Uzturlīdzekļi bērnam – apmērs un piedziņas grūtības

Šķirot laulību, pārtraucot faktisko kopdzīvi, bērna ikdienas aizgādību turpina tikai viens no vecākiem. Nereti strīdi rodas par to, kādā apmērā otram vecākam pēc šķiršanās jāpiedalās kopīgā bērna uzturēšanas izdevumu segšanā.

Civillikums neaizliedz vecākiem jebkādā veidā panākt vienošanos par materiālās palīdzības nodrošināšanu bērna audzināšanai, un šādam vienošanās aktam ir tiesiska nozīme neatkarīgi no tā, vai vienošanās ietverta laulības līgumā vai noslēgta atsevišķi, un minētais nav pretrunā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu, ANO Bērnu tiesību deklarācijas un Bērna tiesību konvencijas normām. Tas apstāklis, ka uztura došanas bērnam pienākums Civillikuma 177. panta izpratnē izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām, nenozīmē, ka šīs tiesības nevar pastiprināt ar saistību tiesībām. Tomēr jāņem vērā, ka vienošanās nevar uzlikt par pienākumu Civillikuma 1587. panta izpratnē maksāt uzturlīdzekļus neatbilstoši Civillikuma 179. pantā noteiktajiem kritērijiem, kas kā speciālā likuma norma nosaka, ka uzturlīdzekļi maksājami atbilstoši pašreizējam personas mantas stāvoklim.

Vienošanās par uzturlīdzekļiem – noteikti rakstiski

Pusēm vienmēr ieteicams noformēt rakstisku vienošanos. Ja noslēgta rakstiska vienošanās, bet kāds no vecākiem vienošanos nepilda un uzturlīdzekļus nemaksā, otra puse var vērsties tiesā ar prasību par saistību izpildi un uzturlīdzekļu parāda (ja tāds izveidojies) piedziņu, jo saskaņā ar Civillikuma 1587. pantu tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējiem pienākumu izpildīt apsolīto, ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma.

Ja mainījušies materiālie apstākļi un bērnam vairs nevar sniegt uzturlīdzekļus vienošanās aktā noteiktajā apmērā, tad strīdus gadījumā prasība par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu tiesā jāsniedz tam vecākam, kurš vienošanās aktā apņēmies maksāt uzturlīdzekļus noteiktā apmērā. Minētais nostiprināts arī judikatūrā - Augstākās tiesas Senāts 2005. gada 19. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-0003-05 norādījis: gadījumā ja atbildētāja materiālais stāvoklis pasliktinājies, jautājums risināms, sniedzot atbilstošu prasību tiesā, saskaņā ar Civilprocesa likuma 93. pantu pierādot savu prasījumu un apgalvojumu pamatotību. Noslēdzot rakstisku vienošanos, vecāks var paļauties, ka tajā minēto summu (arī parādu, ja tāds būs izveidojies) viņš saņems tik ilgi, kamēr otra puse nepierādīs, ka vienošanās aktā minēto summu objektīvu apstākļu dēļ vairs pildīt nespēj.

Piemēram, ja vecāks apņēmies bērna uzturam maksāt ikmēneša uzturlīdzekļus Ls 300 apmērā, bet pēc pāris gadiem viņa finansiālā situācija mainās un šādu summu maksāt vairs nav iespējams, viņam jāceļ prasība tiesā par maksājamo uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu. Tikai tiesas kompetencē ir atcelt vai grozīt vienošanās pielīgtās saistības, bet vecākam nav vienpersonisku tiesību bez otras puses akcepta samazināt maksājamo uzturlīdzekļu summu.

"Strīdus gadījumā prasība par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu tiesā jāsniedz tam vecākam, kurš vienošanās aktā apņēmies maksāt uzturlīdzekļus noteiktā apmērā."

Ja netiek pildītas mutiskas vienošanās, cietušajai pusei tādas vienošanās esamību tiesā pierādīt nebūs iespējams, vien būs tiesības vērsties tiesā tikai ar prasību par uzturlīdzekļu piedziņu, bet par iepriekšējo periodu uzturlīdzekļi piedzīti netiks. Iztulkojot Satversmes 92. pantu un Civilprocesa likuma 1. pantu saistībā ar attiecīgajām Civillikuma tiesību normām, Augstākās tiesas Senāts 2007. gada 29. augusta spriedumā lietā Nr. SKC- 556 ir atzinis, ka uzturlīdzekļi bērnu uzturam piedzenami no brīža, kad celta prasība tiesā, jo tikai ar prasības celšanas brīdi prasītājs uzsāk savu, ar likumu garantēto civilo tiesību aizsardzības realizāciju tiesā.

Ja vienošanās nav slēgta, jāvēršas vispārējās jurisdikcijas tiesā atbilstoši Civilprocesa likuma noteiktajai kārtībai un no neapzinīgā vecāka jālūdz uzturlīdzekļus piedzīt ar tiesas spriedumu.

Bērna uzturēšanas izdevumi – katra vecāka pienākums

Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 1. panta ceturtajā daļā dota uzturlīdzekļu definīcija, kas nosaka, ka uzturlīdzekļi ir bērna uzturēšanas izdevumi, kurus nodrošināt bērnam ir katra vecāka pienākums neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa un kuru minimālo apmēru atbilstoši Civillikuma 179. panta piektajai daļai noteicis Ministru kabinets (MK) noteikumos Nr. 348 „Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”.

Šie noteikumi konkretizē ikmēneša uzturlīdzekļu apjomu: bērnam līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai – 25% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas, bet bērnam no 7 gadu vecuma līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 30% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas. Tādējādi tiesas vairs nevar noraidīt pret kādu no vecākiem celto prasību par uzturlīdzekļu piedziņu nepilngadīgu bērnu uzturēšanai vai piedzīt tos mazākā apmērā, nekā nosaka attiecīgie Ministru kabineta noteikumi. Tomēr valstī noteiktais uzturlīdzekļu minimums no vecāka būtu piedzenams tikai tad, ja tiesa konstatē, ka lietā pastāv objektīvi apstākļi tam, ka atbildētājs nevar sniegt līdzekļus vispār vai var tos sniegt nepietiekamā apmērā.

Civilprocesa likuma 128. pants nosaka, ka prasības pieteikumā norādāma prasības summa, ja prasība ir novērtējama naudas izteiksmē; kā arī piedzenamās vai apstrīdamās summas aprēķins; apstākļi, ar kuriem prasītājs pamato savu prasījumu; pierādījumi, kas tos apstiprina. Tiesa var izšķirt bērna vecāku strīdu par uzturlīdzekļiem, balstoties tikai uz konkrētiem faktiem – pierādījumiem. Teorētiski bērna uzturam var prasīt jebkuru summu, taču jāņem vērā, ka tiesa to liks pamatot ar bērna vajadzībām, kā arī vērtēs atbildētāja iespējas prasīto summu samaksāt. Tādēļ prasības summai jābūt samērīgai ar bērna vajadzībām un vecāku finansiālajām iespējām, kā arī pamatotai ar attiecīgiem pierādījumiem. Savukārt atbildētājam, ja tas iebildīs pret pieprasīto uzturlīdzekļu apmēru, tiesā būs jāpierāda pieprasītās summas nesamērīgums ar tā mantisko stāvokli vai nesamērīgums ar bērna reālām vajadzībām.

Atbilstoši Civillikuma 177. panta ceturtās daļas noteikumiem, bērna uzturēšana nozīmē ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses, un bērna sagatavošana sabiedriski derīgam darbam). Savukārt Civillikuma 179. pants noteic, ka vecāku pienākums ir samērā ar viņu mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Sagatavojot prasības pieteikumu, prasībai noteikti pievienojami arī pierādījumi par abu vecāku mantisko stāvokli.

"Bērna uzturam var prasīt jebkuru summu, taču jāņem vērā, ka tiesa to liks pamatot ar bērna vajadzībām, kā arī vērtēs atbildētāja iespējas prasīto summu samaksāt."

Uzturlīdzekļu noteikšanā nozīme ir gan kritērijiem, kas saistīti ar bērna tiesībām uz pilnvērtīgiem dzīves apstākļiem, gan arī abu vecāku mantiskajam stāvoklim. Uzturlīdzekļi samērojami ar vecāka ienākumiem, nevis ar vēlamajām bērna vajadzībām. Nosakot piedzenamo uzturlīdzekļu apmēru, tiesa izvērtē prasītāja norādīto bērnam nepieciešamo izdevumu aprēķinu un vadās no bērna vajadzībām un vecāku reālajām materiālajām iespējām, kā arī ņem vērā bērna vecumu.

Uzturēšanas izdevumi sastāv no regulāriem izdevumiem par bērna pārtiku, apģērbu, veselības aprūpi un izglītošanu. Vecāku pienākums ir nodrošināt ne tikai bērna pamatvajadzības – pārtiku un apģērbu, bet tiem jārūpējas arī par bērna audzināšanu, interešu attīstību un spēju izkopšanu, sagatavojot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā. Ņemot vērā, ka šobrīd daudzas lietas, it īpaši dažādi interešu un valodas pulciņi, ārpusskolas izglītība utt., nav bezmaksas, vecākiem arī šiem pasākumiem tomēr būtu jāatvēl līdzekļi, ja bērns izrāda interesi un spējas attiecīgajā jomā. 

Vecāki mēdz slēpt savu faktisko mantisko stāvokli

Atbilstoši Civillikuma 179. panta pirmajai daļai nosakot uzturlīdzekļu apmēru, tiesai ir pienākums izvērtēt visus lietā esošos pierādījumus par abu vecāku mantas stāvokli. Civilprocesa likuma 97. panta pirmajā daļā noteikts, ka tiesa novērtē pierādījumus arī pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem.

Civilprocesa likuma 193. panta piektajā daļā noteikts, ka tiesai sprieduma motīvu daļā jānorāda lietā konstatētie fakti, pierādījumi, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, un argumenti, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi. Tiesai jānorāda uz konstatēto lietas apstākļu juridisko novērtējumu, kā arī tiesas secinājumi par prasības pamatotību vai nepamatotību. Ja tiesa spriedumu taisījusi, pārkāpjot Civilprocesa likuma 97. panta un 193. panta piektās daļas noteikumus, spriedums nevar tikt atzīts par likumīgu un būtu pārsūdzams.

Ne vienmēr vecāks uzturlīdzekļus nemaksā vai maksā nepietiekamā apmērā slikta materiālā stāvokļa dēļ. Ja atbildētājs nevis nevar, bet nevēlas maksāt savam materiālajam stāvoklim atbilstošus uzturlīdzekļus, tad nežēlo pūles, lai slēptu savu patieso mantisko stāvokli. Ņemot vērā likumdošanas nepilnības, tas nav pārāk grūti izdarāms. Nereti ir sastopami kapitālsabiedrību īpašnieki, kas saņem minimālo atalgojumu, kam automašīnas un nekustamie īpašumi reģistrēti uz firmu vai jauno sievu vārda, bet pašiem nepieder nekas.

Ko prasītājam iesākt tādā gadījumā un kā pierādīt otras puses mantisko stāvokli, ja tas tiek slēpts vai atspoguļots mazākā apmērā, nekā ir patiesībā?

Dzīves novērojumi rāda, ka bieži vien tas vecāks, kas ikdienā audzina bērnu, tērē daudz vairāk līdzekļu nekā vecāks, kurš tikai maksā uzturlīdzekļus, bet ne visos gadījumos to ir iespējams skrupulozi pierādīt. Lai arī Civilprocesa likuma 93. panta pirmajā daļā noteikts, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus, prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība; atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība. Jautājumos, kas skar bērnu tiesības, likumā noteiktais sacīkstes princips nevarētu būt pašmērķis, bet vērtējams no vispārējā principa, kas nostiprināts Satversmes 1. pantā, no kā izriet personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Ja rodas šaubas par atbildētāja mantisko stāvokli, tiesai būtu pašai jāvāc pierādījumi atbildētāja mantiskajam stāvoklim gan no Uzņēmumu reģistra, gan Zemesgrāmatas, gan CSDD un citām publiskajām datubāzēm, jo tas ir bērna interesēs, un tikai tādējādi tiesa var garantēt bērnam Satversmes 92. pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu.

Prasītājs var atsaukties un tiesai būtu jāņem vērā Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) sniegtās ziņas par pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza vērtību vienam iedzīvotājam. Pilns iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozs ir preču un pakalpojumu apjoms, kas nodrošina cilvēkam sabiedrībā pieņemto minimālo iztikas līmeni. Tas ir minimālā patēriņa normatīvs, kura vērtība mainās atbilstoši patēriņa cenu izmaiņām un atbilst tikai minimālajam iztikas līmenim, lai bērns varētu izdzīvot un būtu samērīgs vecākiem, kuru mantiskais stāvoklis tuvojas trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusam.

Vadoties no Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10. panta pirmās daļas, kas nosaka, ka bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību, un ka katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte, vecākiem līdzīgās daļās būtu jānodrošina saviem bērniem uzturlīdzekļi vismaz Latvijas Republikas CSP aprēķinātajā viena iedzīvotāja iztikas minimuma apmērā, kas tiek aprēķināts katram mēnesim.

"Starpība starp tiesas spriedumā noteiktajiem un no fonda līdzekļiem izmaksātajiem uzturlīdzekļiem krājas neapzinīgajam vecākam kā uzturlīdzekļu parāds."

Vienlaikus, lai pierādītu patieso atbildētāja mantisko stāvokli situācijā, kad tas tiek slēpts, prasītājam iespējams lūgt tiesu izprasīt no attiecīgajām kredītiestādēm atbildētāja konta apgrozījumu datus par noteiktu laika periodu. Pašam prasītājam kā trešajai personai nav iespējams iegūt ziņas par atbildētāja darījumiem, jo šādu ziņu saņemšanu aizliedz Kredītiestāžu likums. Nereti šis ir vienīgais veids, kā iegūt patiesu informāciju par atbildētāja finansiālo situāciju, jo naudas esamība vienmēr atstāj pēdas un reti kurš cilvēks mūsdienās neizmanto tehnoloģiju sniegtās iespējas.

Jāatzīmē, ka šajā ziņā prasītājam var palīdzēt arī sociālie tīkli – tādi portāli kā „Draugiem.lv” u.c. Nereti uzturlīdzekļu nemaksātāji portālā izvieto fotogrāfijas un aprakstus par ceļojumiem un izklaides braucieniem. Iesniedzot tiesā šādus pierādījumus, atbildētājam būs grūti pamatot šādu ceļojumu esamību kopsakarā ar pozicionēto finansiālo līdzekļu trūkumu.

Secinājums. Tikai tad, ja prasības pieteikums būs pamatots uz reāliem un saprātīgiem aprēķiniem bērna uzturam un vienlaicīgi pamatots arī ar pierādījumiem, kā arī otrai pusei būs atbilstošs materiālais nodrošinājums, iespējams cerēt uz pienācīgu uzturlīdzekļu apjomu. Pierādījumi uzturlīdzekļu aprēķinā norādīto summu pamatojumam nav jāpievieno tikai gadījumā, ja tiek prasīta summa, kuru nodrošināt ir katra vecāka pienākums neatkarīgi no mantas stāvokļa.

Ne vienmēr spriedumu var izpildīt

Tomēr ne visas problēmas beidzas tad, kad tiesas spriedums ir stājies spēkā un it kā visam vajadzētu būt atrisinātam. Ja atbildētājam nav reālu ienākumu vai mantas, uz kuru vērst piedziņu, tiesu izpildītājam nebūs iespējams izpildīt pat vislabvēlīgāko tiesas spriedumu. Tā ir realitāte, ar kuru jāsastopas daudziem vecākiem.

Mazliet atkāpjoties vēsturē, Latvijā 20. un 30. gados uzturlīdzekļu nemaksātājus ar Tautas labklājības ministrijas komisijas lēmumu varēja norīkot piespiedu darbā, ievietot darba namā, un uzturlīdzekļu parāds tika segts no parādnieka izpeļņas. No 1985. gada 1. janvāra valsts izmaksāja pagaidu pabalstus nepilngadīgiem bērniem laikā, kamēr tika meklēti viņu vecāki, kas izvairījās no alimentu maksāšanas: vienam bērnam – 20 rubļi, diviem bērniem – 30 rubļi, trijiem bērniem – 40 rubļi, četriem un vairāk bērniem – 50 rubļi. Tiklīdz vainīgais vecāks tika atrasts, pabalsta izmaksa tika pārtraukta un no vainīgā tika piedzīta izmaksātā summa, kam tika pieskaitīti desmit procenti. Nauda tika ieskaitīta rēķinā – līdzekļi pagaidu pabalstu izmaksai nepilngadīgiem bērniem.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, ieviešot jaunu sociālās palīdzības sistēmu, pagaidu pabalstu izmaksa tika pārtraukta. 1998. gada 3. novembra izsludinātajos grozījumos likumā “Par sociālo palīdzību” valstij bija uzlikts pienākums nodrošināt sociālo palīdzību pabalsta veidā bērniem, kuru uzturēšanai nav iespējams saņemt tiesas piespriestos uzturlīdzekļus. Tomēr praktiski nekavējoties 1998. gada 17. decembrī no likuma šo normu izslēdza līdzekļu trūkuma dēļ. Jau 1998. gada 17. decembrī Saeimas deputāts Jānis Lagzdiņš nāca klajā ar priekšlikumu: “Pamatojoties uz šo likuma normu, Ministru kabinetam ir pienākums izstrādāt noteikumus par kārtību, kādā alimentu nemaksātājiem tiek regresa kārtībā piedzītas izmaksātas naudas summas. Un tad valsts būs ieinteresēta šo naudu piedzīt. Tagad valsts nav ieinteresēta šo naudu piedzīt un rūpēties par spriedumu izpildi.”

Faktiski šī ideja tika īstenota tikai sešus gadus vēlāk, kad 2004. gada 17. jūnijā Saeima pieņēma Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumu.

Tātad, kad vecāks ir izcīnījis tiesas spriedumu, ar kuru tam par labu piedzīti uzturlīdzekļi Ls 80 apmērā, bet no parādnieka šo summu nav iespējams piedzīt, atliek doties uz Uzturlīdzekļu garantiju fondu, kas izveidots, lai īstenotu bērnu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, garantējot minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērniem, kuru vecāki tos nemaksā, un uzturlīdzekļu piedziņa no viņiem nav iespējama vai iespējama mazākā apmērā par Uzturlīdzekļu garantiju fonda izmaksājamo uzturlīdzekļu apmēru.

Tomēr Uzturlīdzekļu garantiju fonda likums nosaka, ka uzturlīdzekļi tiek aprēķināti tikai no dienas, kad fondā iesniegts iesniegums, bet fonds neizmaksā uzkrātos uzturlīdzekļu parādus. Tāpat jārēķinās ar to, ka fonds neizmaksās visu summu, kas piedzīta ar tiesas spriedumu. Laika periodā no 2010. gada 1. janvāra līdz 2012. gada 31. decembrim uzturlīdzekļus no fonda līdzekļiem par katru bērnu no viņa piedzimšanas līdz septiņu gadu vecuma sasniegšanai izmaksā 30 latu apmērā, bet par katru bērnu no septiņu gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 35 latu apmērā, bet ne vairāk par tiesas nolēmumā noteikto, kā arī nepārsniedzot apmēru, ko noteicis Ministru kabinets atbilstoši Civillikuma 179. panta piektajai daļai.

Tātad, ja ar tiesas spriedumu tikuši piedzīti Ls 80, no fonda būs iespējams saņemt tikai attiecīgi Ls 30 vai Ls 35 latus.

Kur paliek starpība, un vai to iespējams atgūt?

Starpība starp tiesas spriedumā noteiktajiem un no fonda līdzekļiem izmaksātajiem uzturlīdzekļiem krājas neapzinīgajam vecākam kā uzturlīdzekļu parāds.

Uzkrātā uzturlīdzekļu parāda piedziņas jautājums ir tā zvērināta tiesu izpildītāja kompetencē, kura lietvedībā iesniegts izpildu raksts. Proti, uzturlīdzekļu parāds no parādnieka tiks piedzīts, tiklīdz zvērināts tiesu izpildītājs konstatēs, ka piedziņa no parādnieka ir iespējama – uzsāktas darba attiecības, reģistrēti nekustamie īpašumi vai kustama manta, piešķirta pensija.