Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pumpurs jūt, ka latviešiem ļoti pietrūkst reālu līderu, reālu simbolu, un uzraksta eposu par tautas varoni – Lāčplēsi. Tagad, iespējams, pienācis laiks, kad varonība ir karogu nevis uzvilkt, bet noturēt to neaptraipītu.
FOTO: Māris Kaparkalējs
Pieminot vēsturiskos Latvijas tapšanas notikumus, novembrī atceras un godina varoņus. Taču, kas ir varonis un kādas attiecības ar varonību ir laikā, par kuru saka: sabiedrības izjūtās vairs neietilpst varoņa gaidīšana?
Latviešu valodā vārds “varonis” ietver jēdzienus “vara” un “varēt”, kas nozīmē arī varēšanu pašaizliedzīgi rīkoties, aizstāvot un iemiesojot noteiktas vērtības. Uz tām, atgādinot, ka “Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās”, norāda Satversme: “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.”
To, kas ir varonis un kādas attiecības ar varonību Latvijā vērojamas šodien, vēsta arī atziņas, kuras laika gaitā portālā lvportals.lv pauduši dažādi cilvēki, autoritātes katrs savā jomā.
Harijs Tumans, vēsturnieks
Foto: Aiga Dambe
Varonības koncepts dažādās kultūrās ir bijis atšķirīgs, bet vienmēr tiem ir bijis kopīgs pats galvenais – varonība nozīmē upurēšanos, gatavību upurēt sevi augstākas vērtības labā. Varonis ideāla vārdā upurē pašu dārgāko, kas viņam ir, – savu dzīvību. Viņš pārvar lielāko šķērsli ceļā uz varonību – dabiskās cilvēka bailes. Visvairāk cilvēki baidās no nāves, un tikai tas, kas ir uzvarējis šīs bailes, var kļūt par varoni. Un bailes varonis var pārvarēt tikai tāpēc, ka viņam ir ideāls, ir vērtība, kas dārgāka par dzīvību. Eiropas civilizācijas vēsture, pat neraugoties, ka to veidojušas dažādas kultūras, saglabā šo varonības ideālu.
“Varonība nav kolektīvais fenomens, tas vienmēr ir individuāls gribas akts”, 10.11.2015.
Maija Kūle, filozofe
Foto: Ieva Čīka, LETA
Pasaku variantā ideoloģija prasa, lai varonis iet bojā. Ziniet, kāpēc? Tāpēc, lai viņš nevarētu vairs parādīties kā nevaronis. Cilvēciska būtne tomēr ir ļoti mainīga un laika gaitā var sastrādāt arī kaut ko neslavējamu.
Runājot par latviešu nāciju, man šķiet, ka viens no interesantākajiem momentiem ir 19. gadsimta otrā puse, pirmās atmodas laiks, kad jaunlatvieši, rakstnieki, pirmkārt jau Andrejs Pumpurs ar savu “Lāčplēsi”, konstruēja tādu ideālu pasakas simbolisko varoni. Tas ir laiks, kad latvieši ļoti vēlas saliedēties, tapt kā nācijai. Jebkurā gadījumā – tautas, topošās nācijas identitāte konstruējas caur simboliem. Pumpurs jūt, ka latviešiem ļoti pietrūkst šo reālo līderu, reālo simbolu, un tīšuprāt uzraksta eposu par tautas varoni.
Vārds “varonis” tika ielikts marksistiskās ideoloģijas klišejās, kurām neviens lāga neticēja, – sociālistiskā sacensība, darba varonis, slaucēja varone, māte varone un citi tamlīdzīgi pseidovaroņa koncepti. Tāpēc pašlaik sabiedrības izjūtās neietilpst varoņa gaidīšana.
“Ar pieminekli vien nepietiek”, 10.11.2010.
Janīna Kursīte, literatūrzinātniece
Foto: Ieva Lūka, LETA
Lai radītu un noturētu valsti, vajadzīgi varoņi un viņu vīrišķība. Latvijas pirmās brīvvalsts tapšana un tapšanas apraksts lielā mērā balstās uz varonības jēdzienu.
Kad 20. gs. astoņdesmito gadu beigās Latvijā brieda pārmaiņu noskaņas, tautai gribējās savu varoni. Uz kādu laiku par tādu tika padarīts Dainis Īvāns, bet vai nu viņā pašā nebija varonim nepieciešamās enerģijas, vai laiks tādu nepieļāva. Vēlākās kritikas ugunīs tika iesviesti visu Baltijas republiku atmodas laiku līderi, ne tikai Dainis Īvāns. Par tādiem varēja kļūt Bauskas miliči un Renārs Zaļais 1991. gada puča laikā, bet nebija Aleksandra Grīna vai Aleksandra Čaka, kas viņus uzceltu uz varoņu pakāpiena. Varonība drīz izplēnēja, dalot īpašumus, privatizējot, drudžaini lēkšojot uz priekšu.
Šis ir laiks, kad bīstami bez varoņa, bet tikpat bīstami ar varoni. Trojas zirgs stāv kā bieds un brīdinājums neuzticēties varoņu piedāvātājiem un varoņtēlu sev piemērojošajiem. Kad būs laiks tam nobriedis, viņš parādīsies.
“Varonis Latvijā – kādreiz un šodien”, 10.11.2017.
Zbigņevs Stankevičs, garīdznieks
Foto: Zane Bitere, LETA
Bet no kurienes nāk mūsu varonības ideāls? No kristīgajām saknēm. Eiropā gadu simtiem, līdz pat kādam 17. gadsimtam, šis ideāls bija svētais – piemērs, kam līdzināties un uz ko tiekties. Tagad to mēģina iznīdēt, vietā liekot šovmeņus un slavenības. Māti Terēzi varbūt apbrīno, bet vai daudzi tagad mēģina iet viņas pēdās?
Latvijā materiālisms un patēriņa attieksme vēl nav pilnībā nomākusi garīgās slāpes. Sabiedrība, kura ir pārēdusies un peld taukos, tās ļoti ātri pazaudē. Tā nevajadzētu būt, bet ir. Sabiedrība šeit tik tikko sāk materiāli nostāties uz kājām, ienākumi pamazām pieaug. Izaicinājums, kas mūs sagaida, – kā sabalansēt materiālās attīstības pieaugumu ar garīgo, lai tā būtu integrāla. Tāpēc vienmēr runāju par trim cilvēka esamības dimensijām – materiālo, psiholoģisko un garīgo.
“Arhibīskaps Stankevičs: Jāpārdur ilūziju burbulis”, 11.09.2018.
Egils Levits, jurists
Foto: Edijs Pālens, LETA
Tas ir liels un svarīgs uzdevums – identificēt mūsu varoņus, uzrādīt mūsu nodevējus un, galvenais, skaidrot un izprast cilvēku izturēšanos, viņu izdzīvošanas taktiku un stratēģiju, viņu ikdienas dzīvi okupācijas varas laikā.
“Par okupācijas neatzīšanu Satversmē”, 04.04.2018.
Aivita Putniņa, sociālantropoloģe
Foto: Paula Čurkste, LETA
Neatkarību var būt vieglāk iegūt nekā to noturēt. Kad dienas kārtībā vairs nav tik liela jautājuma kā neatkarības atjaunošana, citas lietas, kas ved attīstības virzienā, var šķist sīkas un nenozīmīgas. Taču, tās neīstenojot, virzība uz augšu nav iespējama. Neatkarību nav iespējams īstenot bez tā mazā un neievērojamā ikdienas darba, ko katrs veicam savā ģimenē mācoties un strādājot.
“Varonis Latvijā – kādreiz un šodien”, 10.11.2017.
Viesturs Kairišs, režisors
Foto: Ieva Leiniša, LETA
Tajā laikā bija ievērojami politiķi, tādi kā Čakste, Meierovics, Trasuns. Vai mūsdienās ir tāda līmeņa politiķi? Tas ir cits jautājums, bet varoņus mūsdienās vispār nemēģinātu meklēt. Nesen tikos ar Daini Īvānu, viņš man parādīja Tautas frontes muzeju, es redzu, kur ir īstie varoņi, vai viņi Latvijas politikā ieņem atbilstošās lomas? Tur sēž pilnīgi citi cilvēki. Es nemeklētu varonību, es meklētu katru ceļu, lai Latvija ievēro Satversmi, lai Latvija meklē ceļu uz taisnīgu un tiesisku valsti, nevis cildina jaunus varoņus, aiz kuriem var paslēpt nepatiesību un manipulācijas.
“Viesturs Kairišs: Patriotisms ir bīstams vārds”, 17.11.2017.
Dagmāra Beitnere-Le Galla, kultūras socioloģe
Foto: Evija Trifanova, LETA
Nav pareizi saprasta ideja, ka izdzīvo spēcīgākais, dabā altruisms darbojas daudz vairāk. Ja sabiedrībai apbrīnas vērti “varoņi” ir tādi kā Lembergs, Ušakovs, Šlesers, par kuriem ļaudis priecājas glancētos žurnālos un ievēl amatos, tai nav perspektīvu. Tikai mums kā sabiedrībai kļūstot gudrākai, amatos nonāks cilvēki, kuri spēj domāt plašākās dimensijās, altruistiski.
“Dagmāra Beitnere-Le Galla: Valsts ir tāda, kā mēs tajā piedalāmies”, 07.07.2017.
Anda Līce, dzejniece, publiciste
Foto: Edijs Pālens, LETA
Varonība vispār nav prāta darbs, bet bez tās mums nebūtu nedz Lāčplēša dienas, nedz 18. novembra. Bez varonības mums nebūtu savas valsts. Šodien pie daudzu jaunbagātnieku pilīm karogu uzvilkšana īstenībā ir uzskatāma par Latvijas valsts simbola zaimošanu. Mēs dzīvojam laikā, kad varonība ir karogu nevis uzvilkt, bet noturēt to sevī neaptraipītu. Kas gan var būt skaistāks par atskārtu – mana sirdsapziņa un valsts karogs ir vienā krāsā?
Nu jau publiskajā telpā par varoņiem uzskata tos, kas ievēro garīgi veselai sabiedrībai tik pierastu lietu – likumu.
“Pelnus rušinot”, 24.11.2009.
Aivars Kļavis, rakstnieks, publicists
Foto: Ieva Čīka, LETA
Daudz grūtāk saprast, kāpēc tagad cilvēki alkst pēc vadoņa un varoņa, kas atrisinās visas problēmas, bet tajā pašā laikā gatavi apmētāt ar dubļiem ikvienu, kurš mēģina kaut ko darīt lietas labā. Pietiek kādam izbāzt galvu virs ūdens, lai desmitiem, simtiem citu panikā sāktu brēkt: “Vai jūs zināt, kāpēc viņš to dara? Galvu nost! Gan jau arī viņam ir kādi savtīgi nolūki! Tāpēc labāk uzreiz galvu nost!”
“Latvija vēl nav mirusi”, 19.11.2009.
Anna Žīgure, rakstniece, tulkotāja
Foto: Ieva Lūka, LETA
Katram, kas dzīvo valstī, kuru uzskata par savu dzimteni, ir jābūt šīs valsts patriotam. Ja valsti neieredz, tad ir jāmeklē cita dzīves vieta. Teiciens: “Es mīlu zemi, bet nemīlu šo valsti” neliecina par veselīgu attieksmi. Es nevaru iedomāties, ka ko tādu varētu sacīt, teiksim, Skandināvijā, Francijā, Vācijā, Itālijā, sevišķi jau ASV.
Un vēl domāju, ka ir vērts izvērtēt, vai mums jāsvin Lāčplēša vai Lāčplēšu diena. Ar to taču tiek pieminēti daudzi kara varoņi. Turklāt Lāčplēšu diena mazinātu iespējas to uzlūkot kā Lāčplēša dzimšanas dienu vai tamlīdzīgas aplamības.
“Patriotisms dzimst grūtībās. Bet vienmēr pacel karogu pie sava nama!”, 18.11.2008.
