Eiropas Savienībā (ES) ir 24 oficiālās valodas. 447 miljonu ES iedzīvotāju vidū visizplatītākās dzimtās valodas ir vācu (16%), itāļu (13%), angļu (13%), franču (12%), spāņu un poļu (8% katra). Aptuveni 40 līdz 50 miljoni ES iedzīvotāju runā kādā no 60 reģionālajām un mazākumtautību valodām, no kurām dažu pastāvēšana ilgtermiņā ir nopietni apdraudēta.
Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Apdraudēto valodu atlantā ir iekļautas divas valodas, kas raksturīgas tikai Latvijas reģionam, – latgaliešu valoda (vulnerable – neaizsargāta) un lībiešu valoda (critically endangered – kritiski apdraudēta).
Dažādos avotos tiek minēts atšķirīgs lībiešu valodas lietotāju skaits. Pēc Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā publicētajiem datiem, mūsdienās lībiešu valodā labi spēj sazināties 30 cilvēku. Pēdējās desmitgadēs tās pratēju skaitam ir tendence pieaugt. Savukārt latgaliešu valodu, ņemot vērā 2011. gada tautas skaitīšanā iegūtos datus, ikdienā lieto 8,8% jeb aptuveni 165 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.
2013. gada 11. septembrī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju “Eiropas apdraudētās valodas un lingvistiskā daudzveidība”, ar ko ES dalībvalstis tika aicinātas “pievērst vairāk uzmanības nopietnajiem draudiem, kas skar daudzas Eiropas valodas, kuras iekļautas apdraudēto valodu kategorijā, un aktīvi iesaistīties Savienības lingvistiskā un kultūras mantojuma unikālās daudzveidības aizsardzībā un veicināšanā, izmantojot vērienīgu, proaktīvu attiecīgo valodu atdzīvināšanas politiku un atvēlot šim mērķim pienācīgu budžetu”.
Valodas politika
Latvijas Republikas valsts valoda ir latviešu valoda. To nosaka Satversmes 4. pants un Valsts valodas likuma 3. pants.
“Latviešu valodas valsts valodas statuss nozīmē, ka tā ir Latvijas Republikas sabiedrības kopējā valoda. Valsts valoda ir sabiedrības saziņas valoda, mācībvaloda, publisko nosaukumu, zīmju un rakstu valoda, iestāžu valoda un darba, darījumu, un apkalpošanas valoda,” skaidro Valsts valodas centrs. Valsts valodas statuss nozīmē arī to, ka iedzīvotājiem ir tiesības latviešu valodā vērsties Eiropas Savienības institūcijās. Ikviena cita Latvijas Republikā lietotā valoda, izņemot lībiešu valodu, šā likuma izpratnē ir uzskatāma par svešvalodu, noteikts Valsts valodas likuma 5. pantā.
Vienlaikus Valsts valodas likumā ir noteikts valsts pienākums nodrošināt latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību (3. panta trešā daļa).
Līdz šim gan ir pietrūcis sistemātiska atbalsta latgaliešu rakstu valodas izpētei un attīstībai. Par tādu nevar runāt arī lībiešu valodas attīstības jomā, uzsvērts “Valsts valodas politikas pamatnostādnēs 2021.-2027. gadam”.
2021. gads ir zīmīgs ar to, ka, apstiprinot augstāk minēto ilgtermiņa plānošanas dokumentu, kas noteiks valsts valodas politiku turpmākajiem septiņiem gadiem, pirmo reizi mērķī ir iekļauta vēsturiskā latviešu valodas paveida ‒ latgaliešu rakstu valodas ‒ attīstība un lībiešu valodas kā vienīgās pirmiedzīvotāju (autohtonu) valodas Latvijā saglabāšana.
Pamatnostādnēs ir uzsvērts – gādājot par latgaliešu rakstu valodas attīstību un lībiešu valodas saglabāšanu, tiks realizēts politikas virsmērķis – “nodrošināt latviešu valodas kā vienīgās konstitucionāli noteiktās valsts valodas ilgtspēju, tās lietojumu visās sabiedrības darbības jomās, sekmējot valodas izpēti un valodas resursu attīstību un digitalizāciju, stiprinot sabiedrības līdzdalību un individuālo atbildību valsts valodas politikas īstenošanā”.
Politikas veidotāji vērš uzmanību, ka “valoda nav tikai saziņas vai informācijas līdzeklis, tā ir kultūrmantojuma sastāvdaļa, nacionālās literatūras izteiksmes līdzeklis, tilts starp paaudzēm, nacionālās identitātes un specifikas nesēja. [..] Māju un piederības sajūtu valstij nostiprina arī savu sakņu apzināšanās – lībiešu, suitu vai sēliskās identitātes atklāšana savos radurakstos. Tas parāda, ka šobrīd Latvijā dzīvojošo saknes ir daudzveidīgas un dziļas, tādēļ atbalsts Latvijas pirmiedzīvotāju lībiešu valodas lietojuma vides vitalizācijai, valodas izpētei un attīstībai, kā arī sabiedrību informējoši pasākumi par latgaliešu, sēļu, suitu tradīcijām, rakstu pieminekļiem, izloksnēm ir svarīgs uzdevums”.
Latviešu valoda ir mūsu nacionālās identitātes pamatiezīme. Taču tās attīstības avots vienmēr ir bijuši reģionālie un teritoriālie latviešu valodas paveidi, norādīts valsts valodas politikas vadlīnijās. Tāpat nenoliedzama ir ilgā lībiešu un latviešu valodas savstarpējā mijiedarbība.
Šeit vietā atgādināt, ka šogad ir pieņemts arī jauns Latviešu vēsturisko zemju likums, kurā noteikts valsts un attiecīgo pašvaldību pienākums nodrošināt Latvijas pirmiedzīvotāju – lībiešu – identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību, kā arī lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, tostarp, veicinot lībiešu valodas apguvi un lietojumu, tai skaitā ieviešot un vidē izmantojot vietvārdus lībiešu valodā.
Tāpat šajā likumā nostiprināts valsts un attiecīgo pašvaldību pienākums nodrošināt latgaliskās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību, tai skaitā veicinot latgaliešu valodas apguvi skolā un tās lietojumu publiskajos pasākumos un ikdienas darbā, kā arī atjaunojot un vidē izmantojot vietvārdus latgaliešu valodā.
Kas būtu nepieciešams, lai skaistie un deklaratīvie plāni nepaliktu vien uz papīra, LV portāls ir apkopojis viedokļus publikācijā: Svarīgākais – valoda ir jālieto.
