Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā 2024. gada 1. janvārī provizoriskais iedzīvotāju skaits bija 1 872 000 iedzīvotāju. Deklarēto iedzīvotāju ir vairāk. Starp tiem ir arī personas, kuru dzīvesvietas reģistrācija ir anulēta, bet nav ziņu par citu deklarētu dzīvesvietu Latvijā vai ārvalstī.
Dzīvesvieta jādeklarē, lai cilvēks būtu sasniedzams tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Šis likuma noteikums vispirms liek iedomāties pastkastīti, kurā reizēm tiek saņemti paziņojumi. Taču ikdienā visbiežāk deklarēšanās fakts ir saistīts ar valsts vai pašvaldības nodrošināto pakalpojumu saņemšanu. Vietvaras ir ieinteresētas piedāvāt dažādas priekšrocības savā administratīvajā teritorijā deklarētajiem iedzīvotājiem, jo viņiem seko nodokļa ieņēmumi, kas nonāk pašvaldības budžetā.
Iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) ir nozīmīgākais pašvaldību ieņēmumu avots, jo 75% no šī nodokļa tiek ieskaitīti pašvaldību budžetā. Prognozēts, ka 2024. gadā pašvaldību ieņēmumi no šī nodokļa būs gandrīz divus miljardus eiro (1 976 035 200 eiro) lieli.
Saskaņā ar likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 26. panta trešo daļu iedzīvotāju ienākuma nodokļa summas no maksātāja taksācijas gada ienākuma tiek ieskaitītas tās pašvaldības budžetā, kuras administratīvajā teritorijā persona bija deklarējusi savu dzīvesvietu taksācijas gada sākumā.
Pašvaldība dažādi motivē iedzīvotājus deklarēties, tādējādi palielinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumus.
Ieņēmumi no nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) pašvaldībām ir daudzkārt mazāki nekā no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, proti, šim gadam prognozēti 177,5 miljonus eiro lieli ieņēmumi no NĪN.
Likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli” pašvaldībai paredzētas tiesības noteikt nodokļa likmes 0,2%–3% apmērā no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības. Par 1,5% augstāku likmi var noteikt tikai tad, ja nekustamais īpašums netiek uzturēts atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai.
Sākumā pat nelielu šoku izraisījušo Rīgas jaunradi – piesaistīt nekustamā īpašuma nodokļa likmi dzīvesvietas deklarēšanai – nu jau ir pārņēmusi visa valsts.
Turklāt likmes mājoklim – 0,2% vai 0,4%, vai 0,6% no kadastrālās vērtības – saistošajos noteikumos tiek definētas kā samazinātas, kaut gan likumā tāda formulējuma šīm likmēm nav.
Maksājumus var samazināt arī ar atvieglojumiem. Likums nosaka tikai dažas grupas, kurām jāpiešķir atvieglojums: trūcīgajām personām vai ģimenēm – 90% apmērā, maznodrošinātajām personām – līdz 90%. Nodokļa summa par 50% ir samazināma daudzbērnu ģimenēm un politiski represētajiem.
Vienlaikus pašvaldībām likumā ir paredzētas tiesības noteikt atvieglojumus atsevišķām nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju kategorijām.
Katra pašvaldība atvieglojumus nosaka savos saistošajos noteikumos un tos piešķir dažādiem saņēmējiem – cilvēkiem ar invaliditāti, pensionāriem, ģimenēm ar bērniem, barikāžu dalībniekiem u. c. Ir pašvaldības, kurās atvieglojumi dažādā procentuālā apmērā ir paredzēti vairākiem desmitiem grupu un apakšgrupu un likumā minētie obligātie atvieglojumi noteikti vēl dāsnāki.
Atsevišķas pašvaldības nopietnu NĪN atlaidi dod tieši īpašniekam, ja viņš pats ir deklarējies mājoklī, nevis tikai piedeklarējis tur kādu citu.
Vienādības šajā ziņā nav. Katram, kuram ir nekustamais īpašums, pašam jāizpēta pašvaldības saistošie noteikumi – gan par nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanu, gan par atvieglojumiem, jo parasti tie ir divi atsevišķi dokumenti.
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteikts pašvaldības pienākums nodrošināt saviem iedzīvotājiem sociālo atbalstu – pabalstus, kā arī aprūpi nevarīgajiem: mājās, pansionātā, jaunajos aprūpes veidojumos, dzīvokļa jautājumu risināšanā.
Arī situācijās, kad nepieciešams šis atbalsts, ir prasība deklarēties pašvaldībā, jo sociālo palīdzību un trūcīgas vai maznodrošinātas mājsaimniecības statusu piešķir atbilstoši personas deklarētajai dzīvesvietai.
Pašvaldība dzīvojamās telpas piešķir tikai likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” paredzētajos gadījumos un noteiktām iedzīvotāju grupām. Primāri šādu palīdzību saņem cilvēki, kuri ir trūcīgi vai maznodrošināti vai kuriem ir piešķirta invaliditāte.
Palīdzību sniedz tā pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā attiecīgā persona ir deklarējusi savu dzīvesvietu.
Arī Ministru kabineta noteikumos Nr. 138 “Noteikumi par sociālo pakalpojumu saņemšanu” paredzēts: “Sociālos pakalpojumus persona pieprasa tās pašvaldības sociālajā dienestā, kuras teritorijā deklarēta personas dzīvesvieta, vai normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos vēršas tieši pie pakalpojuma sniedzēja.”
Pašvaldības piešķir arī brīvās iniciatīvas pabalstus. Likums nenoteic, kādiem mērķiem šādi pabalsti jāizlieto. Pašvaldība savos saistošajos noteikumos pati norāda, kam paredzēts pabalsts – piemēram, veselības aprūpei, skolasbērnu atbalstam vai nozīmīgas jubilejas atzīmēšanai. Šie mērķi var būt noteikti vairākos tematiski nošķirtos saistošajos noteikumos.
Piemēram, Kuldīgas novadā tiek piešķirti pašvaldības svētku pabalsti (pabalsts jaundzimušajam; pabalsts senioram nozīmīgā jubilejā; pabalsts nozīmīgā laulības jubilejā; pabalsts politiski represētai personai), kurus iedzīvotājs var saņemt tad, ja ir deklarējis dzīvesvietu Kuldīgas novadā. Citi noteikumi paredz brīvprātīgās iniciatīvas pabalstus.
No nekustamā īpašuma pārdošanas ienākuma nav jāmaksā IIN jeb kapitāla pieauguma nodoklis, ja šis nekustamais īpašums īpašniekam ir piederējis vismaz piecus gadus un vismaz 12 mēnešus līdz pārdošanai ir bijis viņa deklarētā dzīvesvieta.
Daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem par saņemtajiem pakalpojumiem rēķins var tikt izrakstīts, ņemot vērā dzīvoklī deklarēto personu skaitu.
Par to, kādos gadījumos maksa par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu tiek aprēķināta pēc deklarēto personu skaita, vairāk var izlasīt LV portāla e-konsultācijā “Kāda ir sadzīves atkritumu izvešanas kārtība”.
Arī par ūdeni (ūdens zudumiem) var nākties piemaksāt atkarībā no tā, cik personu ir deklarēts dzīvoklī.
Kā īpatnēju var uztvert sasaisti starp bezmaksas vakcināciju pret ērču encefalītu un bērna deklarēto dzīvesvietu ērču encefalīta endēmiskajās teritorijās (novados, kur saslimstība ar šo slimību ir augstāka). To nosaka Ministru kabineta noteikumu Nr. 330 “Vakcinācijas noteikumi” 23.1 punkts.
Šogad valsts apmaksātas ērču encefalīta vakcīnas saņems bērni piecos Latvijas novados – Kuldīgas, Dienvidkurzemes, Ventspils, Talsu un Cēsu novados, kuros no 2019. līdz 2023. gadam ir bijis visvairāk ērču encefalīta saslimšanas gadījumu uz 100 000 iedzīvotājiem.
Valsts apmaksātu vakcināciju pret ērču encefalītu var saņemt bērni no viena gada līdz 18 gadu vecumam, ja viņu deklarētā dzīvesvieta ir ērču encefalīta endēmiskajā teritorijā.
Noteikumi neparedz situāciju, ka bērni pārvietojas. Piemēram, Rīgas bērns pavada vasaru laukos pie radiem Cēsu vai Talsu novadā un tur var sastapties ar ērci.
Katras pašvaldības pienākums ir nodrošināt bērniem, kuru dzīvesvieta deklarēta pašvaldības teritorijā, iespēju iegūt pirmsskolas izglītību un pamatizglītību bērna dzīvesvietai tuvākajā pašvaldības izglītības iestādē, paredz Izglītības likuma 17. pants.
Pašvaldība noteic, kāda ir rindas kārtība uzņemšanai skolas 1. klasē. Piemēram, prioritārajiem (bērniem bāreņiem un skolotāju bērniem) seko tie, kuru dzīvesvieta ir deklarēta skolai piesaistītajā teritoriālajā vienībā un kuriem šajā skolā pamatizglītības programmā mācās brālis vai māsa; tad tie, kuru dzīvesvieta ir deklarēta skolai piesaistītajā teritoriālajā vienībā; pašās beigās uzņem tos, kas nav deklarēti pašvaldībā.
Normatīvajos aktos nav noteikti ierobežojumi deklarēto personu skaitam vienā nekustamajā īpašumā. Ir dzirdēts stāsts par to, kā “labo” skolu tuvumā dzīvojošie pelna naudu, atļaujot deklarēties savā dzīvoklī. Likums neliedz bērna vecākiem deklarēt bērna dzīvesvietu arī citur, nevis savā dzīvesvietā.
Tāpat bērnudārzā nevarēs tikt tādēļ, ka vecākiem tas būtu ērtākais pa ceļam uz darbu. Jo primāri tiek uzņemti pašvaldības teritorijā deklarētie bērni.
Vienas no daudzajām skumjajām rūpēm, kas rodas, aizejot mūžībā tuviniekam, ir kapavietas atrašana. Pašvaldības noteic, kuru drīkst apglabāt tās zemē – deklarētos, deklarēto tuviniekus, tos, kuriem (aizgājējam vai tuviniekiem) ir nekustamais īpašums pašvaldības teritorijā, un, protams, tos, kuriem ir ģimenes kapavieta. Dažādam likteņa apstākļu izkārtojumam te nav nekādas nozīmes.
Strādāt varam attālināti pat citā valstī, paliekot tepat Latvijā, taču atdusēties tiks atļauts tur, kur ir piedeklarēta dzīvesvieta vai palicis nekustamais īpašums.
Deklarētā dzīvesvieta ir minēta saistībā ar tiesvedībām, kā arī informācijas saņemšanu.
Atbilstoši Paziņošanas likuma 3. pantā noteiktajam iestādei ir vairākas iespējas, kā paziņot par dokumentu. To var darīt turpat iestādē; piegādājot dokumentu ar norīkota darbinieka vai ziņneša starpniecību; nosūtot pa pastu; izmantojot elektroniskos sakarus; paziņojot publiski.
Fiziskajai personai dokumentu paziņo uz deklarētās dzīvesvietas adresi vai deklarācijā norādīto papildu adresi atbilstoši Paziņošanas likumā noteiktajai kārtībai.
Civilprocesa likuma 1. pantā noteikts – katrai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā.
Civilprocesa likuma 26. pantā noteikts, ka prasību pret fizisko personu ceļ tiesā pēc tās deklarētās dzīvesvietas.
Parādu ārpustiesas atgūšanas likums arī paredz: ja ar parādnieku nav iespējams sazināties, izmantojot tos saziņas līdzekļus un kontaktinformāciju, kas norādīta kreditora un parādnieka noslēgtajā tiesiskajā darījumā, tad kreditors ar parādnieku sazinās rakstveidā, nosūtot nepieciešamo informāciju uz parādnieka deklarētās dzīvesvietas adresi.
Ja vecāks nepilda savas saistības pret bērnu, nemaksā uz vienošanās vai tiesas sprieduma pamata noteiktos uzturlīdzekļus, tad tos vecāka vietā maksā Uzturlīdzekļu garantiju fonds, bet nepildītās saistības uzkrājas kā parāds. Taču, lai saņemtu uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, vecākam un bērnam jābūt deklarētiem Latvijā. Tas noteikts Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 10. pantā.
Dzīvesvietas deklarēšanas fakts pats par sevi nerada civiltiesiskas saistības, proti, tas nekādi neapdraud īpašnieka īpašumtiesības un īrniekiem nedod tiesības uz šo īpašumu.
Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 8. pants nosaka kārtību, kādā veic dzīvesvietas deklarāciju. Iesniedzot pieteikumu, jānorāda vārds, uzvārds, personas kods, dzīvesvietas adrese un tiesiskais pamats dzīvot deklarējamajā dzīvesvietā. Tiesisko pamatu var apliecināt īpašuma tiesības vai lietošanas tiesības (rakstveida īres līgums, nomas līgums, laulības apliecinājums, radniecības apliecinājums, vienošanās ar īpašnieku vai cits tiesiskais pamats).
Taču, deklarējot dzīvesvietu (ne klātienē, ne elektroniski), cilvēkam nav jāuzrāda deklarēšanās tiesiskumu apliecinoši dokumenti vai līgumi. Ziņu patiesumu apliecina iesniedzēja paraksts, e-paraksts vai tam pielīdzinātā internetbankas autorizācija.
Saeimā ir iesniegta pilsoņu iniciatīva par to, ka īpašumā var deklarēties tikai ar īpašnieka atļauju. Tās rosinātājs Jānis Verpels norādījis, ka ir daudz gadījumu, kad īpašumā bez tiesiska pamata ir deklarējušās nepazīstamas personas. Lai šīs personas pēc tam izdeklarētu no īpašuma, likumīgajam īpašniekam ir jāveic sarežģītas un laikietilpīgas darbības.
Lai to novērstu, tiek aicināts ar likuma spēku noteikt prasību pēc īpašnieka apstiprinājuma portālā latvija.gov.lv visām personām, kuras vēlas deklarēties jebkurā īpašumā.
Līdz ar to īpašumu likumiskajiem īpašniekiem nebūs nepatīkamu pārsteigumu par to, ka nezināmas personas ir veikušas kādas darbības ar viņu īpašumu. Tas attiecīgi stiprinās personu tiesības uz savu īpašumu, uzsvērts iniciatīvā.
Saeima 22. februārī nodeva izskatīšanai komisijās iedzīvotāju iniciatīvu par deklarēšanos īpašumā tikai ar īpašnieka atļauju.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, Latvijā 2024. gada 1. janvārī provizoriskais iedzīvotāju skaits bija 1 872 000 iedzīvotāju. Deklarēto iedzīvotāju ir vairāk.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) Fizisko personu reģistra sadaļā par Latvijas iedzīvotāju skaitu pašvaldībās (01.01.2024.) minēti vairāki ar dzīvesvietu saistīti dati.
|
Teritorija |
Dzīvesvietas norādīšana |
Dzīvesvietas deklarēšana |
Dzīvesvietas reģistrēšana dzīvesvietā |
Nav spēkā reģistrācija |
Kopā |
|
Visa Latvija |
27 609 |
1 979 975 |
738 |
33 231 |
2 041 553 |
Ko nozīmē katra šī datu kopa? Kā veidojas tik liela atšķirība (vairāk nekā 100 tūkstoši) starp CSP norādīto iedzīvotāju skaitu un deklarēto iedzīvotāju skaitu?
Skaidro PMLP sabiedrisko attiecību vadītāja Madara Puķe: Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 6. panta pirmajā daļā ir noteikts personu loks, kuram ir pienākums deklarēt dzīvesvietas adresi (Latvijas pilsonim; nepilsonim; Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts un Šveices Konfederācijas pilsonim un viņa ģimenes locekļiem, kuri ir saņēmuši Latvijas Republikā izdotu reģistrācijas apliecību vai pastāvīgās uzturēšanās apliecību; ārzemniekam, kurš ir saņēmis Latvijas Republikā izdotu uzturēšanās atļauju; bezvalstniekam, kurš ir saņēmis Latvijas Republikā izdotu uzturēšanās atļauju). Statistikas informācijā no Fizisko personu reģistra tiek iekļautas tikai tās personas, kurām šajā reģistrā statuss ir aktīvs atbilstoši Fizisko personu reģistra likumā noteiktajam.
Fizisko personu reģistra likuma 11. panta pirmās daļas 12. punktā noteikts, ka reģistrā iekļauj ziņas par personas deklarētās, reģistrētās vai norādītās dzīvesvietas adresi. Norādītā dzīvesvietas adrese ir informatīva.
Atbilstoši Fizisko personu reģistra datiem 2024. gada 1. janvārī Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās kopā bija 2 041 553 personas, no kurām:
1) 27 609 personām ir norādīta dzīvesvietas adrese Latvijas pašvaldībās, kas nav personu deklarētā vai reģistrētā dzīvesvietas adrese Dzīvesvietas deklarēšanas likuma izpratnē, bet adreses datu norādīšana ir obligāts priekšnosacījums ziņu par personu pirmuzskaites iekļaušanai Fizisko personu reģistrā. Atbilstoši Dzīvesvietas deklarēšanas likumam šai personai mēneša laikā ir pienākums deklarēt dzīvesvietu;
2) 1 979 975 personām ir spēkā deklarētā dzīvesvietas adrese Latvijas pašvaldībās;
3) 738 personām ir reģistrētās dzīvesvietas adrese Latvijas pašvaldībās, ievērojot Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 10. pantā noteikto.
4) 33 231 personai nav spēkā reģistrācija dzīvesvietā. Šajā gadījumā personām ir norādīta pēdējās deklarētās vai reģistrētās dzīvesvietas pašvaldība līdz brīdim, kad persona deklarē dzīvesvietas adresi Latvijā vai paziņo dzīvesvietas adresi ārvalstī Fizisko personu reģistra likuma 14. panta trešajā daļā noteiktajā kārtībā. Pamatojoties uz Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 12. pantā noteikto, no dienas, kad ziņas par deklarēto dzīvesvietu ir anulētas, līdz dienai, kad attiecīgā persona deklarē savu dzīvesvietu citur vai ziņas par dzīvesvietu tajā pašā vai citā pašvaldībā ir reģistrētas atbilstoši šā likuma 10. panta noteikumiem, par personas dzīvesvietu uzskatāma tā pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā iepriekš bija deklarēta vai reģistrēta šīs personas dzīvesvieta.
PMLP Fizisko personu reģistrā apkopotie dati var atšķirties no Centrālās statistikas pārvaldes apkopotajiem datiem, jo Centrālās statistikas pārvalde izmanto dažādas datu atlases metodes un avotus, piebilst M. Puķe.
Lai novērtētu katra Latvijā reģistrētā iedzīvotāja faktiskās dzīvesvietas statusu (Latvija vai ārvalstis) gada sākumā, CSP izmantojusi gan Fizisko personu reģistra, gan citu administratīvo reģistru datus, norāda CSP Informācijas un komunikācijas departamenta sabiedrisko attiecību speciāliste Elīna Kūliņa.
2012. gadā CSP izstrādāja metodoloģiju Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju skaita novērtēšanai. Šī metodoloģija balstās uz statistisko klasifikāciju. Statistiskās klasifikācijas mērķis ir sadalīt Latvijas iedzīvotāju reģistrā reģistrētos iedzīvotājus divās klasēs (grupās) – faktiski dzīvo Latvijā (Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji) un faktiski dzīvo ārzemēs. Atbilstoši šai metodoloģijai jau kopš 2012. gada tiek sagatavots iedzīvotāju skaita novērtējums, kas katru gadu par apmēram 8% atšķiras no PMLP Iedzīvotāju reģistra datiem, proti, CSP novērtētais Latvijas iedzīvotāju skaits ir aptuveni par 8% mazāks.
Ar detalizētu iedzīvotāju skaita metodoloģiju var iepazīties, aplūkojot šos metadatus.
