NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Ēriks Jēkabsons
Dr.hist., profesors
09. aprīlī, 2020
Lasīšanai: 21 minūte
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Latvijai 100
21
21

Dizentērijas epidēmija Latvijā: ieskats Neatkarības kara vēsturē 1920. gadā

Latvijas armijas frontes pārsiešanas punkts 1919.–1920. gadā.

FOTO: Latvijas Kara muzeja krājums

Neatkarības kara laikā un pēc tā viena no būtiskākajām Latvijas valdības problēmām bija slimību epidēmijas, ko izraisīja ilgstošā karadarbība un ar to saistītā sanitārā stāvokļa pasliktināšanās, kā arī nepietiekams uzturs.

īsumā
  • Līdzīgi citām slimībām, dizentērija strauji izplatījās Pirmā pasaules kara un tam sekojošo konfliktu dēļ (īpaši Krievijas Pilsoņu kara skartajos reģionos kopā ar tīfu u.c. nāvējošām slimībām). Rīgā slimība kļuva par nopietnu problēmu, sākot ar kara sākumu 1914. gadā.
  • Kulmināciju asinssērgas izplatība sasniedza 1920. gada vasarā Latgalē, kur līdz augustam norisinājās arī karadarbība ar Padomju Krievijas Sarkano armiju un bija koncentrēts liels karaspēka daudzums.
  • Atsevišķās vietās armijas vienības tika iesaistītas vietējo sādžu iedzīvotāju piespiešanā mazgāt rokas un pārtikai paredzētos dārzeņus. Arī pašas Latvijas armijas daļās Latgalē sākās dizentērijas epidēmija. Stāvokli glāba Amerikas Sarkanā Krusta misija.
  • Rīkojumā par asinssērgas apkarošanu tika aizliegts pārdot pārtiku ārpus veikaliem un tirgus laukumiem, pārdot negatavus augļus un piemēslot aku apkārtni, tāpat tika uzdots ievērot stingrus higiēnas pasākumus un ziņot par katru saslimšanas gadījumu.
  • Uzraudzība pār rīkojuma izpildīšanu tika uzdota policijai. Latgales sādžu zemnieki slēpa saslimšanu, jo baidījās no dezinficēšanas pasākumiem un slimnīcām.

Īpašu intensitāti epidēmijas sasniedza 1919. gadā, taču šajā laikā sarežģītās situācijas dēļ pilnīga slimību uzskaite tika veikta vienīgi atsevišķās vietās, pirmām kārtām Rīgā. Savukārt 1920. gadā, kad situācija jau bija zināmā mērā labāka, Latvijā tika reģistrēts 5501 dizentērijas (tolaik dēvēta par asinssērgu), 5021 izsituma tīfa un 1021 masalu gadījums, kā arī 1458 vēdera tīfa, 687 atguļas tīfa, 2498 šarlaka, 1167 difterīta un 368 baku gadījumi. Turklāt tieši tīfa un dizentērijas izpausmēm bija epidēmisks raksturs, un pirmo vietu reģistrēto gadījumu skaita ziņā ieņēma dizentērija.

Dizentērijas izplatība

Dizentērija ir baktēriju ierosināta infekcijas slimība, tās ierosinātāji ārējā vidē ir izturīgi (pienā var izdzīvot 20 dienu, uz maizes – 30 dienu, uz dārzeņiem – 15 dienu, augsnē – 3 mēnešus un ilgāk), taču ir neizturīgi pret saules stariem, augstu temperatūru un dezinficējošiem līdzekļiem. Dizentērijas baktērijas vairojas resnās zarnas gļotādā, izraisot vietēju iekaisumu, kā arī radot vispārēju intoksikāciju. Sekas ir vielmaiņas, iekšējo orgānu un nervu sistēmas darbības traucējumi. Galvenais infekcijas avots ir slimi cilvēki, kas ierosinātājus izdala ar izkārnījumiem. Infekciju pārnes ar netīrām rokām, ar kurām cilvēks inficē pārtiku un priekšmetus (organismā nokļūst pa muti), turklāt infekciju pārnes arī mušas. Dizentērijas izplatīšanos veicina antisanitāri dzīves apstākļi un higiēnas neievērošana, īpaši uzņēmīgi pret slimību ir mazi bērni. Parasti slimība sākas pēkšņi ar sāpēm vēderā, caureju, izkārnījumos parādās gļotas un asinis, pievienojas spēcīgas lēkmjveida vēdera sāpes.

Atsevišķās vietās armijas vienības tika iesaistītas vietējo sādžu iedzīvotāju piespiešanā mazgāt rokas un pārtikai paredzētos dārzeņus.

Slimība bija vērojama Latvijas teritorijā arī agrāk, turklāt prasīja lielus upurus, piemēram, Latgalē 1900. gadā. Līdzīgi citām slimībām, dizentērija strauji izplatījās Pirmā pasaules kara un tam sekojošo konfliktu dēļ (īpaši Krievijas Pilsoņu kara skartajos reģionos kopā ar tīfu u.c. nāvējošām slimībām). Rīgā slimība kļuva par nopietnu problēmu, sākot ar kara sākumu 1914. gadā (Pirmajā pasaules kara laikā slimība pārņēma visu Eiropu), bet 1917. gadā pilsētā jau 2192 cilvēki bija miruši dizentērijas dēļ (t. sk. 59 zīdaiņi līdz 1 gada vecumam). Pieteikto saslimšanas gadījumu skaits sasniedza 6186. Savukārt 1919. gadā Rīgā bija 777 nāves gadījumi (t.sk. 30 zīdaiņi), bet pieteikto gadījumu skaits – 2682 (1920. gadā Rīgā – 108 nāves gadījumi).

Dizentērijas izplatība bija vērojama visā Latvijā. 1919. gada 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlnieks īpašā pavēlē noteica, ka māju īpašniekiem un praktizējošajiem ārstiem 24 stundu laikā jāsniedz ziņas varas iestādēm par katru saslimšanu ar tīfu, holēru, asinssērgu u. c. Pamats minētajam bija – 1919. gadā mirstība no tīfa un asinssērgas bija ļoti augsta: 20–22%.

Kulminācija – Latgales frontē

Taču kulmināciju asinssērgas izplatība sasniedza 1920. gada vasarā Latgalē, kur līdz augustam norisinājās arī karadarbība ar Padomju Krievijas Sarkano armiju un bija koncentrēts liels karaspēka daudzums. 1920. gada maijā pirmās slimības izpausmes parādījās Latgales sādžās piefrontes joslā, par ko Rīgai 16. maijā ziņoja Kurzemes divīzijas ārsta vietas izpildītājs ārsts kapteinis Alfrēds Rubins. Pēc tam atsevišķās vietās armijas vienības tika iesaistītas vietējo sādžu iedzīvotāju piespiešanā mazgāt rokas un pārtikai paredzētos dārzeņus, taču saprotamu iemeslu dēļ šādiem nesistemātiskiem un nereglamentētiem pasākumiem nevarēja būt lielāku panākumu.

1920. gada jūlijā nenovēršami arī pašas Latvijas armijas daļās Latgalē sākās dizentērijas epidēmija, ko smagi izjuta vienības frontē, un stāvokli glāba Amerikas Sarkanā Krusta misija.

Rīkojums iedzīvotājiem asinssērgas apkarošanai

A. Rubins augustā rakstīja: “Šausmas pārņem, iedomājoties, kas būtu noticis ar saslimušiem, ja viņa netiktu uz to ātrāko un enerģiski apkarota. Lai šī apkarošana sekmētos, te bij atkal nepieciešama palīdzība lazaretes ierīkošanā, jaunu punktu nodibināšanā, medikamentos, produktos u.t.t. un pie tam steidzoša palīdzība. Un šo palīdzību visnotaļ sniedza amerikāņi. Tika iekārtotas palātas ar gultām, piederumiem, traukiem, tika atvērti ambulances punkti u.t.t. Un ja dizentērijas mirstības procents, piemēram, [Kurzemes] divīzijas lazaretē sniedzās tikai līdz 6, tad te mums pirmā vietā jāpateicas amerikāņu gādībai, kura deva iespēju vest sekmīgu cīņu pret slimību.”

1920. gada 23. jūlijā Amerikas Sarkanā Krusta misijas vadība deva rīkojumu Rēzeknes nodaļas vadītājam N. Kliftonam (Klifton) sniegt informāciju par slimības gaitu Ludzas apriņķī, kur bija vērojams epidēmijas uzliesmojums. 30. jūlijā viņš ziņoja, ka atgriezies no “epidēmijas centra” – Poļeščinas (tag. Šķaune), kur stāvoklis ir nopietns: 20 nāves gadījumi (galvenokārt bērni), vairāk par 100 saslimšanas gadījumu, turklāt skaits strauji pieaug.

N. Kliftons sadarbībā ar apriņķa pašvaldību Poļeščinā gatavojās atklāt slimnīcu (amerikāņi piegādāja gultasveļu, segas, apģērbu un zāles), un slimnīca atradās Latvijas armijas pārraudzībā. N. Kliftons uzskatīja, ka epidēmijas iemesls ir nepietiekamā pārtika, tas, ka iedzīvotāji ēd negatavotus augļus un dārzeņus, un slimības izplatība arī armijā.

9. augustā Iekšlietu ministrijas Veselības departamenta direktors Kārlis Barons (Krišjāņa Barona dēls) izdeva īpašu rīkojumu par asinssērgas apkarošanu, aizliedzot pārdot pārtiku ārpus veikaliem un tirgus laukumiem, pārdot negatavus augļus un piemēslot aku apkārtni; tāpat tika uzdots ievērot stingrus higiēnas pasākumus sabiedriskajās vietās, ieskaitot vārīta dzeramā ūdens trauku “un pēc iespējas ietaišu roku mazgāšanai” uzstādīšanu, un ziņot par katru saslimšanas gadījumu. Uzraudzība pār rīkojuma izpildīšanu tika uzdota policijai.

Barona rīkojums tika publicēts “Valdības Vēstnesī” 1920. gada 10. augustā (Nr. 179).

Valdības Vēstnesis 1920. gada 10. augustā (Nr. 179)

Rīkojums par asinssērgas un citu lipīgu vēdera sērgu apkarošanu

Ievērojot asinssērgas izplatīšanos valstī

noliedzu:

1.       Pārdot saldumus, dzērienus ēdamas vielas ārpus tirgus laukumiem un slēgtām telpām.

2.       Pārdot negatavus augļus (āboļus, bumbierus, plūmes).

3.       Lupatu un svaigu kaulu transportu pa zemes, dzelzs- un ūdens ceļiem līdz 1. oktobrim š.g.

4.       Izliet netīrumus un samazgas aku un cita dzeršanai lietojama ūdeņa tuvumā.

Pavēlu:

1.       Ielas, atklātus laukumus, sētvietas, caurbraucamas vietas, tirgotavas turēt vislielākā tīrībā. Iepriekš slaucīšanas ielas, laukumus un c. apslacināt ar ūdeni.

2.       Visās darbnīcās, bufetēs un vietās, kur sapulcējas publika, uzstādīt redzamā vietā vārītu ūdeni slēgtos traukos ar redzamiem uzrakstiem; dzeršanai ūdens vismaz vienreiz dienā atjaunojams. Pēc iespējas uzstādīt ietaisi roku mazgāšanai.

3.       Pārdodamas ēdamas vielas, saldumus un citu, veikalos, tirgos un citur aizsargāt no putekļiem un mušām.

4.       Visas atkritumu, saslauku bedres, mēslu kastes un kaudzes iztīrīt un apsegt ar vākiem.

5.       Katru saslimšanas gadījumu ar asinssērgu vai citu lipīgu slimību mājas saimniekam pieteikt attiecīgai pagasta valdei, tālākai ziņošanai apriņķa ārstam vai attiecīgām sanitārvaldēm.

6.       Veselības departamenta izdotas pamācības, kā izsargāties no lipīgām sērgām, izlipināt atklātās vietās un plaši izplatīt starp iedzīvotājiem.

Tiek atgādināts, ka šis rīkojums nāk spēkā ar viņa izsludināšanas dienu. Viņa izvešana dzīvē tiek uzdota attiecīgiem policijas un pašvaldības orgāniem.


Rīkojuma pārkāpējus sodīs ar 10.000 rubļiem vai līdz 6 mēnešiem cietuma, vai ar abiem sodiem kopā.


Rīgā, 9. augustā 1920.g.


Veselības departamenta direktora

vietas izpildītājs Barons.

Nodaļas vadītājs Rih. Bērziņš.

Amerikas Sarkanā Krusta palīdzība

Augusta sākumā ASV Sarkanā Krusta misijas vadība komandēja uz Latgali ārstu kapteini Hendriku van Renkenu-Stamu (van Renken Stam), kurš iesaistījās dizentērijas apkarošanā, 6. augustā kopā ar A. Rubinu apbraukājot epidēmijas skartās vietas (Ludzu, Poļeščinu, Istru u. c., braucienu noslēdzot ar Daugavpils cietoksni). Tūlīt pēc tam tika atvērti asinssērgas ārstēšanas punkti Daugavpilī, Rēzeknē, Poļeščinā un Pasienē. Pirmajās divās vietās tika piegādāts viss nepieciešamais jau ierīkotajām slimnieku barakām, bet abās pārējās vietās barakas ierīkoja pilnīgi no jauna (Poļeščinā ar 54 gultām, turklāt amerikāņu pārstāvis Rēzeknē N. Kliftons neuzticējās vietējai pašvaldībai, tāpēc medikamenti Poļeščinā tika nogādāti ar 9. Rēzeknes kājnieku pulka transportu). Amerikāņi apgādāja apmēram 15 slimnīcas visā Latgalē, tikai Kurzemes divīzijai katru nedēļu izsniedzot medikamentus u. c. nepieciešamās preces apmēram 800 dolāru (430 000 Latvijas rubļu) vērtībā, kas tolaik bija ļoti ievērojama summa.

A. Rubins rakstīja: “Šie nepilnīgie dati vien jau liecina par to grandiozo palīdzības darbu, ko Amerikāņi veikuši un turpina veikt mūsu armijas un mūsu iedzīvotāju labā. To mums būs pienācīgi vērtēt un cienīt.” 

Pēc izbraukuma uz slimības pārņemto piefrontes apgabalu A. Rubins 1920. gada 8. augustā ziņoja uz Rīgu:

“[..] 9. pulkā parādījās 5. jūlijā pirmie saslimšanas gadījumi ar dizentēriju. Mēneša laikā saslimuši no pirmā bataljona 46 kar. [eivji], no III. bataljona tajā pašā laika sprīdī 13 kareivji; pie kam laikā no 1.-6. augustam saslima no I. bataljona – 27, no 3. bat. – 8 [kareivji].

Šī lielā starpība izskaidrojama ar to, ka I. bat. [aljona] rajonā (Poļeščinas rajonā) starp vietējiem slimo ļoti daudz ar dizentēriju [..] starp vietējiem iedzīvotājiem pēc personīgi ievāktām ziņām Poļeščinas rajonā ir ap 150-200 slimu. Mirstība ļoti liela. Tā Šuršu sādžā nomiruši 17, Lurupes sādžā vienā mājā nomiruši 4. Minētā mājā ir 7 akas. Mājas iedzīvotāji, kurā miruši 4, lietojuši ūdeni no avota. Vispārīgi stāvoklis starp vietējiem ir ļoti grūts. Tā vienā mājā guļ izstiepušies uz grīdas jau 4 nedēļas ar caureju slims vīrietis novājināts, bieži murgo un kož zobus. Apklājies ar nātnas [audums no kokvilnas vai liniem] mēteli, pēdējais tīri melns apsēsts no mušām. Istaba pilna ar puvuma smaku. Citā vietā 10 gadus veca tuberkulozaina meitene 2 nedēļas guļ uz grīdas slima ar dizentēriju.

Par mirstību no mācītājiem ievācu sekojošas ziņas:

Istras draudzē jūlijā miruši – 15 ar dizentēriju.

Istras draudzē no 1.-7.augustam miruši 7 ar dizent.

Divās Poļeščinas draudzēs jūlijā miruši 93 ar dizent.

Divās Poļeščinas draudzēs no 1.-7.augustam miruši 27 ar dizent.

Par visu augšā minēto Ludzas apriņķa ārstam [Bruno Blosfeldam] nav nekādas sajēgas. Savā apriņķī viņš arī nekad nav bijis. Par Poļeščinas rajonu pēc viņa rīcībā esošās reģistrācijas jūlijā ir bijuši tikai 37 slimības gadījumi. Par visu apriņķi reģistrēts viņam ir 224 gadījumi. Apriņķa ārsta rīcībā ir 4 ārsti un 8 feldšeri.

2 nedēļas jau tiek rīkota baraka Poļeščinā priekš vietējiem dizentērijas apkarošanai, bet šinī laikā ir ietaisītas tikai dažas nāras. Strādā kādi 2-3 pieauguši un 5-6 zēni 10-12 gadus veci, kuri manā klātbūtnē ievēlēja un tesa ar cirvjiem dēļus un baļķus. Tā kā vienpusīga epidēmijas apkarošana armijā vien nevar vest ne pie kādiem panākumiem un armija būs pasargāta tikai tad, ja nevarēs inficēties pie vietējiem iedzīvotājiem un tā kā nezin kad būs baraka gatava, ņēmu barakas ierīkošanu savās rokās. No IX. Rēzeknes pulka komandiera dabūju vienu vadu pionieru [sapieru], kuri 8. augustā stajas pie barakas ierīkošanas [..] barakā būs 70 gultas. Priekš IX pulka kareivjiem ir izraktas 2 akas tikai kareivju lietošanai. Attiecībā uz sērgas apkarošanu jāaizrāda uz lielo nozīmi, kāda ir kareivju nometināšanai ārpus sādžām.”

 

Amerikas Sarkanā Krusta laikraksts Rīgā augusta beigās rakstīja, ka uz epidēmijas rajonu Latgalē inspekcijas braucienā nosūtīts ārsts H. van Renkenstams, pēc tam ārsti Reimonds Toma (Thoma) un Viktors de Somoskojs (de Somoskeoy), kuriem uzdots pārraudzīt cīņu ar slimību sadarbībā ar Latvijas varas iestādēm. Tās izdeva rīkojumu ziņot par saslimšanām, taču dažkārt vietējie zemnieki tomēr to nav darījuši tieši bailēs no dezinfekcijas pasākumiem, ko iestādes tādā gadījumā pēc amerikāņu ieteikuma veica mājokļos (dezinficējot arī gultasveļu un drēbes).

Oficiāli bija reģistrēti 1200 saslimšanas gadījumi, no kuriem bija miruši 10%. H. van Renkenstams ziņoja: epidēmijas cēlonis meklējams apstāklī, ka vietējie iedzīvotājie un arī no Padomju Krievijas atbraukušie bēgļi pārtikā var iegūt gandrīz vienīgi kartupeļus un burkānus (tie tiek lietoti pārliecīgi un netiek atbilstoši nomazgāti), kā arī viņi dzīvo netīrībā un nezināšanā. Viņš rakstīja, ka amerikāņi palīdz Latvijas militārajām iestādēm izveidot efektīvu pārraudzības sistēmu, lai slimību apturētu (īpaši tas attiecās uz karantīnas režīmu dzelzceļu mezglos), turklāt blakus Poļeščinai amerikāņi iekārtoja un apgādāja arī slimnīcu Zarjā. 

Bailes no piespiedu dezinfekcijas un slimnīcām

Tikai pakāpeniski un ar lielām grūtībām slimības izplatība tika apturēta un samazināta, turklāt ar ievērojamu Amerikas Sarkanā Krusta misijas atbalstu. Septembra nogalē amerikāņi konstatēja, ka epidēmija Latgalē mazinās un ārstniecības iestādes pakāpeniski atgriežas pie normāla darba ritma.

Īpaši tika uzsvērts apstāklis, ka epidēmijas apturēšanu veicinājusi arī aukstā laika iestāšanās, kas kavē tās izplatīšanos. Lielākā daļa saslimušo tika evakuēti uz amerikāņu apgādātajām centrālajām slimnīcām, kaut arī bija gadījumi, kad Latgales sādžu zemnieki slēpa saslimšanu, jo baidījās no dezinficēšanas pasākumiem savos mājokļos un baidījās no slimnīcām vispār (ar armijas palīdzību dezinfekcijas pasākumi – atutošana u. c. – tika veikti “sistemātiski” un arī piespiedu kārtā).

Amerikāņu izveidotās slimnīcas Poļeščinā un Pasienē, kā arī Daugavpilī un citur ziņoja, ka nāves gadījumu skaits samazinās, liela nozīme ir amerikāņu segām un drēbēm, kas dod iespēju izmest vecās, inficētās, turklāt cīņu ar epidēmiju atvieglo arī aukstā laika iestāšanās, tomēr miestu un sādžu piespiedu dezinficēšanas pasākumi vēl turpinās, un slimnīcas Daugavpilī, Rēzeknē, Ludzā, Poļeščinā, Dagdā, Kaunatā un Pasienē saņem no Amerikas Sarkanā Krusta papildus krājumus.

Problēma arī vēlāk – miera laikā

Tāpat 1920. gada vasarā dizentērijas uzliesmojums bija vērojams arī Liepājas apkārtnē (Durbē, Priekulē un Rucavā), kur bija konstatēti 30 nāves gadījumi. Arī tur Amerikas Sarkanā Krusta Liepājas nodaļa bija izveidojusi slimnīcas Priekulē un Rucavā (turklāt pirmajā no tām vēl 1921. gada martā organizācija atklāja 35 gultu slimnīcu).

Tāpat dizentērijas gadījumi bija arī citās vietās, piemēram, Kuldīgā sakarā ar to mācības jaunatklātajā vidusskolā tika pārceltas no 1920. gada 1. septembra uz 27. septembri. Augustā un septembrī varas iestādes bija spiestas izveidot arī īpašas medicīniskā personāla mobilās grupas, kas apbraukāja Jelgavas apriņķi, apkopjot slimniekus un veicot dezinfekciju, turklāt tika atzīmēts, ka “šogad asinssērgai neparasti daudz upuru” utt.

Ar armijas palīdzību dezinfekcijas pasākumi, piemēram, atutošana, tika veikti sistemātiski un arī piespiedu kārtā.

Slimībai izplatoties starp karavīriem, īpašu slodzi izjuta armijas ārstniecības iestādes, piemēram, Daugavpils garnizona lazarete, sākot ar jūlija beigām, katru dienu bija spiesta uzņemt 10–12 ar dizentēriju slimus karavīrus. Vēsturniece Inna Gīle atzīmē, ka lazaretes Daugavpilī un Ludzā vairs nespēja uzņemt visus pacientus, tādēļ daļu no neinfekciozajiem pacientiem evakuēja uz Rīgu, turklāt arī Vidzemes divīzijas lazaretē Valmierā tika atvērta Dizentērijas nodaļa ar 40 gultasvietām. Zīmīgi – vēlāk tika īpaši uzsvērts, ka, piemēram, 9. Rēzeknes pulks 1920. gadā epidēmijās cietis milzīgus zaudējumus un “paglābās tikai 2. bataljons, kuru [no Latgales] pārcēla uz Alūksni.”

Turpmākajos gados saslimšanas gadījumu skaits strauji samazinājās, tomēr slimība pilnībā neizzuda. Vēl 1926. gadā, kad valstī bija daži saslimšanas gadījumi, Iekšlietu ministrijas Veselības departamenta direktors Augusts Petersons sacīja: “[..] jābūt uzmanīgiem sevišķi augļu laikā, jo asins sērga ir lipīga slimība un var izplatīties ļoti ātri. Ir zināmi gadījumi, kur epidēmija izcēlusies dažās dienas. Vienīgais līdzeklis, kā pret sērgu cīnīties, ir tīrība. Tā sevišķi jāievēro pie augļu ēšanas. Nedrīkst ēst nemazgātus augļus. Tāpat jānomazgā rokas. Ja visi pilsoņi ievēros nepieciešamos higiēnas noteikumos, tad no sērgas nav ko baidīties. Jau saslimušie nedrīkst nākt sakaros ar veseliem. Rīgā pagājušā nedēļā konstatēti 4 saslimšanas gadījumi. Asins sērga parādījās Piebalgā. Sperti visi soļi, lai slimību apkarotu. [..]. Ar asinssērgu Piebalgā slimo 5 mājas. Apriņķa ārsts izteicies, ka slimība cēlusēs laba ūdens trūkuma dēļ. Sausa vasara izžāvējusi akās ūdeni un iedzīvotāji spiesti lietot nederīgu ūdeni.”

Tādējādi dizentērija jeb asinssērga 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs Latvijā, līdzīgi kā citās Eiropas zemēs, bija nopietna problēma, ar kuru miera laikā varas iestādes un ārsti sekmīgi tika galā. Turklāt pilnībā izprast, piemēram, Latvijas valsts veidošanās, Neatkarības kara un pēckara norises un procesus iespējams, vienīgi pētot arī sociālās vēstures ainas, kurām bija milzīga nozīme.

Labs saturs
21
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU