NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
16. novembrī, 2009
Lasīšanai: 9 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Kultūra
1
11
1
11

Sarkanbaltsarkanās – Latvijas karoga krāsas (I)

Kopš 19. gadsimta otrās puses Atskaņu hronikā pieminētais latviešu karogs kalpojis kā prototips nacionālā karoga izveidei.

FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV

Atskaņu hronikā, kurā runāts par cēsnieku sarkanbaltsarkano karogu, uzsvērts, ka „tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt”. Tās ir divas rindiņas no hronikas fragmenta, kurā stāstīts par zemgaļu cīņu pret vācu iebrucējiem 1279. gadā. Tagadējo Vidzemi krustneši šajā laikā jau bija iekarojuši, bet zemgaļi joprojām turpināja aizstāvēt savu zemi.

Nameja vadībā tie gatavojās karagājienam uz Vidzemi, lai atriebtos par Kuldīgas komtura nodedzināto Dobeli. Livonijas ordeņa maršals Gerhards fon Kacenellenbogens bija savlaicīgi saņēmis izlūku ziņas un aicinājis uz Rīgu palīgā papildspēkus. No Cēsīm bija ieradies ordeņbrālis ar simt latviešu zemessargiem zem sarkanbaltsarkana karoga.

Šajā hronikā pieminētais latviešu karogs ir vienīgais no 13. gadsimtā dokumentāri fiksētajiem tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošo tautu karogiem, kuram dots krāsu apraksts, un kopš 19. gadsimta otrās puses tas kalpojis kā prototips nacionālā karoga izveidei. 20. gadsimtā tas kļuva par Latvijas valsts karogu.

Pirmie latviešu nacionālo krāsu meklējumi

Laika posms no 19. gs. 70. gadiem, kad Tērbatas studentu vidē radās interese par Atskaņu hronikā minēto cēsnieku sarkanbaltsarkano karogu, līdz Pirmajam pasaules karam jāuzskata par latviešu un Latvijas karoga ģenēzes priekšnosacījumu periodu. Lai gan pieauga informācijas daudzums par Atskaņu hronikā minēto latviešu karogu, šajā laikā vēl netika radīts reāls nācijas karogs. Sarkanbalto krāsu lietojumam studentu korporāciju atribūtikā, Dziesmu svētku “Līgo” karogā un dzejnieku daiļradē bija epizodisks raksturs. Dažkārt šiem sarkanbalto krāsu lietošanas un pieminēšanas gadījumiem nevar atrast saistību ar Atskaņu hronikā minēto 13. gs. karogu.

19. gs. 80. gados tika izveidots studentu korporācijas “Lettonia” zili–zaļi–zeltītais karogs, kas daļā sabiedrības kalpoja kā tautas karogs. 1918. gadā šis karogs Amerikas latviešu aprindās tika izvirzīts kā Latvijas karogs. Tādējādi, kaut samērā ierobežotā apjomā, zili–zaļi–zeltītais karogs kalpoja kā alternatīva sarkanbaltsarkanajam karogam.

"Jāņa Lapiņa koši sarkanbaltsarkanais zīda karogs ar uzšūto dzelteno sauli ir pirmais reāli izgatavotais nacionālais karogs."

Jāpiemin, ka kopš 19. gs. beigām latviešu sabiedrībā pieauga interese par starptautiskā proletariāta sarkano karogu. Īpaši populārs tas kļuva pēc 1905. gada revolucionārajiem notikumiem. Gan “Lettonias” zili–zaļi–zeltītais, gan sarkanais karogs pildīja ievērojamu sabiedrības daļu konsolidējošu lomu, tādēļ savu aktualitāti uz laiku zaudēja sarkanbaltsarkanais karogs.

Vēl jāpiebilst, ka līdz 20. gs. sākumam latviešu literatūrā, šķiet, nekur nebija minēts 13. gadsimta cēsnieku karoga krāsu izcelsmes zinātnisks vai leģendārs skaidrojums. Netika dota arī šī karoga krāsu simboliskā interpretācija.

“Pulcējieties zem latviešu karogiem”

Latviešu nacionālā karoga izveide notika Pirmā pasaules kara laikā. Tādēļ karoga vēstures periodizācijā tas izdalīts kā otrs nozīmīgākais periods.

Stimuls nacionālo krāsu meklējumiem bija 1915. gadā veidotie latviešu strēlnieku bataljoni. Bataljonu statūti paredzēja šīm karaspēka vienībām karogus. Bataljonos līdzās krievu valodai un Krievijas valsts simboliem atļāva izmantot arī latviešu valodu un simbolus. Strēlnieku bataljonu karogu izveide aktualizēja pievēršanos Atskaņu hronikā minētajam sarkanbaltsarkanajam karogam. Tas parādās ne tikai šī laika publicistikā, bet arī atsevišķos karogu metos. Latviešu strēlnieku bataljonu Organizācijas komiteja organizēja pat īpašu konkursu, kurā piedalījās mākslinieki ar karogu metu zīmējumiem. Lai gan apstiprināto metu vidū nebija sarkanbaltsarkanā karoga elementu, tomēr atsevišķi mākslinieki šīs krāsas savos darbos bija izmantojuši. Tādējādi mākslinieku līdzdalība strēlnieku bataljonu karogu izveidē jāuztver kā attīstības solis ne tikai latviešu kara, bet arī nacionālā karoga izveidē. Ar strēlnieku bataljoniem saistījās arī plašākas sabiedrības pievēršanās nacionālās simbolikas izveidei un popularizēšanai.

Pirmie latviešu nacionālie karogi

Viens no aktīvākajiem nacionālo krāsu popularizētājiem bija pedagogs un žurnālists Jānis Lapiņš, kurš kara laikā darbojās Valmierā. Pēc viņa meta sarkanbaltsarkano karogu 1916. gada otrajā pusē izgatavoja viņa skolniece, Valmieras bēgļu patversmes skolotāja Marianna Straumane, kura vēlāk kļuva par viņa sievu. Tas ir pirmais zināmais latviešu nacionālais karogs, kas arī saglabājies līdz mūsu dienām. Lai gan karoga baltā svītra bija iecerēta 1/4 no kopējā platuma, reāli tā tika izgatavota 1/5 no karoga platuma. Turklāt koši sarkanbaltsarkano zīda karogu rotāja uzšūta dzeltena saule. Neskatoties uz šīm atšķirībām no vēlāk oficiāli pieņemtā karoga, J. Lapiņa karogs ir pirmais reāli izgatavotais nacionālais karogs.

Ja Cēsis uzskatām par latviešu 13. gadsimta sarkanbaltsarkanā karoga dzimteni, tad mūsdienu Latvijas karoga pirmais paraugs izgatavots Valmierā.

“Brīvības pavasaris”

Atmiņu stāstījumos saglabājušās ziņas arī par dažiem citiem pirmajiem sarkanbaltsarkanajiem karodziņiem un to popularizētājiem. Viņu vidū īpaši atzīmēti dzejnieki Kārlis Skalbe un Jānis Akuraters. Tomēr, precizējot informāciju par tā laika karoga lietošanu, lielākoties aprakstītie gadījumi bijuši jau pēc 1917. gada Februāra revolūcijas.

Pēc revolūcijas pirmais tautas sajūsmas vilnis izpaudās grandiozās civiliedzīvotāju un karaspēka demonstrācijās ar sarkaniem karogiem un plakātiem. Tādas notika visā Krievijā gan lielpilsētās, gan provinču mazpilsētiņās, gan citās apdzīvotās vietās.

Pirmajos pēcrevolūcijas mēnešos līdztekus vispārējai sajūsmai notika arī latviešu organizēšanās neskaitāmās sapulcēs, mītiņos un rezolūcijās. Latviešu vidē visvairāk diskutētais bija Latvijas nākotnes jautājums, kas šajā laikā parasti iekļāvās sauklī  “Brīva Latvija brīvā Krievijā”, un tikai pamazām dažādās autonomijas modifikācijas rosināja domas par patstāvīgu valsti. Autonomijas jautājumā arvien noteiktāk izpaudās divi pretspēki – patriotiskā latviešu inteliģence un marksistiskā sociāldemokrātija -, kas tuvākajos mēnešos ietekmēja arī latviešu sarkanbaltsarkanā karoga izplatību.

Latvijā, precīzāk, tās neokupētajā daļā, sarkanbaltsarkanais karogs nemaz tik strauji neieviesās. Par daudzmaz sistemātisku sarkanbaltsarkano karogu lietošanu varētu runāt, sākot ar Pirmā maija svētkiem, kad demonstrācijās tie parādījās arvien biežāk un vairāk, lai gan joprojām nomācošā vairākumā bija sarkanie karogi.

Latvijas provincē atšķirībā no Rīgas Pirmā maija mītiņos un manifestācijās sarkanbaltsarkanais karogs bija sastopams biežāk. Latvieši piedalījās arī daudzās Pirmā maija demonstrācijās ārpus Latvijas, tomēr vēl joprojām samērā reti bija gadījumi, kad tika nests sarkanbaltsarkanais karogs. Dažādu novirzienu sociāldemokrātu iespaidā latviešu grupas parasti gāja ar sarkaniem karogiem. Saglabājušās ziņas par sarkanbaltsarkanā karoga lietošanu Rēvelē, Vitebskā, Aļeksandrovskā pie Dņepras un citviet.

"Jelgavas Lauksaimniecības skolas karogs ir otrs vecākais zināmais saglabātais nacionālais karogs."

1917. gada pavasarī sanāca gan Vidzemes, gan Kurzemes, gan arī Latgales zemes sapulces. Valmierā Vidzemes zemes sapulcē plašākai sabiedrībai J. Lapiņa pirmais nacionālais karogs tika demonstrēts pirmo reizi, taču ievērojami vairāk sarkanbaltsarkanās krāsas tika popularizētas Kurzemes zemes sapulcē Tērbatā un Latgales – Rēzeknē. No latviešu demonstrācijas Rēzeknē līdz mūsu dienām saglabājies Jelgavas Lauksaimniecības skolas karogs, kas ir otrs vecākais zināmais saglabātais nacionālais karogs.

Pēc lielajām pavasara demonstrācijām un sapulcēm sarkanbaltsarkanā karoga lietošana 1917. gadā vairs bija tikai epizodiska. Gan to dienu laikrakstos, gan vēlāko gadu atmiņās par tā laika notikumiem nacionālais karogs tika pieminēts samērā reti.

Latviešu strēlnieku bataljonos specifiskie armijas apstākļi kavēja nacionālai domai atklāti izpausties, tomēr daudzviet strēlnieki nekautrējās demonstrēt savas simpātijas Latvijai nacionālo krāsu lentīšu un karogu veidā. Vairāk tas bija jūtams Rezerves pulkā, taču arī citās karaspēka daļās dienēja ne mazums nacionāli noskaņotu kareivju un virsnieku. Nacionālo propagandu strēlnieku vidū veica daudzi latviešu inteliģenti, tomēr tie nespēja stāvēt pretī arvien pieaugošajai lielinieku darbībai.

1917. gada “Brīvības pavasaris” tomēr parādīja, ka daudzi latvieši diezgan ātri atpazina un par savām pieņēma Atskaņu hronikā minētās latviešu karoga krāsas. Spriežot pēc dažādām liecībām, karogi pārsvarā bijuši spilgti sarkani ar dažāda platuma balto svītru. Sarkanās krāsas toņu izvēlē šai laikā liela nozīme bija auduma pieejamībai, tādēļ tie bieži savā sarkanumā līdzinājās ugunīgajiem revolūcijas karogiem. Tā kā līdz tam nebija izveidojušās vispārzināmas noteiktas sarkanbalto krāsu proporciju tradīcijas, tad, kā to liecina fotogrāfijas, karogu darināšanā bija sastopama liela dažādība. Baltās svītras platums svārstījās no pavisam šauras joslas līdz apmēram trešdaļai karoga platuma. Dažkārt nacionālos karogus greznoja uzšūti vai uzkrāsoti, retāk izšūti saules vai citi simboli un uzraksti. Arī karogu izmēros neizpaudās kādas noteiktas likumsakarības.

Turpmāk vēl.

Labs saturs
11
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU