Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
“Mantojuma lietas, nonākot tiesā, lielākoties ir ne tikai juridiski dažādas un sarežģītas, bet arī emocionāli smagas, jo savā starpā strīdas tuvi cilvēki, radi,” sarunā norāda Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnese Silvija Vasiļevska. Kā pareizi sakārtot mantojuma jautājumus, kad radušās nesaskaņas un ir grūti savstarpēji vienoties, kā taisnīgi un godīgi sadalīt mirušā radinieka atstāto mantu, skaidro Latgales apgabaltiesas un Rēzeknes tiesas pārstāvji.
Mantojumu lietas līdz tiesai var nonākt dažādos gadījumos. Visbiežāk tas notiek, kad mantinieki savā starpā nespēj vienoties un pilnībā izvairīties no strīdiem par mantojumu: nevar izpildīt aizgājēja pēdējo gribu, kas, lai gan rūpīgi un pārdomāti aprakstīta mantojumā, tomēr ir ar neprecizitātēm. Taču vēl biežāk ieilguši un finansiāli dārgi strīdi par mantojumu rodas, mantotājam vai mantojuma atstājējam neievērojot gluži elementāras lietas.
Kā skaidro zvērināts notārs Romualds Laizāns, nereti mantojuma lieta nonāk tiesā, jo pastāv aizdomas par viltotu privāto testamentu.
“Notāram var būt šaubas par testamenta autentiskumu, taču notārs pats to nevar apstrīdēt, to var izdarīt tikai mantinieki. Ja mantinieki nokavē termiņus, nepiesakās uz mantojuma lietu un krāpnieki paspēj, piemēram, sakārtot īpašuma dokumentus, nepieciešama tiesas iesaiste, lai mēģinātu pierādīt, ka testaments ir viltots.
Arī mantošanas termiņu kavēšana ļoti bieži noved līdz tiesu darbiem, jo īpaši gadījumos, kad rodas strīdi par faktisko mantojuma pieņemšanu. Notārs neveic izmeklēšanas funkciju un nemeklē citus mantiniekus, tādējādi mantojuma tiesībās apstiprina tikai to personu, kas ir atnākusi un mantojumam pieteikusies. Cilvēkam tiek izskaidrots arī krimināllikuma pants par nepatiesu ziņu sniegšanu, tomēr, arī to apzinoties, pārkāpumi notiek.”
“Bieži vien problēmas rodas ar privāti rakstītiem testamentiem. Tiklīdz veidojas strīdi un aizdomas par šāda testamenta autentiskumu, automātiski jārēķinās ar ilgu un dārgu tiesāšanos. Nav teikts, ka šie testamenti vienmēr ir viltoti, taču, izvēloties šādu testamenta veidu, gan mantojuma atstājējs rada grūtības testamentārajam mantiniekam, gan par to šaubās likumiskie mantinieki,” piemēru min Rēzeknes tiesas tiesnesis Andris Jonikāns.
“Privātos testamentus vajadzētu atcelt, jo bieži vien tajos cilvēka griba tiek izteikta tik sarežģīti, ka notāram ir grūtības saprast, kā tad to īsti izpildīt. Tiek dalīti nedalāmi īpašumi – vienam šķūnis, otram kūts un trešajam zeme zem tiem. Pēc zemesgrāmatas tā nemaz nevar dalīt, un tad mantinieki sāk strīdēties un vēršas tiesā. Tāpat privātajos testamentos bieži vien cilvēki definē mantotājus pēc radniecības, kas nav patiesa. Ieraksta tuva kaimiņa bērnu kā savu mazbērnu testamentā, novēlot viņam kādu daļu sava īpašuma, bet rodas problēmas ar testamenta izpildi, un atkal jāvēršas tiesā. Reizēm gadās, ka nenorāda pilnu informāciju par mantotāju – tikai vārdu un uzvārdu. Kā tad atrast to īsto mantinieku – vai tā persona, kas piesakās mantojumam, tiešām ir īstā?” it kā nelielās problēmas, kas mantiniekiem var radīt lielas galvassāpes, pēc savas pieredzes raksturo notārs R. Laizāns.
“Specifisks gadījums, kad mantojuma lieta var nonākt tiesā, ir laulātā kopmantas daļas izdalīšana mantojuma ietvaros, jo laulātais, ja viņš spēj pierādīt laulības laikā kopā ar aizgājēju iegūto kopīgo mantu, ir tiesīgs prasīt izdalīt šo mantu no kopējā mantojuma masas kā viņa pusi un otru pusi mantot vēl kopā ar pārējiem mantiniekiem, piemēram, pirmās šķiras mantiniekiem – bērniem, līdzīgās daļās – ne mazāk kā ceturto daļu. Un šajā gadījumā likums paredz, ka laulātā daļa var tikt izdalīta no kopējā mantojuma ārā tikai tad, ja ir saņemta piekrišana no pārējiem mantiniekiem, ka viņi neiebilst šīs daļas izdalīšanai. Ja kāds no viņiem iebilst, izdalīšanu ir tiesības prasīt tikai caur tiesu,” norāda R. Laizāns.
“Jāceļ prasība! Prasība ir līdzeklis, ar kuru persona tiesas ceļā vēlas īstenot, aizstāvēt savas tiesības. Prasība ir noformējama rakstveidā, iekļaujot Civilprocesa likumā noteiktu rekvizītu skaitu, ko bez juridiskās izglītības ir diezgan grūti izdarīt,” norāda Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnese Ludmila Mežale.
Savukārt Rēzeknes tiesas tiesnesis A. Jonikāns norāda, ka, izlasot tikai likuma pantu vien, cilvēkam bez juridiskās izglītības un pieredzes ir ļoti sarežģīti izpildīt visas prasības. “Izlasot likuma pantu, ne vienmēr ir iespējams uzrakstīt to, kas ir nepieciešams. Ja tā ir prasība par mantojuma dalīšanu, ir jābūt prasītājam, atbildētajam (atbildētājiem), iespējams, ir trešās personas, obligāti jānorāda mantojuma sastāvs, ja tas jāvērtē, jābūt novērtējumam un citiem atbilstošiem dokumentiem. Tāpat prasītājam ir jāsaprot, ka tiesa juridiskās konsultācijas nesniedz. Tiesa skatās prasības pieteikumu, izvērtē, vai tas ir sagatavots atbilstoši Civilprocesa likuma pantiem, un tad celtās prasības apmērā skata lietu. Ja prasītājs savas nezināšanas dēļ kaut ko nav ierakstījis, tad nevar vainot tiesu, jo atbilstoši Civilprocesa likuma 192. pantam tiesa celto prasību skata tās apmērā un nepārkāpj šīs robežas. Pat redzot, ka būtu nepieciešams kaut kas papildus, tiesai nav tiesību kaut ko papildināt prasībā vai likt klāt.”
Tāpēc nepareizi sagatavots prasības pieteikums pirmās instances tiesā tiek atstāts bez virzības. “Ja prasības pieteikumu persona rakstīs pati, nevēršoties pēc kvalificētas juridiskās palīdzības, visdrīzāk, pirmās instances tiesa atstās prasību bez virzības, dos laiku novērst trūkumus. Personai ir tiesības pārsūdzēt šādu lēmumu, un tad jau lieta nonāk apgabaltiesā, kur apelācijas instancē pārbauda, vai pieteikums pamatoti atstāts bez virzības, vai nepieciešams pievienot papildu dokumentus, norādīt papildu rekvizītus un tā tālāk,” tālāko notikumu gaitu nepilnīgi sagatavota prasības pieteikuma gadījumā skaidro tiesnese Silvija Vasiļevska.
Visbiežāk, nemeklējot profesionālu palīdzību un pašam gatavojot dokumentus šādās lietās, tas ir lieks naudas un laika patēriņš. Latgales apgabaltiesas priekšsēdētājs un tiesnesis Andris Strauts norāda, ka cilvēku zināšanu trūkums un vēlme ieekonomēt rada problēmas, no kā arī nereti rodas negatīvi priekšstati par tiesu un tiesnešiem.
“Pats būtiskākais – sakārtot mantojumu dzīves laikā. Ja mantojuma atstājējam ir vairākas vienības, ko atstāt mantojumā, vairāki mantinieki, dzīves laikā jau par to būtu jādomā un godīgi mantotāju starpā ar testamentu jāsadala. Tā samazinātos strīdu skaits un nepieciešamība vērsties tiesā. Arī par jau minēto laulātā daļas izdalīšanu varētu laicīgi testamentā norādīt – ka ir īpašums, kas iegūts laulības laikā kopīgi, un tā daļa jau pienākas laulātajam. Tas palīdzētu izvairīties no šāda strīda,” norāda R. Laizāns.
Tomēr, kārtojot mantojuma jautājumus, tiesu darbi rodas ne tikai tādēļ, ka cilvēki savstarpēji nespēj vienoties ar pārējiem radiniekiem.
Latgales apgabaltiesas priekšsēdētājs A. Strauts norāda, ka jebkuras apgabaltiesas vadītājam ir pienākums izskatīt pieteikumus, lai dotu atļaujas dažādām iestādēm ieskatīties mantojuma lietās, saņemt mantojuma apliecību kopijas. Arvien biežāk sastopama problēma ir ne tikai mantojums, kas tiek atstāts, bet arī dzīves laikā iegūtās parādsaistības. “Visbiežāk šādas atļaujas tiek prasītas tad, kad veidojušās parādsaistības. Un mantinieki, pieņemot mantojumu, var arī nezināt, ka viņu mantojuma atstājējs ir palicis kādai iestādei vai bankai parādā. Summas reizēm ir ļoti lielas. Tad mantojuma pieņēmējs, kad viņu uzaicina uz tiesu un pret viņu ceļ prasību par mantojuma atstājēja parādiem, par atstāto mantojumu nejūtas īpaši pateicīgs.”
Notārs R. Laizāns skaidro, ka sevi šādos gadījumos var arī pasargāt. “Viena no iespējām – savlaicīgi pieteikties mantojumam. Un, ja ir šaubas par mantojuma sastāvu un masu (iespējamiem parādiem), ir tiesības pieņemt mantojumu ar inventāra tiesību. Tā mantotājs var sevi pasargāt no atstātajiem parādiem.
Ja mantotājs norāda, ka pieņems mantojumu ar inventāra tiesību, tad notārs uzdod, piemēram, zvērinātam tiesu izpildītājam sagatavot šo inventāra sarakstu, tiek apkopots mantas sastāvs, un līdz ar to mantinieks atbild par palikušo parādu segšanu tikai ar šo mantoto mantu, bet ne ar sev piederošo mantu.
Otrs veids, kā sevi iespējams pasargāt šādās situācijās, – mantinieks ir tiesīgs prasīt notāram izsludināt mantojuma atklāšanos, lai tiktu informēti visi, ka mantojums ir atklājies, un arī kreditori varētu pieteikt savas pretenzijas sludinājumā noteiktajā termiņā. Mantinieks tad var atnākt sludinājuma darbības termiņa pēdējās dienās, iepazīties ar lietu vēlreiz – tostarp ar informāciju, cik daudz ir pieteiktu kreditoru pretenziju. Un tad izvērtēt, pieņemt mantojumu vai ne. Ja viņš nepieņem mantojumu un neviens cits mantinieks nepiesakās, tad notārs izbeidz mantojuma lietu, izdodot speciālu apliecību, ka tā ir bezmantinieka manta, kas turpmāk pieder valstij, un tālāk lietas ar kreditoriem kārto valsts.”
Savukārt Rēzeknes tiesas Zemesgrāmatu nodaļas priekšnieks Gunārs Siliņš, runājot par bezmantinieku mantu, uzsver, ka arī potenciālais mantinieks var pazaudēt savas mantojuma tiesības tad, ja mantotajā īpašumā dzīvo ilglaicīgi, taču nav nokārtojis vajadzīgos dokumentus. “Ir arī tādas situācijas, kurās kāds no potenciālajiem mantiniekiem dzīvo ilgstoši mantojuma objektā, nekārto mantojuma dokumentus un pēkšņi attopas brīdī, kad īpašums jau nokārtots uz valsts vārda un viņš no potenciālā mantinieka kļūst par īrnieku. Un tad, lai radušos situāciju novērstu, ir steidzīgi jādodas uz tiesu.”
“Ir mantošanas gadījumi, kad nav citas izejas, kā tikai un vienīgi iet ar savu prasību uz tiesu. Visbiežāk saistībā ar pēckara gadu laika mantojumiem, kad zuduši visi dokumenti un nevar pierādīt savu radniecību. Tad to var izdarīt tikai tiesas ceļā. Lai pierādītu faktu par tiešo radniecības ķēdi, ja notārs nevar to fiksēt (nav attiecīgu dokumentu, ko iesniegt notāram), mantojuma lieta jāvirza uz tiesu.
Atsevišķos gadījumos jāpierāda faktiskās pieņemšanas fakts. Agrāk, ja bija nokavēti gada termiņi, tas bija obligātā kārtā jāpierāda caur tiesu, bet šo normu atcēla. Tagad pati persona var apliecināt, ka ir pieņēmusi faktiskā valdījumā mantojumu, bet ir arī strīdus gadījumi, kad ir jāiet un tas jāpierāda.
Vēl ir problemātiski gadījumi, kad savlaicīga mantojuma pieņemšana nav notikusi un pēc ilgāka laika mantojumu vēlas pieņemt persona, kas pieņemšanas brīdī ir bijusi nepilngadīga. Tad strīds ir par to, vai persona, kļūstot pilngadīga, kad pašai būtu autonoma prasība gada laikā pieteikties uz mantojumu, to ir darījusi savlaicīgi. Nepilngadīga persona pati nedrīkst pieņemt mantojumu, tas ir jādara pārstāvim ar bāriņtiesas starpniecību, un, ja tas nav izdarīts, var celt prasību pret vecākiem, ka viņi nav pildījuši šo likuma kārtībā noteikto darbību. Piemēram, ja jaunietis, kam tagad ir 25 gadi, šobrīd vēlas pieņemt 1980. gadā miruša vecvecāka īpašumu, viņam to nāksies darīt caur tiesu,” skaidro zvērināts notārs R. Laizāns.
