AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
17. novembrī, 2009
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Kultūra
2
2

Sarkanbaltsarkanās – Latvijas karoga krāsas (II)

1919.gada novembra otrā puse, bermontiādes laikā sašautajā Rīgas pils Svētā Gara tornī plīvo Latvijas karogs.

FOTO: no Latvijas Kara muzeja arhīva

Šā gada 29. oktobrī Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja jauno Latvijas valsts karoga likumu, kas atbilstoši mūsdienu starptautiskajai praksei un protokola normām nosaka valsts karoga lietošanas principus. Šogad mūsu karogam arī jubileja – aprit 730 gadi, kopš Atskaņu hronikā pirmoreiz pieminēts tā prototips – cēsnieku sarkanbaltsarkanais karogs.

Kā neatņemama Latvijas karoga vēstures sastāvdaļa ir nacionālā karoga teorētiskie un mākslinieciskie meklējumi. Polemika par latviešu karogu presē aizsākās, kad pirmie nacionālie karogi bija redzami sarīkojumos un demonstrācijās. Laikraksta „Līdums” slejās šo domu apmaiņu ierosināja Dr. Oskara Voita publikācija „Latviešu nacionālās krāsas”.

Kā pirmie un gandrīz vai vienīgie nopietnākie polemizētāji presē bija rakstnieks Linards Laicens un valodnieks, folklorists Pēteris Šmits. Plašāku aprindu neiesaistīšanās domu apmaiņā acīmredzot izskaidrojama ar to, ka daudziem latviešiem jau kopš 19. gadsimta beigām sarkanbaltās krāsas vairāk vai mazāk bija pazīstamas un tādēļ tika pieņemtas lietošanā bez lielas apspriešanas. Polemika būtībā bija par krāsu proporcijām un par karoga izveidi adekvātāk Atskaņu hronikā minētajam aprakstam.

L. Laicens, šķiet, līdz ar O. Voitu bija pirmie, kuri atklāti presē popularizēja tumšsarkano krāsu kā Latvijas valsts karoga pamatkrāsu, kamēr citi galvenokārt runāja par tautas karogu. Ar vairākām publikācijām par sarkanbaltsarkano karogu diskusijā iesaistījās Vladivostokā dzīvojošais un strādājošais valodnieks un folklorists P. Šmits. Viņš iebilda pret Matīsa Siliņa hronikas tulkojumu, ka latviešu karogs bijis tikai ar vienu baltu svītru. P. Šmits, tāpat kā pagājušā gadsimta beigās vēsturnieks Jānis Krodznieks, Atskaņu hronikā minēto vietu par cēsnieku karogu tulkoja: „Ar karogu sarkanā krāsā, kas bija ar baltu strīpots.”

"Karoga tumšsarkanā krāsa parādās L. Laicena un O. Voita ieteikumos pat pirms mākslinieku piedāvātajiem paraugiem. "

Sava tulkojuma pareizībai viņš apstiprinājumu meklēja arī folkloras materiālā – tautasdziesmās. Viņš uzskatīja, ka Atskaņu hronikā minētais cēsnieku karogs bijis ar vairākām baltām svītrām. Nav liecību, ka 1917. gadā latviešu aprindās lietoti šādi ar vairākām baltām svītrām darināti karogi. Arī karoga izveides pamatojuma meklēšana folklorā šajā laikā neguva lielu atsaucību.

Sarežģītāks ir jautājums par latviešu karoga meta izstrādāšanu mākslinieku aprindās. Populārākie bija mākslas vēsturnieka Oļģerta Grosvalda ar krāsu attiecību 1:1:1 un mākslinieku Anša Cīruļa un Voldemāra Tones ar krāsu attiecību 2:1:2 piedāvātie karoga varianti.

Runājot par Latvijas karoga izveidi, vairāku publikāciju autori atsaucas uz 1917. gada maijā Latviešu mākslas veicināšanas biedrības pieņemto lēmumu. Šis lēmums kā paraugus karogu izgatavošanai ieteica A. Cīruļa un V. Tones zīmēto karogu metus. Neviens no šiem variantiem nebija tumšsarkanā krāsā. Arī J. Lapiņa un O. Grosvalda karogi pilnībā neatbilda vēlāk pieņemtajam Latvijas karogam. Karoga tumšsarkanā krāsa parādās L. Laicena un O. Voita ieteikumos pat pirms mākslinieku piedāvātajiem paraugiem.

Diskusijās par karogu gan presē, gan mākslinieku aprindās pie puslīdz vienota viedokļa nonāca tikai tad, kad karoga lietošanu apdraudēja gan lielinieki, gan vācu okupācijas vara. Lai gan diskusijā vēl netika radīts Latvijas karogs, kurā būtu apvienoti vēlāk ar likumu apstiprinātie krāsu toņi un svītru proporcijas, tomēr tas bija solis uz viena karoga izveidi. Šīs diskusijas rezultātā ieteiktais Anša Cīruļa mets 1918. gadā, realizēts fotogrāfa Jāņa Rieksta pastkartēs, padarīja krāsu proporciju 2:1:2 par tautā vispopulārāko.  

1917. gada rudenī, kad lielinieki aizvien vairāk nostiprināja savas pozīcijas Latvijas neokupētajā daļā, nacionālo ideju popularizēšana kļuva ļoti apgrūtināta un pat riskanta. Tomēr arī šajos apstākļos bija cilvēki, kuri nebaidījās popularizēt sarkanbaltsarkanās krāsas.  

Nacionālo krāsu izmantošana pēc lielinieku  1917. gada oktobra apvērsuma

Vispārējā haosā jau pēc lielinieku Oktobra apvērsuma Petrogradā latviešu pilsonisko partiju un organizāciju pārstāvjiem izdevās savstarpēji vienoties un nodibināt plašu tautas pārstāvniecību – Latviešu pagaidu nacionālo padomi (LPNP). Līdz ar to sākās jauns posms latviešu politiskajos centienos, un tās turpmākā darbība jau reāli iezīmēja Latvijas valsts tapšanu.

LPNP darbinieki bija aktīvi sarkanbaltsarkanās karoga krāsas popularizētāji gan vācu okupētajā Latvijā, gan arī ārpus tās. Lielinieku un vācu okupācijas laikā LPNP vadības galvenais centrs atradās Petrogradā. Tur arī 1918. gada janvārī latvieši ar savu karogu piedalījās Krievijas Satversmes sapulces atbalsta demonstrācijā, kuru izklīdināja sarkangvardi. Petrogradā tika izdota arī mākslinieka Burkarda Dzeņa zīmētā pastkarte ar Latvijas karti un karogu, kas propagandēja Latvijas valsti vēl pirms tās proklamēšanas.

"Diskusijās par karogu gan presē, gan mākslinieku aprindās pie puslīdz vienota viedokļa nonāca tikai tad, kad šī karoga lietošanu apdraudēja gan lielinieki, gan vācu okupācijas vara."

Daudzas sarkanbaltsarkanā karoga popularizēšanas epizodes saistās ar latviešu sabiedriskajām aktivitātēm 1918. gadā Ukrainā, Tālajos Austrumos, Sibīrijā, Baltkrievijā un citviet bijušās Krievijas impērijas teritorijā.   

Latvijā vācu okupācijas laikā atklāti popularizēt neatkarīgas valsts ideju bija sarežģīti. Okupācijas cenzūras apstākļos bija vajadzīga gan redaktora, gan rakstītāju drosme un viltība, lai presē pieminētu Latviju un tās karoga krāsas.

Valsts karoga un nacionālo krāsu lietošanas tradīciju attīstība pēc Latvijas Republikas proklamēšanas

Trešais nozīmīgākais posms Latvijas karoga vēsturē ir laiks pēc valsts proklamēšanas, kad sarkanbaltsarkanās krāsas kļuva par valsts simbolu.

Pirmie nozīmīgākie šā laika sarkanbaltsarkano krāsu lietošanas gadījumi saistās ar valsts proklamēšanas aktu Latvju operas (tagadējā Nacionālā teātra) ēkā Rīgā 1918. gada 18. novembrī. Par to, ka sarkanbaltsarkanais karogs kļuvis par valsts simbolu, liecināja arī mākslinieka Jāņa Kugas dekorētā zāle, kas fiksēta fotogrāfa Viļa Rīdzenieka fotouzņēmumā.

Lai gan tikpat kā nav fotogrāfisku un lietisku avotu par karoga lietošanu tūlīt pēc valsts pasludināšanas, tomēr šie gadījumi daudzkārt ļoti emocionāli aprakstīti tā laika presē un memuāru literatūrā.

Visplašāk sarkanbaltsarkanie karogi tika lietoti jaunās valsts pirmajās dienās iedzīvotāju sapulcēs un demonstrācijās. Dažkārt atzīmēts, ka karogu gatavošanai trūcis piemērota auduma. Pirmie jaunās valsts karogi tika darināti lielā steigā, un par vienveidību to izskatā tika domāts maz.

Latvijas Brīvības cīņās, kas aizsākās jau 1918. gadā un noslēdzās ar uzvaru 1920. gadā, sarkanbaltsarkanais karogs pārliecinoši kļuva par Latvijas simbolu. Šajā laikā tas kopā ar tautu piedzīvoja visskaistākos uzvaras mirkļus, kad tam izrādīja vislielāko godu, un tas kļuva par izcīnītās neatkarības sastāvdaļu. Brīvības cīņu gadi bija arī karogam vislielāko pārbaudījumu laiks, kad to ar līdz tam neredzētu naidu, tāpat kā šo krāsu lietotājus, ienaidnieki vajāja, pazemoja un iznīcināja. Par spīti šīm vajāšanām, sarkanbaltsarkanās krāsas kļuva tuvas ikvienam brīvības cīnītājam un to atbalstītājam.

Cīņā pret Sarkano un Melno bruņinieku

Neapšaubāmi, šī perioda sarkanbaltsarkano krāsu lietošana visvairāk saistīta ar jaunajiem bruņotajiem spēkiem. Sarkanbaltsarkanās krāsas tika ietvertas gan armijas formas tērpos, gan arī atsevišķu karaspēka vienību karogos.          

Brīvības cīņās karoga lietošanas tradīcijas nostiprinājās visā Latvijā. Salīdzinot ar laiku pirms valsts proklamēšanas un tās pirmajiem mēnešiem, Brīvības cīņu laikā ne tikai kvantitatīvi pieauga sarkanbaltsarkano krāsu lietošanas gadījumi, bet tie bija arī daudzveidīgāki. Gan karavīru, gan civiliedzīvotāju vidū bija pieaugusi izpratne par karogu un tā krāsām kā nozīmīgu valsts simbolu. Praksē vēl karoga krāsu toņu un proporciju ziņā vērojama dažādība, kas izskaidrojama gan ar nezināšanu, gan ar atbilstoša materiāla trūkumu. Tomēr redzami pirmie mēģinājumi valsts iestāžu līmenī to reglamentēt.

Brīvības cīņu laikā biežāki bija Latvijas sarkanbaltsarkano krāsu lietošanas gadījumi ārvalstīs. Nacionālo krāsu propaganda tur jau bija aizsākta vēl pirms Latvijas valsts proklamēšanas. Nozīmīgu ieguldījumu Latvijas karoga popularizēšanā deva Urālu, Sibīrijas un Tālo Austrumu latviešu nacionālās padomes darbinieki. Arī tur ideja par nacionālo karogu aizsākās jau pirms Latvijas valsts pasludināšanas.

Sibīrijā un Tālajos Austrumos tika saformētas divas latviešu karaspēka vienības. Pirmais Sibīrijā formējās 1. Latvijas brīvošanas bataljons (Troickas pulks). 1918. gada beigās Vladivostokā izveidoja Imantas pulku. Šo karaspēka vienību formas tērpos tika iekļautas nacionālās krāsas. Latvijas karogam bija nozīmīga loma gan karavīru ikdienā, gan svētku reizēs. Sarkanbaltsarkanās krāsas popularizēja ne tikai karavīri, bet tās bija tuvas arī ārpus militārā dienesta esošiem ļaudīm.

"Anša Cīruļa mets 1918. gadā, realizēts fotogrāfa Jāņa Rieksta pastkartēs, krāsu proporciju 2:1:2 padarīja par tautā vispopulārāko."

Pēc Latvijas valsts proklamēšanas bijušajā Krievijas impērijā latviešu bēgļu vidū pieauga interese par nacionālo simboliku. Lai gan sarkanbaltsarkanā karoga lietošana šajā laikā bieži saistījās ar risku, tomēr tas tika lietots kā latviešu tautas un valsts neatkarības simbols. Karogam bija ne tikai latviešu tautas apvienojoša simbola nozīme, bet ar to arī popularizēja Latvijas valsti sveštautiešu vidū tālu no Latvijas.

Līdz ar Latvijas valsts proklamēšanu sarkanbaltsarkanais karogs tika lietots arī kuģniecībā. Laikā, kad tapa tirdzniecības un kara flotes, zem valsts karoga brauca gan lielāki un mazāki kuģi, gan arī laivas. Atbilstoši starptautiskai praksei kara flotei speciāli karogi tika apstiprināti tikai 1922. gadā. Šajā laikā veidojās arī karoga lietošanas tradīcijas gan kara flotē, gan pārējā kuģniecībā.

Latvijas valsts karogs un likumdošana

Pirmie likumdošanas dokumenti saistībā ar valsts karogu bija ministriju un departamentu rīkojumi un pavēles, kas izdotas 1918. gada beigās un 1919. gadā. Turpmākie dokumenti publicēti jau pēc Brīvības cīņām.

1921. gada 15. jūnijā Satversmes sapulcē pieņemtā Likuma par Latvijas Republikas karogu un ģerboni referents Marģers Skujenieks norādīja uz Latvijas karoga saistību ar tā idejisko prototipu – 13. gadsimta cēsnieku karogu. Likums gan noteica krāsu proporcijas, bet nenorādīja krāsu toņus, kā arī karoga izmērus. Tas arī netika izdarīts 1922. gadā pieņemtajā Satversmē.

Pirmoreiz karoga krāsa precīzāk raksturota 1922. gada 25. augustā Ministru kabineta pieņemtajos “Noteikumos par valsts, tirdzniecības, amatu personu un atsevišķu iestāžu flagām un kara kuģu karogiem”. Šie noteikumi ne tikai paredzēja, ka karoga krāsa ir “tumši sarkana (karmin)”, bet arī noteica karoga garuma un platuma attiecību 3:2. Tomēr noteikumos vēl nebija konsekvences terminoloģijā un tika lietots gan “flanga”, gan “karogs”. Šos noteikumus pieņemot kā likumu, Saeimā estētisku apsvērumu dēļ karoga garuma un platuma attiecības noteica 2:1, kā arī vārdu “flaga” aizvietoja ar – “karogs”.

“Likumu par Latvijas valsts, tirdzniecības, amatu personu un atsevišķu iestāžu un karakuģu karogiem” 1923. gada 16. janvārī pieņēma Saeima, bet 20. janvārī to izsludināja Prezidents. 16. martā Likumu un ministru kabineta noteikumu krājuma pielikumā iespiesti “Latvijas karogu zīmējumi”, kuros krāsās attēloti visi septiņpadsmit likumā noteiktie un aprakstītie karogi.

Tādējādi 1923. gadā pamatos bija noslēdzies Latvijas valsts karoga un no tā atvasināto karogu sistēmas izveidošanas process, kas arī atspoguļoja Latvijas praktiskās veksilloloģijas attīstību valsts simbolikas jomā.

Apmēram pusgadsimta laikā latvieši karoga izveides procesā no pirmajiem tautas krāsu meklējumiem, kas balstījās uz Atskaņu hronikas ziņu par cēsnieku sarkanbaltsarkano karogu, bija radījuši starptautiskajā veksilloloģijas praksē pamatotu un vienotu Latvijas valsts, tirdzniecības, amatu personu, atsevišķu iestāžu un karakuģu karogu sistēmu.

Labs saturs
2
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
NOVĒRTĒ PĀRMAIŅAS