Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Šobrīd vecākam, lai aizsargātu bērnam domātos uzturlīdzekļus, ir jāvēršas tiesā, lai panāktu, ka pret šiem līdzekļiem netiek vērsta piedziņa.
FOTO: SXC
Pašlaik Civilprocesa likums no piespiedu piedziņas sargā vien tos uzturlīdzekļus, ko maksā Uzturlīdzekļu garantiju fonds vai kurus vecākam piespiedusi maksāt tiesa. Savukārt pret tiem uzturlīdzekļiem, ko vecāki viens otram maksā labprātīgi, tiek vērsta piedziņa. Civilprocesa likuma 596.pants "Summas, uz kurām nevar vērst piedziņu" paredz, ka piedziņu nevar vērst uz bērna uzturlīdzekļiem Ministru kabineta noteikto minimālo bērna uzturlīdzekļu apmērā, kurus, pamatojoties uz tiesas nolēmumu, maksā viens no vecākiem, kā arī uz Uzturlīdzekļu garantiju fonda izmaksājamiem bērna uzturlīdzekļiem.
LV portāls jautā: Kā vērtējams tas, ka tiesu izpildītāji ir tiesīgi vērst piedziņu pret otra vecāka labprātīgi maksātajiem minimālajiem uzturlīdzekļiem?
Civilprocesa likuma 596.pants dod konkrētu summu uzskaitījumu, uz kurām zvērināts tiesu izpildītājs nedrīkst vērst piedziņu. Minētajā summā ir uzskaitītas tikai tādas summas, kuras ir iespējams pierādīt ar rakstveida pierādījumiem. Viena no šādām naudas summām, uz kurām nevar vērst piedziņu, ir bērna uzturlīdzekļi Ministru kabineta noteikto minimālo bērna uzturlīdzekļu apmērā, kurus, pamatojoties uz tiesas nolēmumu, maksā viens no vecākiem, kā arī uz Uzturlīdzekļu garantiju fonda izmaksājamiem bērna uzturlīdzekļiem.
Bērnu kopšana un audzināšana ir nesaraujami saistīta ar vecākiem obligāti pildāmiem pienākumiem, tostarp vecāku pienākumu samērā ar viņu mantas stāvokli bērnu uzturēt, tai skaitā nodrošināt ar ēdienu, apģērbu, mājokli, veselību, kā arī kopt bērnu, izglītot un audzināt. Bērna uzturēšanas izdevumos iekļaujami tādi izdevumi kā par ēdienu, apģērbu, mājokli, higiēnas piederumiem, izglītību un tamlīdzīgi izdevumi, kas vecākiem rodas katru mēnesi. Tādējādi uzturlīdzekļi ir saprotami kā vecāku vai aizbildņu pienākums regulāri (ik mēnesi) maksāt izdevumus bērna vajadzību apmierināšanai. Gadījumā, ja kāds no vecākiem nepilda tam uzlikto pienākumu regulāri labprātīgi maksāt uzturlīdzekļus bērna vajadzību apmierināšanai, vecākam vēršoties tiesā un apmierinot viņa prasību, ikmēneša uzturlīdzekļu samaksas pienākums tiek fiksēts tiesas nolēmumā, nolēmumā nosakot konkrētu naudas summu, kas atbildētājam jāmaksā prasītājam. Rezultātā uzturlīdzekļu samaksas pienākums un tā apmērs ir fiksēts rakstveidā – tiesas nolēmumā, kas kalpo par nodrošinājumu uzturlīdzekļu samaksas piedziņai. Līdz ar to tikai tiesas nolēmums, kurā noteikts parādnieka pienākums maksāt uzturlīdzekļus, var kalpot par ticamu rakstveida pierādījumu tam, lai parādniekam pierādītu, ka viņš maksā uzturlīdzekļus piedzinējai un kādā apmērā.
Gadījumā, ja uz naudas summām, kas paredzētas uzturlīdzekļu labprātīgai samaksai, nebūtu iespējams vērst piedziņu, parādniekam tiktu nodrošināta tiesiska iespēja izvairīties no nolēmumu izpildes. Proti, parādniekam būtu iespējams mutiski paziņot par uzturlīdzekļu labprātīgu samaksu vai arī būtu iespēja uzrādīt fiktīvi noslēgtu vienošanos ar otru vecāku par uzturlīdzekļu samaksu, lai arī šāda samaksa faktiski netiek veikta. Samērojot sabiedrības intereses izpildīt nolēmumus ar parādnieka tiesību aizskārumu, vēršot piedziņu uz naudas summām, jāsecina, ka esošais regulējums ir samērīgs, jo parādniekam nav iespējams izvairīties no nolēmumu izpildes gadījumā, ja viņš fiktīvi vienojas par uzturlīdzekļu samaksu X summas apmērā, lai arī faktiski šāda samaksa netiek veikta vai arī tiek veikta mazākā apmērā, nekā faktiski tas tiek darīts.
Ņemot vērā minēto, Civilprocesa likuma 596.pantā minēto summu, uz kurām nevar vērst piedziņu, uzskaitījums ir izsmeļošs, pantā norādot tikai tādas summas, kuru esamību iespējams pierādīt ar ticamiem rakstveida pierādījumiem. Turklāt šāds regulējums nepieļauj parādniekam ļaunprātīgi izvairīties no nolēmumu izpildes.
Runājot par Civilprocesa likuma 596.panta 5.punkta regulējumu, uzskatu, ka tā vairāk ir nevis likuma, bet gan likuma piemērošanas problēma. Redzams, ka atsevišķos gadījumos zvērināti tiesu izpildītāji vērš piedziņu arī uz tiem naudas līdzekļiem parādnieka kontā, kuri ir saņemti no otra vecāka kā uzturlīdzekļu maksājums nepilngadīgā bērna interesēs. Taču tas nav pieļaujams, jo uzturlīdzekļa maksājumi ir paredzēti nepilngadīgā bērna uzturēšanai, nevis kāda no vecākiem parāda dzēšanai. Šo tiesību normu nevar interpretēt tikai gramatiski un atraut no citām tiesību normām, kas vērstas uz nepilngadīgu bērnu interešu aizsardzību.
Es pārrunāšu šo jautājumu ar tiesu izpildītāju vadību, taču, iespējams, ka, lai vēl precīzāk noregulētu šo jautājumu, Civilprocesa likuma 596.pantā ir speciāli jānorāda, ka piedziņas nav vēršamas uz bērna uzturlīdzekļiem. Ministru kabineta noteiktie apmēri ir attiecināmi uz summu, kas bērna uzturēšanai obligāti ir jāmaksā kādam no vecākiem vai arī jāsedz no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, taču nevis, kā iedomājušies tiesu izpildītāji, minimālā summa, kas atstājama nepilngadīgā bērna uzturam. Kā zināms, ar tiesas spriedumu vecākiem bērnu uzturēšanai var noteikt arī lielākas summas par minimālajām, kas būtu maksājamas bērnu uzturēšanai, jo ģimenes tiesībās ir noteikts, ka bērna labklājība ir atkarīga no vecāku materiālā stāvokļa.
Tam, ka tiesu izpildītājs varētu vērst piedziņu uz labprātīgi maksātajiem uzturlīdzekļiem, īsti negribētos piekrist. Nevar skatīt tikai vienu CPL 596.panta 5.punktu atrauti no visas 72.nodaļas pantiem. Visos 72.nodaļas pantos tiek likts akcents uz parādnieka ienākumiem. Uzturlīdzekļu maksājumi nav parādnieka ienākums, bet naudas summas, kuras paredzētas nepilngadīgā bērna uzturēšanai. Šos naudas līdzekļus nav tiesību izmantot attiecīgajam vecākam savām vajadzībām, tajā skaitā arī parādu dzēšanai. Varētu pat teikt, ka viens no vecākiem kā bērna aizbildnis tikai pārvalda tos naudas līdzekļus, kurus otrs vecāks ir nodevis viņa rokās, lai nodrošinātu sava nepilngadīgā bērna intereses. Šāda veida maksājumi būs visos gadījumos, ja laulība tiek šķirta pie notāra, vai arī gadījumos, ja laulība tiks šķirta tiesā, bet vecāki būs vienojušies par bērna uzturlīdzekļu apmēru. Notāra procesa gadījumā noteikti būs rakstiska vienošanās, jo bez tās laulība pie notāra netiks šķirta. Tiesas ceļā, ja abas puses apgalvos, ka tāda vienošanās pastāv (arī mutiska), tiesa šo jautājumu neskatīs, jo nepastāv strīds par bērna uzturlīdzekļu apmēru (Civillikuma 77.pants). Tiesas sprieduma gadījumā par uzturlīdzekļu piedziņu nepilngadīgā bērna vajadzībām kā maksājuma saņēmējs tiek norādīts vecāks, kuram par labu tiek veikts maksājums bērna uzturēšanai. Tādējādi var prezumēt, ka tās ir naudas summas, kuras pienākas vecākam, kurš ir parādnieks citā piedziņas lietā. Tādējādi tiesu izpildītājam ir dots instruments ar CPL 596.panta 5.punktu uz attiecīgo maksājumu nevērst piedziņu.
Labprātīga maksājuma gadījumā vecākam parādniekam tiesu izpildītājam jāpierāda, ka šīs viņa kontā ienākušās naudas summas ir uzturlīdzekļu maksājums bērnam (noslēgtā vienošanās ar otru bērna vecāku, iemaksu mērķis konta izrakstā utt.), kuru viņam kā aizbildnim ir jāizlieto nepilngadīgā bērna interesēs atbilstoši Civillikuma prasībām. CPL 552.panta 1.daļā ir norādīts, ka parādnieks informē tiesu izpildītāju par summām, uz kurām nevar vērst piedziņu, prioritāri norādot, ka tās ir summas, kuras ietilpst CPL 596.panta uzskaitījumā, taču jāņem vērā, ka par tādām ir atzīstamas arī summas, kuras nav parādnieka ienākums, bet kuras jāizlieto nepilngadīgā bērna interesēs. Zvērinātam tiesu izpildītājam kā kvalificētam juristam ir jāsaprot atšķirība starp parādnieka ienākumiem un summām, kuras parādnieks pārvalda ar aizbildņa tiesībām un kuras pienākas nepilngadīgajam bērnam.
Lauris Neikens, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas
departamenta vecākais eksperts:
Šāds tiesiskais regulējums pieņemts Saeimā 2009.gada 17.decembrī un stājies spēkā 2010.gada 1.februārī. Šādu Civilprocesa likuma 596.panta redakciju piedāvāja Saeimas Juridiskā komisija. Saskaņā ar minētajiem Civilprocesa likuma grozījumiem tika arī noteikts, ka piedziņu nevar vērst arī uz valsts sociālajiem pabalstiem, valsts atbalstu ar celiakiju slimam bērnam, kuram nav noteikta invaliditāte, apgādnieka zaudējuma pensiju un atlīdzību par apgādnieka zaudējumu. Kā izriet no Saeimas sēžu stenogrammām, izskatot likumu 2. un 3.lasījumā, šajā pantā, kurš nosaka summas, uz kurām nevar vērst piedziņu, ļoti būtiski tiek paplašināts to pabalstu, to sociālo maksājumu skaits, kurus cilvēkiem nevar atņemt pat tad, ja viņiem ir kādas problēmas ar banku. Šo grozījumu mērķis bija sociāli aizsargāt cilvēkus, lai piedziņu šādos gadījumos nevarētu vērst uz vairākiem pabalstiem, tiešām ņemot vērā gadījumus, kad cilvēkiem ir ļoti, ļoti nepieciešami finanšu līdzekļi, jo tādos gadījumos, ja piedziņa tiktu vērsta arī uz šīm summām, tas radītu neparedzamas sekas.
Šī tiesiskā regulējuma tapšanas gaitā Saeimas Juridiskajā komisijā tika iesniegts labklājības ministra priekšlikums, kas paredzēja, ka piedziņu nevar vērst uz minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru bērnam nodrošina katrs no vecākiem neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa. Tādējādi Labklājības ministrijas priekšlikums bija vienlīdz aizsargāt visus parādniekus, kuriem ir bērni no piedziņas vēršanas uz bērna uzturam nepieciešamajiem līdzekļiem –gan tad, ja uzturlīdzekļu maksāšana noregulēta tiesas ceļā, gan tad, ja jautājums atrisināts ārpus tiesas. Diemžēl Saeimas Juridiskā komisija, izskatot likumprojektu pirms trešā lasījuma, šo priekšlikumu neatbalstīja, sašaurinot to uz tādu bērnam paredzētu uzturlīdzekļu aizsardzību, kuri noteikti ar tiesas nolēmumu vai kurus izmaksā Uzturlīdzekļu garantiju fonds. Ministrija joprojām uzskata, ka vienlīdzīgi būtu aizsargājami gan tie vecāki, kuri saviem bērniem uzturlīdzekļus nodrošina labprātīgi, gan tie vecāki, kuri jautājumu par uzturlīdzekļu nodrošināšanu bērnam risinājuši tiesas ceļā.
Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija uzskata, ka šāds Civilprocesa likuma regulējums pilnībā neatbilst Bērnu tiesību aizsardzības likumam, kas regulē bērna tiesības uz pilnvērtīgiem dzīves apstākļiem un noteic, ka katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte. Jāņem vērā, ka gadījumos, kad nepastāv strīds par uzturlīdzekļiem, daudzi vecāki izlemj šķirt laulību pie zvērināta notāra. Izveidojas situācija, ka vecāks, kurš labprātīgi maksā uzturlīdzekļus bērna uzturam, tādējādi izpildot likuma prasību nodrošināt bērnu ar uzturlīdzekļiem, ir nevienlīdzīgākā situācijā nekā vecāks, kuram ar tiesas nolēmumu uzlikts pienākums maksāt uzturlīdzekļus. Gadījumos, kad uzturlīdzekļi tiek maksāti, labprātīgi pildot likumu, būtu jānodrošina, ka piedziņa netiek vērsta vismaz uz minimālo uzturlīdzekļu apmēru. Citādi veidojas situācija, ka šobrīd vecākam, lai aizsargātu bērnam domātos uzturlīdzekļus, ir jāvēršas tiesā tikai tādēļ, lai panāktu, ka atbilstoši šā brīža regulējumam netiek vērsta piedziņa uz šiem līdzekļiem.
Šādu regulējumu vērtēju kā nekorektu un absurdu. Pats gan nedarbojos Juridiskajā komisijā, kuras kompetencē ir šis jautājums, taču noteikti rosināšu apspriest šo jautājumu un atbalsta gadījumā virzīt atbilstošus grozījumus, cik drīz vien iespējams. Civilprocesa likums ir vairākās stadijās atvērts Saeimas darba kārtībā, un izdarīt nepieciešamās izmaiņas būs vienkārši. Protams, gadījumā, ja arī citi kolēģi atzīs to par labu esam.
