības starp iespējamo likumpārkāpēju un iesnieguma iesniedzēju,” norāda J. Jančevskis.
Arī Rīgas pašvaldības policijas pārstāvis Andrejs Aronovs pauda, ka, ņemot vērā AAL 93. panta piektās daļas regulējumu, kas paredz, ka privātpersonas iesniegtās ziņas ir jāpārbauda, persona, kura iesūta policijai videoierakstu ar iespējamo pārkāpumu, ir jāizsauc uz iestādi, jo pretējā gadījumā tiesiskais regulējums var liegt privātpersonas iesniegto ziņu izmantošanu kā pierādījumu administratīvā pārkāpuma procesā.
Kā skaidro J. Jančevskis, piemēram, ja videoierakstā ir fiksēts, ka automašīna, ignorējot ceļa zīmes un neapstājoties šķērso dzelzceļa pārbrauktuvi, tiek uzsākts administratīvā pārkāpuma process, un automašīnas īpašnieks tiek aicināts uz policijas iecirkni, lai noskaidrotu, kurš konkrētajā situācijā ir vadījis automašīnu. Ja persona, kura pārkāpuma brīdī vadīja automašīnu, netiek noskaidrota (piemēram, automašīnas īpašnieks apgalvo, ka neatceras vai atsakās sniegt ziņas par vadītāju, kurš izdarījis pārkāpumu), tad automašīnas īpašnieks var tikt saukts pie atbildības.
Ģenerālprokuratūras pārstāvis Gints Bērziņš vērsa uzmanību, ka AAL 97. pants par personu liecībām, kas nosaka, ka par pierādījumu var būt ziņas par faktiem, ko persona sniedz savā liecībā par administratīvā pārkāpuma procesā pierādāmajiem apstākļiem, ir pārņemts no Kriminālprocesa likuma, taču tas ir nepilnīgi aizgūts. Proti, Kriminālprocesa likuma 131. panta otrā daļa paredz, ka izmeklēšanas iestādei, prokuratūrai vai tiesai adresēts personas pašas uzrakstīts un parakstīts ziņojums, iesniegums vai paskaidrojums par noziedzīgu nodarījumu, konkrētiem faktiem vai apstākļiem ir liecība, kas kalpo kā pierādījums kriminālprocesā. G. Bērziņa ieskatā ar šādu papildinājumu AAL varētu izvairīties no liekām procesuālajām darbībām, kā, piemēram, personas aicināšana uz iestādi paskaidrojumu sniegšanai gadījumos, kad tas nav nepieciešams (persona ir identificējama, un ir pietiekamas ziņas par to, kur un kad videoieraksts, kas fiksē pārkāpumu, ir veikts).
Savukārt Tieslietu ministrijas pārstāve Jolanta Laura norādīja, ka saskaņā ar administratīvā pārkāpuma procesa pamatprincipiem pierādīšanas pienākums gulstas uz valsti un administratīvā pārkāpuma konstatēšanai būtu jānotiek amatpersonas klātbūtnē. Tāpēc Tieslietu ministrijas ieskatā gadījumi, kuros likums pieļauj pārkāpumu fiksēšanu bez amatpersonas klātbūtnes, ir jāuztver kā izņēmumi, lai nepieļautu amatpersonu pienākuma pārnešanu uz privātpersonām. Līdz ar to AAL 93. panta piektajā daļā ir nostiprināts nosacījums, ka privātpersonas iesniegtās ziņas ir iespējams izmantot kā pierādījumu administratīvā pārkāpuma procesā, ja šīs ziņas ir likumā noteiktajā kārtībā pārbaudītas. Tāpat Tieslietu ministrijas pārstāve vērsa uzmanību, ka katru dienu tiek izdarīts liels skaits administratīvo pārkāpumu, taču administratīvā pārkāpuma procesa (atšķirībā no kriminālprocesa) mērķis nav visos gadījumos uzsākt pārkāpuma lietu un personu sodīt, jo likums paredz lietderības apsvērumu izvērtēšanu. AAL 11. panta pirmā daļa nosaka –, ja personas izdarītais administratīvais pārkāpums konkrētajos apstākļos nav radījis tādu apdraudējumu tiesiski aizsargātām interesēm, lai par to piemērotu sodu (maznozīmīgs pārkāpums), amatpersona var neuzsākt administratīvā pārkāpuma procesu, bet, ja tas ir uzsākts, amatpersona, augstāka amatpersona vai tiesa jebkurā stadijā to var izbeigt, nepiemērojot sodu. Šādā gadījumā amatpersona, augstāka amatpersona vai tiesa, ja tas tiek atzīts par lietderīgu, izsaka personai aizrādījumu, kas nerada tiesiskas sekas.
Raksta turpinājumā apskatīsim diskusijā minētos jautājumus/neskaidrības/problēmas attiecībā uz privātpersonu iesniegtajiem videoierakstiem administratīvā pārkāpuma procesā.
J. Jančevskis skaidroja, ka praksē Valsts policija videoierakstus saņem ļoti dažādos veidos, piemēram, rakstveida iesniegumam tiek pievienoti dažādi datu nesēji (zibatmiņas, CD matricas u. tml.). Tāpat iesniegumos nereti tiek norādīta saite tīmekļvietnei (piemēram, failiem.lv), kurā glabājas attiecīgais videoieraksts un kurā policija tam var piekļūt. Līdz ar to policija nesaskata problēmas ar videoierakstu iesniegšanu un piekļūšanu tiem.
Turpretī A. Aronovs akcentēja, ka bieži un veiksmīgi tiek izmantota Rīgas pašvaldības policijas mobilā lietotne, lai ziņotu par tādiem pārkāpumiem kā naktsmiera traucēšana, dažādiem konfliktiem, piegružotām teritorijām u. tml. (pastāv iespēja pievienot fotogrāfijas un video). Lielākā daļa saņemto izsaukumu Rīgas pašvaldības policijā tiek iesniegti, izmantojot mobilo lietotni.
Kā uzsvēra Valsts policijas pārstāvis, visi policijā saņemtie ieraksti, tostarp anonīmi iesniegtie, tiek izskatīti un vērtēti, tomēr gadījumā, ja iesniedzēju nav iespējams identificēt un iesniegtā informācija ir nepietiekama, jo trūkst nozīmīgu detaļu un nav citu pierādījumu, policija turpmākās darbības nevar veikt.
AAL nosaka konkrētu personu loku, kurām tiek paziņots par attiecīgo administratīvo procesu, proti, tie ir procesa dalībnieki. Iesniedzējs tiek informēts, ka iesniegums ir saņemts un reģistrēts. Ja ar konkrēto pārkāpumu iesniedzējam ir nodarīts kaitējums, tad viņš var pieteikties par cietušo un aizstāvēt savas tiesības. Ja no personas iesnieguma ir saprotams, ka iesniedzējam ir nodarīts kaitējums, personai uzreiz tiek sniegta informācija par cietušā tiesībām un iespējam iegūt cietušā statusu.
Valsts policijas pārstāvis skaidroja, ka administratīvo pārkāpumu procesā (atšķirībā no kriminālprocesa) policijas iespējas saņemt informāciju no elektronisko sakaru komersanta ir minimālas, jo policijas darbības ierobežo AAL 112. pants. Proti, lai identificētu iespējamo pārkāpēju saistībā ar tīmeklī ievietotu videoierakstu, ir nepieciešams iegūt datus no elektronisko sakaru komersanta par tā rīcībā esošajām ziņām par lietotāju, kurš ir ievietojis konkrēto videoierakstu (abonenta vai reģistrētā lietotāja vārds, uzvārds, personas kods vai nosaukums, reģistrācijas numurs un adrese, kam savienojuma laikā piešķirta interneta protokola (IP) adrese, kā arī lietotāja identifikators vai tālruņa numurs un abonenta atrašanās vieta). Administratīvā pārkāpuma lietā šādu informāciju no elektronisko sakaru komersanta policija ir tiesīga pieprasīt tikai gadījumos, ja ir ierosināta lieta par fizisku un emocionālu vardarbību pret bērnu. Citu administratīvo pārkāpumu konstatēšanai, piemēram, ceļu satiksmes noteikumu pārkāpuma konstatēšanai, šādu informāciju nevar iegūt. J. Jančevskis arī akcentēja, ka attiecībā uz videoierakstā fiksētu ātruma pārkāpšanu policijas rīcība ir vēl vairāk ierobežota, jo normatīvie akti konkrēti nosaka, kas un ar kādām iekārtām ir tiesīgs veikt ātruma mērīšanas kontroli, līdz ar to minētajā situācijā personu nav iespējams saukt pie atbildības par braukšanas ātruma pārsniegšanu.
Ņemot vērā diskusijā izskanējušos viedokļus un faktiskās situācijas aprakstu, Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas deputāti atzina – pastāv apstākļi, kas liek domāt, ka atsevišķās situācijās privātpersonu fiksēto pārkāpumu izmantošanas efektivitāti varētu uzlabot. “Videoierakstu ticamība ir jāpārbauda, un jebkurš gadījums ir jāizvērtē, tomēr nepieciešams rīkoties, lai netiktu popularizēta tāda rīcība, par kuru nevar sodīt,” uzsvēra A. Judins. Deputāti vienojās, ka darba turpināšanai minētajā jautājumā ir nepieciešams saņemt konkrētus Tieslietu ministrijas, pašvaldības policijas, prokuratūras un Valsts policijas ierosinājumus tam, kādi uzlabojumi būtu jāveic, kā termiņu viedokļu iesniegšanai nosakot š. g. 15. martu.
