Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija - pilnvaras un nozīme

Pilnvaras uzsākt parlamentāro izmeklēšanu Saeimas mazākumam

Parlamentārā izmeklēšana balstās uz Latvijas Republikas Satversmes 26. pantu, kurā teikts, ka "Saeimai jāieceļ noteiktiem gadījumiem parlamentāriskas izmeklēšanas komisijas, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu".  Profesors Dr.iur. Ringolds Balodis šo normu nodēvējis par Latvijas pamatlikuma savdabīgu "rozīnīti", jo paredz konstitucionālas pilnvaras parlamentāro izmeklēšanu uzsākt Saeimas mazākumam jeb opozīcijai, kamēr "vairumā valstu šāda privilēģija ir tikai un vienīgi parlamenta vairākuma ziņā".1 Tādējādi tiek garantētas arī parlamenta mazākuma tiesības norādīt, kur tas saredz noziegumu, un iecelt izmeklēšanas komisiju neatkarīgi no Saeimas vairākuma ieskatiem – tādu pārliecību pauda viens no Satversmes sapulces dalībniekiem jurists Andrejs Petrevics.2  

Lai gan parlamentārā izmeklēšana ir tikai viens no parlamentārās kontroles veidiem līdztekus deputātu pieprasījumiem un jautājumiem, ārlietu ministra un Ministru prezidenta ikgadējiem ziņojumiem par paveikto, Saeimas komisiju ikdienas darbam, kurā tiek vētīti Ministru kabineta iesniegtie likumprojekti u. tml. jautājumi, "parlamentārās izmeklēšanas komisijas ir viens no tiem orgāniem, caur kuriem tiek vislielākā mērā izpaustas parlamentam piešķirtās tiesības pārraudzīt izpildu varas darbību", norādījis viens no Satversmes tēviem sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns.3

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas tiesības

Parlamentārās izmeklēšanas komisiju darba kārtība sākotnēji noteikta Saeimas kārtības rullī. Tomēr detalizētāk šādu komisiju pilnvaras, kā arī parlamentārās izmeklēšanas locekļu, darbinieku un uzaicināto personu atbildība noteikta Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likumā, kas tika pieņemts salīdzinoši nesen – 2003. gadā.

Atbilstoši Saeimas kārtības rullim un Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 6. un 7. pantā noteiktajam parlamentārās izmeklēšanas komisija ir tiesīga:

• pieprasīt savai darbībai vajadzīgās ziņas un paskaidrojumus no Ministru kabineta locekļiem un viņiem padotajām (viņu pakļautībā un pārraudzībā esošajām) iestādēm, kā arī pašvaldībām un citām publisku personu institūcijām;
• uzaicināt uz savām sēdēm paskaidrojumu sniegšanai ministriju un pašvaldību iestāžu, kā arī citu publisku personu institūciju atbildīgās amatpersonas;
• uzaicināt uz savām sēdēm jebkuru privātpersonu un uzklausīt tās paskaidrojumus;
• ja nepieciešams, pieaicināt lietpratējus un uzdot izdarīt revīziju valsts un pašvaldību iestādēs, aģentūrās un kapitālsabiedrībās, kā arī citos uzņēmumos (komercsabiedrībās), sabiedriskajās organizācijās un pie fiziskajām personām, ja to rīcībā vai glabāšanā ir valsts vai pašvaldību līdzekļi, tās tiek finansētas no valsts vai pašvaldību līdzekļiem vai to garantētajiem līdzekļiem, vai tās pilda valsts vai pašvaldību iepirkumu vai piedalās valsts vai pašvaldību īpašuma privatizācijā.

Personu pienākumi un atbildība

Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 6. panta otrajā daļā ir noteikts valsts un pašvaldību, kā arī citu publisku personu institūciju amatpersonu pienākums sniegt parlamentārās izmeklēšanas komisijai tās uzdevumu veikšanai nepieciešamo informāciju. Ja persona neierodas pēc parlamentārās izmeklēšanas komisijas uzaicinājuma, tiesa pēc komisijas ierosinājuma lemj par personas piespiedu atvešanu. Savukārt Saeimas kārtības ruļļa 173. panta otrā daļa paredz komisijas tiesības pieprasīt policijai veikt piespiedu pasākumus gadījumā, ja [privāt]personas, iestādes vai uzņēmumi nepilda ar nopratināšanu vai revīziju saistītās parlamentārās izmeklēšanas komisijas prasības.

"Ja persona neierodas pēc parlamentārās izmeklēšanas komisijas uzaicinājuma, tiesa pēc komisijas ierosinājuma lemj par personas piespiedu atvešanu."

Turklāt normatīvie akti paredz arī personas atbildību par atsacīšanos sadarboties ar parlamentārās izmeklēšanas komisiju un nepatiesu ziņu sniegšanu. Atbilstoši Krimināllikuma 272. pantam par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu [..] parlamentārās izmeklēšanas komisijai, ja to izdarījusi persona, kurai saskaņā ar likumu ir pienākums sniegt ziņas [..] parlamentārās izmeklēšanas komisijai, vai par atteikšanos dot paskaidrojumu, atzinumu vai tulkojumu parlamentārās izmeklēšanas komisijai soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Savukārt par personas uzpirkšanu vai citādu nelikumīgu iespaidošanu nolūkā panākt, lai persona dod nepatiesu paskaidrojumu, atzinumu vai tulkojumu vai atsakās dot paskaidrojumu, atzinumu vai tulkojumu parlamentārās izmeklēšanas komisijai, Krimināllikuma 272.¹ pants paredz sodīt vēl bargāk.

Tāpat uz parlamentārās izmeklēšanas komisijas locekļiem un uzaicinātajām personām attiecas normas, kas nosaka ar likumu aizsargātas informācijas neizpaušanu. 

Parlamentāriskai izmeklēšanai parlamentāriskas sekas

Tomēr, pretēji sabiedrības priekšstatiem un gaidām, parlamentārās izmeklēšanas komisija nenodarbojas ar tādu kriminālnoziegumu izmeklēšanas procesu, kas tiek veikta, piemēram, kriminālprocesuālā kārtībā. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas sagatavotais galaziņojums vai starpziņojums un tajā ietvertie fakti nav saistoši tiesām, tiesu varas amatpersonām un citām personām, kas kādam varētu arī likt apšaubīt šādas izmeklēšanas lietderību. Taču jāuzsver, ka parlamentārās izmeklēšanas un likumdevēja varas uzdevums un mērķis nav kādu sodīt un saukt pie kriminālatbildības. Tas ir citu institūciju uzdevums.

Vēsturiskā pieredze liecina, ka parasti parlamentārās izmeklēšanas komisijas tiek izveidotas pēc kāda sabiedrībā plašu rezonansi guvuša notikuma, kā rezultātā ir iestājušās nevēlamas, dažkārt pat traģiskas sekas. Tās parasti nav dabas katastrofas, bet pārvaldes sistēmā ilgstoši pastāvošu trūkumu rezultāts. Parlamentārās izmeklēšanas komisijai piešķirtās tiesības ļauj padziļināti izpētīt sistēmiskos trūkumus un iespējamos uzlabojumus normatīvajā regulējumā, lai nekas tamlīdzīgs neatkārtotos. 

"Izmeklēšanas komisija ir "parlamentāriska", un Saeima tās darbības rezultātus var izmantot, lai pieņemtu "parlamentāriskus" aktus – grozījumus esošajos likumos vai jaunus likumus, izteiktu neuzticību valdībai kopumā, Ministru prezidentam vai ministram, deklarētu attieksmi pret to vai citu problēmu u. c.," secinājusi Satversmes tiesa.4

Komisijas darbā var piedalīties arī prokurors

Vienlaikus Parlamentārās izmeklēšanas komisijas likuma III nodaļa paredz īpašas komisijas tiesības rosināt ģenerālprokuroru nekavējoties norīkot prokuroru vai vairākus prokurorus piedalīties parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbā. Turklāt izmeklēšanas komisijai ir tiesības vērsties pie ģenerālprokurora ar motivētu ierosinājumu norīkot citu prokuroru.

Tādā gadījumā prokurors piedalās parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdēs un var uzdot uzaicinātajām personām jautājumus. Prokurora uzdevums ir Prokuratūras likumā noteiktajā kārtībā pārbaudīt, vai parlamentārās izmeklēšanas komisijas rīcībā esošā informācija neietver norādījumu uz izdarītu vai gatavotu noziedzīgu nodarījumu. Ja persona prokurora klātbūtnē izklāsta viedokli, kas ietver pietiekamu norādījumu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, prokurors ir tiesīgs ierosināt krimināllietu. Līdz ar to uzaicinājums sniegt paskaidrojumus parlamentārās izmeklēšanas komisijai "nav tikai tāda saruna kafejnīcā", intervijā LV portālam "Parlamentāro izmeklēšanas komisiju deputāti nav detektīvi un pie kriminālatbildības nevienu nesauc"  iepriekš norādījis Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš. Pagaidām gan šī iespēja nav tikusi pilnvērtīgi izmantota, taču tas nenozīmē, ka tas nav īstenojams. Komisiju darbs ir atkarīgs no daudziem faktoriem, tostarp no pašu deputātu spējas skaidri formulēt komisijas uzdevumus un šķetināt sarežģītus jautājumus, politiskās gribas un sabiedrības spiediena.

31 parlamentārās izmeklēšanas komisijas darba apkopojums

Informācija par darbu, ko veikusi trīsdesmit viena Latvijas Republikas Saeimas parlamentārās izmeklēšana komisija, pirmo reizi apkopota apjomīgā pētījumā "Parlamentārā izmeklēšana Latvijas Republikā", kas 2016. gada nogalē iznāca grāmatu apgādā "Latvijas Vēstnesis".

Grāmatas pirmajā daļā publicēti zinātniskie raksti par parlamentu, parlamentārās kontroles vēsturi, politisko atbildību un kriminālprocesa sasaisti ar šo īpašo izmeklēšanas veidu. Grāmatas otrajā daļā pirmo reizi apkopota informācija par darbu, ko veikusi trīsdesmit viena parlamentārās izmeklēšana komisija, tai skaitā publicēti komisiju gala ziņojumi un komisijas amatpersonu viedokļi. Grāmatas idejas autors un zinātniskais redaktors ir Tiesību zinātņu pētniecības institūta vadītājs, profesors Dr.iur. Ringolds Balodis.

Apgāda "Latvijas Vēstnesis" izdevumus ir iespējams pasūtīt internetā "Latvijas Vēstneša" mājaslapas sadaļā "Grāmatas".
 
 

1Parlamentārā izmeklēšana Latvijas Republikā. 1. Parlaments. Parlamentārā kontrole. Prof. Ringolda Baloža zinātniskā redakcijā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2016. 7. lpp.

2Satversmes I daļas lasīšana pa pantiem IV. Sesijas 13. sēde 1921. gada 18. oktobrī. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana (elektroniskais izdevums). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006. 279. lpp.

3Turpat, 275. lpp

4Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājuma daļas 2. punkts.