Pirmā demokrātiskās vēlēšanās izvēlētā Latvijas tautas pārstāvju sapulce (Tautas padomi par tādu nevarēja saukt) daudzējādā ziņā bija tam laikam progresīva. Vairums tālaika valsts vīru un sievu, kas stāvēja pie neatkarīgās Latvijas valsts šūpuļa, sekoja sava laikmeta modernākajām idejām un teorijām par demokrātisku sabiedrību un valsti.
Sieviešu tiesības
Jau pašās pirmajās parlamenta – Satversmes sapulces – vēlēšanās 1920. gadā pilnvērtīgas vēlēšanu tiesības baudīja sievietes. Tobrīd Eiropā tas nebūt nebija pats par sevi saprotams. Piemēram, Lielbritānijā uz to bija jāgaida līdz 1928. gadam, bet republikāniskajā Francijā – līdz Otrā pasaules kara beigām. Pat kreisā Tautas frontes valdība Leona Blūma vadībā, kas nāca pie varas 1936. gadā, to neuzdrošinājās, uzsver vēsturnieks Aivars Stranga.1
Turklāt sievietes šīs tiesības aktīvi izmantoja. Kā liecina Latvijas Statistikas pārvaldes apkopojums par Satversmes sapulces vēlēšanu rezultātiem,2 vēlētāju aktivitāte kopumā bija ļoti augsta. Neskatoties uz lielinieku pūliņiem izplatīt proklamācijas ar uzaicinājumu vēlēšanas boikotēt, vēlēšanās piedalījās 85% jeb vairāk nekā 700 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju (kareivjus ieskaitot). Vēlētāju vidū dominēja sievietes. Piemēram, Rīgā bija reģistrēti 41 587 vīrieši un 74 555 sievietes jeb 64% no visiem vēlētājiem galvaspilsētā.
Satversmes sapulcē tika ievēlētas sešas: dzejniece Elza Pliekšāne – Aspazija, Zelma Cēsniece-Freidenfelde no Bezpartejiskās pilsoņu grupas, politiskās darbinieces Klāra Kalniņa un Berta Vesmane no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, sabiedriskā un izglītības darbiniece Valerija Seile un ārste, sabiedriskā darbiniece Apolonija Lavrinoviča no Latgales Zemnieku partijas. Tādējādi sievietes veidoja 4% no Latvijas pirmā parlamenta deputātu kopskaita.
Sievietes veidoja 4% no Latvijas pirmā parlamenta deputātu kopskaita.
Daļa Satversmes sapulces likumprojektu raisīja asas diskusijas gan pašu deputātu vidū, gan plašā sabiedrībā, jo meta izaicinājumu tradicionāliem priekšstatiem, piemēram, par laulību un sievietes lomu ģimenē. Neskatoties uz to, 1921. gadā Satversmes sapulce apstiprināja Likumu par laulību, kas priviliģēja dzimtsarakstu nodaļā reģistrēto (civilo) laulību, bet neizslēdza iespēju, ka laulība var tikt noslēgta baznīcā, to iepriekš izsludinot dzimtsarakstu nodaļā. Likums deva iespēju šķirt laulību, nenorādot iemeslu, ja tam piekrita abas puses.
Ceļā uz sociālo taisnīgumu
Tas un citi kompromisi bija pamatā tam, ka pilsoņu pamattiesību ziņā Latvija veidojās par vienu no tālaika progresīvākajām valstīm.
“Latvijas valsts vēlējās ne tikai politisku demokrātiju, bet arī sociālo taisnīgumu. To iemiesoja ļoti moderna sociāla likumdošana par darba laiku un strādnieku apdrošināšanu, kas [..] nodrošināja 8 stundu darbadienu, divu nedēļu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu un strādnieku plašu apdrošināšanu slimības gadījumos,” raksta prof. A. Stranga.
Satversmes jeb konstitūcijas un agrārās reformas pieņemšana bija tikai daļa, lai arī galvenā, no Satversmes sapulces darbības virzieniem. Savas darbības laikā no 1920. gada 1. maija līdz 1922. gada 7. novembrim tā pieņēma 205 likumus, 291 noteikumu ar likuma spēku un 134 pārvaldes noteikumus.3
Satversmes sapulces sēdes kopskats (uzņemts 1921. gada 28. janvārī).
No Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājuma. Fotogrāfija ir Satversmes sapulces deputāta un tās sekretāra Roberta Ivanova (1883-1954) mazmazdēla Egila Grasmaņa dāvinājums.
Tomēr vismaz dažās jomās sasniegumi bija vairāk teorētiski un vēl tālu līdz pilnībai, nemaz nerunājot par to patiesā mērķa un būtības izpratni plašākā sabiedrībā. Piemēram, kā norāda vēsturnieks A. Stranga, par spīti aktīvajai sieviešu pilsoniskajai darbībai, vīrieši joprojām nebija gatavi pieņemt viņas kā ar sevi vienlīdzīgas politikā. 1922. gada 1. Saeimas vēlēšanās netika ievēlēta neviena sieviete. Trīs ceturtdaļas vīriešu vēlētāju bija no sarakstiem svītrojuši sievietes, un pārsteidzoši, ka tāpat bija rīkojušās puse sieviešu vēlētāju. Sievietes netika ievēlētas arī 2 un 3. Saeimā, un tikai 1931. gadā 4. (pēdējā) Saeimā izdevās iekļūt Demokrātisko centru pārstāvošajai Bertai Pīpiņai.
Dažās jomās sasniegumi bija vairāk teorētiski un vēl tālu līdz pilnībai, nemaz nerunājot par to patiesā mērķa un būtības izpratni plašākā sabiedrībā.
Neveicās arī ar centieniem izveidot modernu nodokļu sistēmu, ko vēlējās balstīt tālaika jaunākajās finanšu pasaules atziņās, ieviešot progresīvo ienākumu nodokli, kas, piemēram, žurnālā “Ekonomists” tika dēvēts par “vienu no taisnīgākiem un demokrātiskākiem” jaunā laika nodokļiem.4 Tas izskatījās skaisti vien “uz papīra”, bet lielākajai daļai sabiedrības nebija saprotams.
Pieņemot vēlamo par esošo
Latvijas Pagaidu valdība ienākuma nodokli bija “steidzamības kārtā” ieviesusi īsi pirms Satversmes sapulces sanākšanas 1920. gada 20. aprīlī.5 Taču itin drīz nodokļu inspektoriem nācās atdurties pret problēmu, kuru, iespējams, daudziem bija grūti skaļi atzīt – Latvijas sabiedrība ne tikai nebija pietiekami ekonomiski attīstīta šāda tipa nodoklim, bet arī tās kultūras un izglītības līmenis bija neatbilstošs.
Lai gan valdīja uzskats, ka iepriekšējā cariskās Krievijas nodokļu sistēma bija “piemērota zemam iedzīvotāju kultūras līmenim” un tāpēc vairs nebūtu piemērojama Latvijā, kur jāpiemēro “modernā finanšu zinātnē atzītos principus”,6 tie bija maldi, kas apstiprinājās ar katru gadu arvien vairāk un tikai padziļināja plaisu starp valdošo varu un tautu.7
Tautsaimnieks, Latvijas Bankas padomes loceklis Alberts Zalts rakstīja: “Bija ārkārtīgi jāuzmanās ieviest tādu nodokļu sistēmu valstī, kurā bija pilnīgi cits sabiedrības un ekonomikas attīstības līmenis. Nav nozīmes, cik laba tā sistēma ir. Kas liekas piemērots industriālā valstī, nekad tāds nebūs agrārā valstī. Bija doma sistēmu balstīt uz demokrātiskiem principiem, bet tas vairs nelikās tik vienkārši, kad bija jāķeras pie reālas to īstenošanas.”
Kā vēlāk tika analizēts žurnāla “Ekonomists” slejās, “šis labākais no nodokļu veidiem zaudē savas labās īpašības tādā gadījumā, ja to attiecina uz nepiemērotu sabiedrisku sfēru”.
Latvijas saimniecība bija stipri vien agrāra, rūpniecība kara laikā bija izpostīta un iznīkusi, liela sabiedrības daļa dzīvoja ar niecīgiem ienākumiem, laukos vēl pastāvēja naturālā saimniecība.
Līdz ar to izveidojās pretruna – nodokļu sistēmas veidotāji Latvijā vēlējās ar nodokļiem aplikt tos, kam ir daudz (spekulantus, ražotājus, tirgotājus), taču iedzīvotāju vairums bija lauksaimnieki un t. s. sīkie nodokļu maksātāji. Ienākuma nodoklis pēc būtības aplika iedzīvotāju ienākumus, bet tādā sabiedrības attīstības pakāpē, kāda bija Latvijā pēc Pirmā pasaules kara, “sīkie maksātāji parasti nezina savus ienākumus. Ienākumu kopsummu aprēķināt tādiem maksātājiem ir grūts un pat neiespējams darbs. Tādi maksātāji, kuri dzīvo naturālās saimniecības noteikumos, pavisam nevar aprēķināt savus ienākumus, jo tīrā ienākuma jēdziens, ieņēmumu un izdevumu bilance – visi tādi jēdzieni ir augsti attīstītā kapitālistiskā apgrozījuma jēdzieni”.8
Pats galvenais ienākuma nodokļa normas aprēķināšanas pamats bija paša nodokļa maksātāja “obligatorisks paziņojums par saviem ienākumiem jeb t. s. “deklarācija””. Taču, kā rakstīja kāds nodokļu inspektors Lankovskis laikrakstā “Jaunākās Ziņas” – “šausmas pārņemot, redzot un caurlūkojot šos paziņojumus” par ienākumiem. Šausmas bija tāpēc, ka ne pārāk augstās skolās gājušie vienkāršie iedzīvotāji ne vien neprata deklarācijas aizpildīt, bet arī neveda grāmatvedību kā tādu.9
Maz pieredzējušu darbinieku
Visas valsts iestādes un funkcijas pirmajos valsts pastāvēšanas gados bija nepārtrauktā attīstības un reorganizācijas procesā.
Pilnīgākai tālaika situācijas izpratnei nozīmīgs ir Latvijas Valsts kontroles pārskats par nodokļu un finanšu sistēmu pirmajos valsts patstāvības gados: “[..] Valsts iestādes atradās organizēšanās stadijā. Vecie bijušās Krievijas likumi vairs nebija piemērojami mūsu valsts apstākļiem, bet jaunie likumi vēl nebija izstrādāti. Nebija vēl izstrādātas dažādo valsts iestāžu tiesības un pienākumi. [..] Notika pastāvīgas reorganizācijas: šodien vienu iestādi nodibina vai paplašina, bet pēc gada to jau likvidē. [..] Grāmatas tika “vestas” nekārtīgi, dokumenti sastādīti nepilnīgi. Izpildot darījumus, valsts iestādes nerēķinājās ar noteikumiem un likumiem. Gadiem ilgi nevarēja dabūt no resoriem norēķinus un dokumentus. [..] Valsts darbinieku sastāvā bija maz pieredzējušu darbinieku. Kara un pārdzīvotās revolūcijas psiholoģija arī bija atstājusi savu iespaidu.”10
Epidēmija arī toreiz
Tomēr šodien, svinot mūsu parlamentārisma un demokrātijas svētkus pandēmijas apstākļos, daudzējādā ziņā tās grūtības, ar kādām saskārās mūsu valsts izveidotāji, ir gandrīz neiespējami aptvert.
Uz Latvijas zemes tikai nesen bija beigusies aktīva karadarbība. Rūpniecība un saimniecība bija izpostīta, auglīgo Latvijas laukus caurvija dzeloņdrātis un tranšejas, aptuveni trešā daļa iedzīvotāju bija devušies bēgļu gaitās un vēl atradās Krievzemē.
Uz šodienas aktuālo notikumu fona vērts izcelt arī retāk pieminēto, bet gana sarežģīto epidemioloģisko situāciju – gan pārtikas trūkuma, gan antisanitāro apstākļu dēļ izplatījās infekcijas slimības. Profesors Ēriks Jēkabsons publikācijā LV portālam iezīmēja dizentērijas epidēmijas postu, kas īpaši smagi skāra Latgali.
Taču tajā laikā par asinssērgu dēvētā dizentērija nebūt nebija vienīgā liga, kas apdraudēja Latvijas iedzīvotājus. 1919. gada beigās un 1920. gadā Latvijā plosījās arī izsitumu tīfs. Amerikas Sarkanā Krusta komisijas vadītājs Baltijas valstīs Edvards Viljams Raiens (pats būdams slimības speciālists) 1920. gadā situāciju Narvā (Igaunijā) un Daugavpilī raksturoja kā ārkārtēju.
Februārī Daugavpils slimnīcā ir bijuši 250 tīfa gadījumi un vēl 200 starp pilsētas iedzīvotājiem, kas ārstējās mājās. 3. februārī Baltijas valstīs bija konstatēti 10 tūkstoši jaunu saslimšanas gadījumu ar tīfu. Apmēram puse no tiem bija Igaunijā, taču arī Rīgā 300, Jelgavā 150, Valmierā 50, bet Daugavpilī – 500. Situāciju sarežģīja pārtikas trūkums un apstāklis, ka arī provincē, ko tīfa epidēmija nebija skārusi, bija vērojami baku un gripas uzliesmojumi.11
Situācija vēl smagāka bija kaimiņzemē – Igaunijā –, tāpēc Amerikas Sarkanā Krusta pārstāvis Hjū Grifins 1. martā rakstījis Kārlim Ulmanim, iesakot viņa tautiešiem ievērot tīrību, lai izvairītos no tām šausmām, kam “cauri iet Tallina un Narva”, piebilstot: kara izraisītais terors nav tik briesmīgs kā tas, ko izraisa šī slimība.
Prof. Jēkabsons apraksta šādu epizodi, kas norisinājās tikai dienu pēc pirmās svinīgās Satversmes Sapulces sēdes. “2. maijā Veselības departaments ziņoja Amerikas Sarkanajam Krustam, ka vērojams tīfa uzliesmojums Jēkabmiestā un Krustpilī. “Tajā pašā dienā ar automašīnām turp devās ARC (American Red Cross) ārsti Karls Lupo un Hendriks van Rankens-Stams ar 10 000 vakcīnām. Tika konstatēta 42% liela mirstība starp saslimušajiem, tāpēc amerikāņi vakcinēja 1500 personu un izveidoja karantīnu, nodibināja pasažieru kontroli uz kuģīša, kas pārvadāja cilvēkus starp abām vietām (bija jāuzrāda apliecība par vakcināciju).”
1920. gada maija sākumā amerikāņi pēc Latvijas iestāžu lūguma ar automašīnām nogādāja uz slimnīcām ar tīfu slimos karavīrus, risinot ar Latvijas dzelzceļa vadību jautājumu par staciju sanitāro nodrošināšanu šādiem gadījumiem.
6. maijā Amerikas Sarkanā Krusta Eiropas komisijas vadītājs Roberts Oldss izdeva rīkojumu par sanitārā kordona izveidošanu tīfa izplatības ierobežošanai reģionā. 25. maijā Raiens atskaitē norādīja, ka situācija Baltijas valstīs uzlabojas. Somijā tīfa gadījumu gandrīz nav, Igaunijā – mazāk nekā 200, Latvijā – 879, Lietuvā – mazāk nekā 500. Saslimšanai vairs nav epidēmijas rakstura, bet mirstības īpatsvars nokritās līdz 1,5–2 procentiem. Pēc Raiena rakstītā, tajā brīdī aktuālākais bija karantīnas jeb staciju izveidošana vietās, kurās notika vai bija gaidāma bēgļu pieņemšana no Krievijas.
Rīkojums ievērot higiēnas prasības
Tolaik infekcijas slimību izplatīšanos veicināja antisanitāri dzīves apstākļi un higiēnas neievērošana, kā pamatā bija ne tikai karš un nabadzība, bet arī jau pieminētais izglītības trūkums.
Šodienas kontekstā pārņem savādas izjūtas, lasot Krišjāņa Barona dēla Kārļa parakstīto Iekšlietu ministrijas rīkojumu “Par asinssērgas apkarošanu”, kas tika publicēts “Valdības Vēstnesī” 1920. gada 10. augustā (Nr. 179). Ar to tika ieviesti atsevišķi ierobežojumi tirdzniecībai un pavēlēts ievērot tīrību publiskās vietās, kā arī gādāt, lai vietās, kur pulcējas ļaudis, būtu pieejams vārīts ūdens dzeršanai un “ietaises roku mazgāšanai”. Rīkojums paredzēja “izlipināt” pamācības atklātās vietās, kā izsargāties no lipīgām slimībām un bargus sodus par noteikto ierobežojumu pārkāpšanu – 10 000 rubļus vai līdz 6 mēnešiem cietumā, vai abus kopā.
Šodien ir grūti aptvert, ka, piemēram, 1921. gadā Rīgā mirstība no infekcijas slimībām (tuberkuloze, dizentērija, tīfs u. c.) bija augstāka nekā no vēža vai “sirdskaitēm”.12 Taču, līdzīgi kā šodien daudzi bīstas no vakcīnām, pirms 100 gadiem vietām bija nepieciešama pat armija, lai piespiestu mazgāt uzturā lietojamos dārzeņus un augļus un izmēst mājokli no infekcijas slimību perēkļiem. Vēsturnieks Ē. Jēkabsons raksta, ka atutošana u. c. dezinfekcijas pasākumi ar armijas palīdzību vietām tika veikti “sistemātiski” un arī piespiedu kārtā. Tāpēc, piemēram, Latgales sādžu zemnieki saslimšanas gadījumus slēpa (kas bija aizliegts).
Nekāpt uz pagātnes grābekļiem
Pilnībā izprast Latvijas valsts veidošanās, Neatkarības kara un pēckara norises un procesus, tostarp demokrātijas klupšanas akmeņus, nav iespējams, nepētot arī sociālās vēstures ainas, pārliecināts ir vēsturnieks Ē. Jēkabsons. Vēsture neatkārtojas, tikai nemitīgi atgādina, ka progress un demokrātiska valsts iekārta netop vienā dienā. Tā ir nepārtraukta pilnveidošanās – ne tikai kolektīva, bet arī individuāla, mācoties no pagātnes kļūdām.
Gan toreiz, kad sanāca Satversmes sapulce, lai pieņemtu mūsu valsts konstitūciju, gan šodien, kad tik daudzi tajā atrod pamatu savu tiesību aizsardzības meklējumos, demokrātija nav pašsaprotama un nevar pastāvēt tikai vārdos. To ir jāmācās ne tikai piesaukt, kad radusies nepieciešamība atskaitīties starptautiskajiem partneriem, uzdodot vēlamo par esošo, vai aizstāvēt savas individuālas vēlmes un iegribas, bet, līdzīgi kā ar epidemioloģiskās drošības pasākumiem, arī pieņemt un praktizēt ik dienu attiecībā pret katru līdzcilvēku un sabiedrības kopējām interesēm. Šis process arvien turpinās.
1 1920–1925. Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokolos/notikumos/atmiņās. Valsts kanceleja, 2018. 21.–22. lpp.
2 Valsts statistikas pārvalde. Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti. Rīga, 1920.
3 1920–1925. Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokolos/notikumos/atmiņās. Valsts kanceleja, 2018. 29. lpp.
4 Kuse, A. Lauksaimniecība un progresīvais ienākuma nodoklis. Ekonomists, 1920. Nr. 18, 584. lpp.
5 Turpat; Latvija desmit gados. Latvijas valsts nodibināšanas un viņas pirmo 10 gadu darbības vēsture. 136. lpp.
6 Turpat.
7 Edīte Ugaine (Brikmane). Nodokļu politikas ieviešanas principi un problēmas pirmajos Latvijas valsts attīstības gados // Latvijas Arhīvi, 2012, Nr. 1, 84.–109. lpp.
8 Vītols, J. Tiešie un netiešie nodokļi. Ekonomists. 1926. Nr. 4, 163. lpp.
9 Lankovskis. Nodokļi lauku iedzīvotājiem. Jaunākās Ziņas, 1920. gada 2. jūlijs.
10 Valsts kontrole 10 gados. 1923.–1933. Rīga, 1933, 6.–7. lpp.
11 Informācijas avots par tīfa epidēmiju Latvijā: Ēriks Jēkabsons. Latvijas un Amerikas Savienoto Valstu attiecības 1918.–1922. gadā. Latvijas vēstures institūta apgāds. Rīga, 2018, 627.–629. lpp.
12 Slimību profilakses un kontroles centrs. Pārskats par Latvijas iedzīvotāju veselību 100 gadu periodā. Rīga, 2018, 11. lp.
