LV.LV jautā: kā, jūsuprāt, raksturojama Latvijas iedzīvotāju gatavība pašaizliedzīgi darboties valsts labā?
 |
| Foto: Ansis Starks, A.F.I. |
Anna Žīgure, rakstniece, tulkotāja un diplomāte:
„Mūsu valstī patriotisma jēdziena izpratne pa šiem 17 atjaunotās neatkarības gadiem ir zināmā mērā deformējusies. Katram, kas dzīvo valstī, kuru uzskata par savu dzimteni, ir jābūt šīs valsts patriotam. Ja valsti neieredz, tad ir jāmeklē cita dzīves vieta. Teiciens: „Es mīlu zemi, bet nemīlu šo valsti” neliecina par veselīgu attieksmi. Es nevaru iedomāties, ka ko tādu varētu sacīt, teiksim, Skandināvijā, Francijā, Vācijā, Itālijā, sevišķi jau ASV. Domāju, ka Latvijas gadījumā šīs parādības saknes ir meklējamas gadu desmitiem ilgajā naidīgajā propagandā pret neatkarīgo Latvijas Republiku. Tas ir atstājis sekas cilvēku zemapziņā. Tomēr sava atbildības daļa par šo attieksmi ir arī pašreizējai varai.
Par cilvēku pašaizliedzību – tā ir cieši saistīta ar to, cik lielā mērā ir gatavi pašaizliedzīgi un ikdienā valsts labā strādāt mūsu deputāti pašvaldībās un Saeimā un valdība. Cilvēkiem ir jāstrādā godīgi un par to jāsaņem godīgs atalgojums. Atbalstīt savus ļaudis – tas ir politikas jautājums.
Runājot par ekonomisko krīzi, man ir lielas cerības, ka tā ir iespēja vienā brīdī sākt veidot valsts attīstību no jauna, vēlamā virzienā – līdzīgi kā pēc Pirmā pasaules kara. Mums ir pietiekami daudz gudru ekonomistu un iespēju radīt jaunu ļoti konkrētu nacionālās attīstības plānu. Ir jārod ticība saviem spēkiem. Ja šīs lietas izdosies, būs arī patriotisms.
Un vēl domāju, ka ir vērts izvērtēt, vai mums jāsvin Lāčplēša vai Lāčplēšu diena. Ar to taču tiek pieminēti daudzi kara varoņi. Turklāt Lāčplēšu diena mazinātu iespējas to uzlūkot kā Lāčplēša dzimšanas dienu vai tamlīdzīgas aplamības.”
 |
Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I. |
Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs:
„Nesen veiktā aptaujā par šo tēmu tika uzdoti jautājumi: vai uzskatāt sevi par patriotu; vai draudu gadījumā būtu gatavs aizstāvēt Latviju? Interesanti, ka lielākā daļa latviešu norādīja, ka ir patrioti, taču ne tik daudzi bija gatavi cīnīties par Latviju. Savukārt lielākā daļa Latvijā dzīvojošo krievu bija gatavi cīnīties par Latviju, taču mazāk bija to, kas sevi uzskata par Latvijas patriotiem.
Droši vien lielākā daļa latviešu, atbildot uz šo jautājumu, domāja, ka latvietība automātiski nozīmē arī patriotismu. Savukārt krievi, iespējams, patriotismu saista ar kādu vēlamu ideālu – kādai vajadzētu būt Latvijas valstij. Ja viņi atbalsta Latviju, tas nenozīmē, ka viņi atbalsta arī tās politisko eliti. Latvijas iedzīvotāji arī kopumā patriotismu vairāk saista ar Latvijas skaisto dabu, strēlniekiem, Brīvības cīņām. Taču ir kritiski noskaņoti pret valsts vadību.
Runājot par patriotismu, ir ārkārtīgi svarīgi uzsvērt pilsonisko patriotismu. Svarīgas ir fundamentālas lielas, kas ir konkrētas valsts pamatā. Piemēram, ASV tā ir konstitūcija. Savukārt Latvijā patriotisms tiek reducēts galvenokārt uz to, ka mēs esam šeit dzimuši, ka šeit ir skaista daba. Ja jautājam, ar ko mūsdienu Latvija atšķiras no Latvijas pirms 20 gadiem, tad liekākā daļa atbildēs, ka mūsdienās mēs varam brīvi ceļot un neierobežoti iepirkties. Politiskie aspekti, neatkarības atjaunošana būs otrajā plānā. Par Satversmi nemaz nerunājot. Līdz ar to mēs īsti nevaram runāt par pilsonisko patriotismu Latvijā. Drīzāk tas ir ģeogrāfiski etnisks.”
 |
| Foto: Māris Kaparkalējs, LV |
Janīna Kursīte, profesore, tradīciju pētniece:
„Patriotisma izpausmes ir atkarīgas no apstākļiem. Ja liela tautas daļa justu, ka tie, kas galvgalā, ir gatavi pašaizliedzīgi ziedoties ne tikai savā, bet arī tēvzemes labā, tas motivētu cilvēkus vairāk rīkoties tāpat.
Nupat biju Vidzemes novada dzejoļu konkursā – tur dzirdētajos dzejoļos tomēr bija TĀDA pašaizliedzība! Bez jebkādiem štampiem un banalitātes.
Skepse pret patriotisma jēdzienu pašlaik ir liela, ko noteikti ir vairojusi arī padomju laika skeptiskā attieksme pret vārdiem „tēvzemes mīlestība”. Taču tas ir pārvarams. Patriotisms ir ļoti impulsīvs. Un cilvēkiem ir vajadzīgs šāds impulss. To var dot divi avoti – valsts vara un ģimene.
"Kopības sajūtu nevar izveidot, ja to neuztur abas puses – tad šis pavediens ir pārrauts. Lai to sasietu, ir jāvienojas no abām pusēm."
Pašreizējās ekonomikas krīzes apstākļos patriotisma attīstība ir saistāma ar diviem iespējamajiem scenārijiem: ja valdošā šķira nemainīs savu attieksmi un turpinās ignorēt savus pilsoņus, skepse vairosies, vēl daudzi, sevišķi jaunie un darbspējīgie, pametīs šo valsti. Tas būs krahs. Taču ir arī otrs ceļš. Angļu rakstnieks Čestertons par to raksta: jo sliktāk iet lietas tēvzemē, jo augstāk ir jāceļ karogs pie sava nama. Krīzei piemīt arī kaut kas tāds, kas apvieno. Un pašlaik ir svarīgi, vai izveidosies pilsoņu atbildība. Pilsoņu, nevis indivīda – lai neizposta ne tikai manu dārzu, bet arī Latviju kā dārzu.
Kopības sajūtu nevar izveidot, ja to neuztur abas puses – tad šis pavediens ir pārrauts. Lai to sasietu, ir jāvienojas no abām pusēm.”
 |
Foto: Andrejs Strokins, A.F.I. |
Rasma Pīpiķe, biedrības “Latvijas pilsoniskās alianse” direktore:
„Sabiedrība ir gatava iesaistīties brīdī, kad cilvēkus skar grūtības. Tajā brīdī nokrīt „rozā brilles” un tiek apjausts, kas ir patiesās vērtības viņu dzīvē. Par vērtībām kļūst taisnīguma, vienlīdzības, vienotības un piederības vērtības. Tās ir vērtības, par kādām iestājas indivīdi, kas apvienojušies nevalstiskajās organizācijās un veic interešu aizstāvību dažādās iedzīvotāju dzīves jomās. Par līdzdalību ir uzskatāma gan dalība lietussargu revolūcijā, gan tas, ka atbalsti savu veco kaimiņieni, kāpjot pa kāpnēm.
Cilvēks ir brīvs, un pats būtiskākais šajā laikā ir apjaust, ka slīgšanu grūtsirdībā var mainīt pret darbību sevi interesējošā nevalstiskā organizācijā vai arī pašam tādu izveidot, lai uzlabotu vidi, kurā tu pats dzīvo! Cilvēku savstarpējā sadarbība apvieno zināšanas un resursus kopīgu mērķu sasniegšanai. Līdzīgs līdzīgu saprot, atbalsta un novērtē. ... un kādu dienu vienkāršs garāmgājējs, kuru nepazīsti, saka tev paldies par paveikto Latvijas labā...”
 |
| Foto: Māris Kaparkalējs, LV |
Ilga Kreituse, vēsturniece, bijusī Saeimas priekšsēdētāja:
„Par patriotiem nepiedzimst, par tādiem kļūst audzināšanas rezultātā. Arī patriotiskajā audzināšanā viss sākas no galvas – ja valsts vara ar darbiem patriotismu spēj apliecināt, tad viss ir kārtībā.
Diemžēl pašlaik valstiskā patriotiskā audzināšana ir palikusi partiju programmu papīros. Šo uzdevumu praksē veic žurnālisti, skolotāji, sabiedrības pārstāvji. Sevišķi jau skolotāji, par ko liecina pieaugošās skolēnu zināšanas valsts vēstures jautājumos.
Taču ir arī jautājums: vai mēs pašlaik pārāk neejam otrā galējībā – lokālpatriotismā? Visu cieņu Lāčplēša dienas varoņiem, bet šajā datumā, kad pasaulē atzīmē Pirmā pasaules kara beigas, par to gandrīz nekas netiek runāts. Kāpēc šajā reizē netiek pieminēti Ziemassvētku kaujās kritušie, kurus atceras tikai šo kauju gadadienās? 11. novembris, kā to jau rosinājusi eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, ir reize, kad būtu vietā godāt visus par Latviju cīnījušos karavīrus. Lāčplēša diena ir brīdis, kad varam aplūkot latviešu lomu pasaules vēstures virzībā, sevišķi jau Pirmajā pasaules karā.
Ir nevis jāvaino jaunatne par Latvijas vēstures notikumu nezināšanu, bet gan pienācīgi tā jāizglīto.”
