Satversmes tiesas spriedums par izņemtas mantas glabāšanas izdevumiem

Izskatītās lietas būtība

Izskatītās lietas pamatā – personai noteikts pienākums maksāt par administratīvā pārkāpuma lietā izņemtās mantas glabāšanu, taču glabāšanas izdevumu apmērs vairākas reizes pārsniedzis administratīvā pārkāpuma lietā noteiktā soda apmēru.

“Šī manta ilgstoši tika glabāta iestādē, un pēc administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas noslēguma persona saņēma ievērojamu rēķinu. Personas ieskatā šis rēķins bija pārmērīgs, un tā vērsās administratīvajā tiesā. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā, uzskatot, ka kodeksa un noteikumu normas nesamērīgi ierobežo personas īpašuma tiesības un pieeju tiesai, iemesls tam – jo ilgāk turpinās strīds, jo lielāki ir personai vēlāk aprēķinātie izdevumi par mantas glabāšanu,” skaidro Satversmes tiesas tiesnesis Jānis Neimanis.

Lietas galvenais juridiskais jautājums slēpjas tajā, ka likums noteic pienākumu personai, kura ir atzīta par vainīgu administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, segt izņemtās mantas glabāšanas izdevumus. Jo garāks ir lietas izskatīšanas process, jo lielāks ir glabāšanas izdevumu apmērs. Ministru kabineta noteikumi un likums paredz, ka šie glabāšanas izdevumi ir sedzami par visu laika posmu līdz brīdim, kad lēmums administratīvā pārkāpuma lietā kļūst izpildāms.

Taču lēmuma izpildāmība ir atkarīga no brīža, kad persona ir izsmēlusi tiesību aizsardzības līdzekļus. Tas nozīmē, ka šis brīdis ir atkarīgs no pašas personas, vai un ciktāl tā turpina apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas procesu. Tādējādi tie var būt glabāšanas izdevumi gan par vienu mēnesi, gan par gadu vai diviem gadiem, kas nepieciešami lietas izskatīšanai gan augstākā iestādē, gan arī tiesā.

Ko šajā lietā vērtēja Satversmes tiesa?

“Pirmkārt, Satversmes tiesai bija jānoskaidro, par kādu laika posmu tiesību normas noteic segt mantas glabāšanas izdevumus, jo atšķīrās lietas dalībnieku uzskati par to. Otrkārt, tiesai bija jāaplūko plašāk viss administratīvā pārkāpuma lietas process un mantas izņemšanas institūta būtība un vieta šajā procesā. Un, tikai treškārt, vai mantas glabāšanas izdevumu segšanas regulējums atbilst pamattiesībām uz īpašumu un pieeju tiesai. Šajā lietā Satversmes tiesa nevērtēja to, vai glabāšanas izdevumu apmērs atbilst faktiskajām izmaksām, vai tas noteikts pareizi,” norāda Satversmes tiesas tiesnesis.

Ko nosprieda Satversmes tiesa?

Satversmes tiesa nosprieda, ka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa un Ministru kabineta noteikumu normas, kas regulē mantas glabāšanas ilgumu, atbilst Satversmei.

Satversmes tiesas galvenie secinājumi

Šajā lietā Satversmes tiesa secināja, ka atbilstoši kodeksā nostiprinātajam pamatprincipam pārkāpuma izdarīšanā vainīgajai personai ir arī jāsedz procesuālie izdevumi, kas saistīti ar pārkāpuma lietas izskatīšanu, tostarp pārkāpumā izmantoto rīku un priekšmetu glabāšanas izdevumi. To segšanu nav pamata pārnest uz sabiedrības pleciem. Spriedumā ir norādīts, ka tas nav pieņemams alternatīvs līdzeklis, kā risināt glabāšanas izdevumu apmēra problēmu.

Satversmes tiesa secināja, ka administratīvā pārkāpuma procesā noteicošs ir lietderības princips. Tas caurvij visu procesu un pieprasa no procesa lietvedību kārtojošās amatpersonas pieņemt individuālajā gadījumā lietderīgāko lēmumu. No Satversmes tiesas sprieduma izriet, ka tiesību normas pieprasa no amatpersonas kontrolēt un pārbaudīt, vai mantu vispār nepieciešams izņemt un kādā apmērā.

“Piemēram, problēma nereti rodas tādēļ, ka manta tiek izņemta visos gadījumos, neapsverot, kāds varētu būt mazāk ierobežojošs līdzeklis, vai arī manta tiek izņemta tādā apjomā, kāds ne vienmēr ir nepieciešams konkrētajā pārkāpuma lietā. Ir ļoti daudz gadījumu, kuros iestāde var izvēlēties atbilstošāko veidu, kā rīkoties, arī lai samērīgi samazinātu glabāšanas izdevumus.

Piemēram, īpaši pārveidots transportlīdzeklis – ja ir skaidrs, ka tādu nevar atdot atpakaļ personai vai nodot pārdošanai tirgū, tad iestāde uzreiz to kā pierādījumu var nostiprināt (fotofiksācija, rakstveida apraksts) un nodot iznīcināšanai vai izjaukšanai detaļās. Savukārt autovadītāja, kurš vada transportlīdzekli reibumā, vadītais transportlīdzeklis nav visos gadījumos izņemams un pārņemams glabāšanā, bet gan, ja ir iespējams, izņemamas tikai transportlīdzekļa aizdedzes atslēgas, vai arī transportlīdzekli var nodot tālākai vadīšanai citai personai, kura to ir tiesīga darīt,” norāda J. Neimanis.

Visā mantas glabāšanas laikā, kamēr norit administratīvā pārkāpuma lietvedība un lēmuma pārbaude tiesā, ja amatpersona izlemj, ka nepieciešams izņemto mantu glabāt, amatpersonai tomēr arī ir jākontrolē glabāšanas vajadzība un līdz ar to arī izdevumu samērība. Tā kā administratīvā pārkāpuma lietas ir ļoti dažādas un mantas glabāšanas ilguma vajadzība var atšķirties, arī Satversmes tiesa nevar atzīt kādu no šiem noteikumiem par neatbilstošu Satversmei, jo tas ir atkarīgs no konkrētās lietas apstākļiem. Ja amatpersonas pareizi piemēro lietderības principu, tad personas tiesību ierobežojums var būt samērīgs.

Ņemot vērā, ka konkrētās lietas apstākļus vislabāk var kontrolēt tiesa, spriedumā arī tiek norādīts, ka tieši administratīvā tiesa, pastāvot strīdam par mantas glabāšanas izdevumu apmēru, var visefektīvākajā veidā pārbaudīt, vai šie glabāšanas izdevumi ir samērīgi.

Kāda ir šī sprieduma nozīme un ietekme uz sabiedrību?

“Spriedums šajā lietā ir ar būtisku nozīmi, jo tas, pirmkārt, norāda, ka administratīvā pārkāpuma lietās amatpersonai ir jāapzinās, ka tai ir jābalstās uz lietderības apsvērumiem, un tādēļ ir jāvērtē, vai patiešām manta visos gadījumos ir jāizņem. Otrkārt, arī pēc mantas izņemšanas noteikumi pieprasa, lai amatpersona neaizmirstu par pārkāpuma lietvedību un vērtētu, vai izņemtās mantas glabāšana jau nerada zaudējumus valstij, skaidro tiesnesis.

Tas nozīmē, ka amatpersonai visā administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā ir jāpārbauda, vai šie glabāšanas izdevumi jau nepārsniedz saprātīgu apmēru, kuru pēc tam varēs arī no personas pieprasīt, un vai viņai patiešām tie ir jāsedz.

“Spriedumam ir ietekme ne tikai konkrētajā administratīvajā lietā, kur tika iesniegts pieteikums, bet arī visās citās lietās, kurās pastāv strīds par izņemtās mantas glabāšanas izdevumu apmēru. Tas, ko norāda šis konkrētais spriedums, – nevajadzētu skatīties tikai uz glabāšanas izdevumu apmēru, bet arī pārbaudīt, vai šo mantu vispār vajadzēja izņemt, vai šo mantu vajadzēja tik ilgi glabāt. Un tikai pēc tam – kāds ir šo glabāšanas izdevumu apmērs, vai tas joprojām ir saprātīgā sakarā ar uzlikto sodu un glabāšanas ilgumu, kā arī iemesliem, kādēļ šī manta ir glabāta,” skaidro J. Neimanis.

Izskatot lietu, tika konstatēts, ka procesuāli likumdevējs ir nošķīris divus procesus, kas faktiski ir cieši saistīti: strīds par to, vai persona ir vainojama administratīvā pārkāpuma izdarīšanā, un strīds par to, kādi ir procesa izdevumi, kas radušies administratīvā pārkāpuma izdarīšanas dēļ. Vienu izskata vispārējās jurisdikcijas tiesa, bet otru – administratīvā tiesa, lai gan faktiski procesa izdevumu jautājums ir nesaraujami saistīts ar pamata lietu par personas vainojamību pārkāpuma izdarīšanā.

“Tā kā tas ir procesuālo tiesību politikas jautājums, spriedumā tas nav risināts, bet likumdevējs varētu pārdomāt, vai tiešām tas ir labākais veids – nošķirt pamata lietu – administratīvā pārkāpuma lietu – no šādā lietā radušos procesuālo izdevumu noteikšanas lietas – lietas par mantas glabāšanas izdevumiem,” uz pārdomām vedina Satversmes tiesas tiesnesis J. Neimanis.