VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
10. novembrī, 2010
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
10
10

Ar pieminekli vien nepietiek

LV portālam: MAIJA KŪLE, filozofe

Maija Kūle: „Man šķiet, ka laikmets, ko pašlaik piedzīvo labklājības valstis, ir izšķīdinājis romantizēto garu. Un jautājums nav par to, vai ir viens varonis vai kolektīvā varonība, bet par varonības fenomena izzušanu vispār.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Novembrī Latvijā piemin varoņus. Kāpēc tikai novembrī un kāpēc tikai piemin, nevis piedzīvo? Varoņi, tāpat kā karogi un ģerboņi, pieder pie valsts simboliem, kas veido nācijas pašidentifikāciju. Vai varoņu laiks ir pagājis, un kādu varoņa tēlu būtu gatava pieņemt šodienas Latvija, kad vienkāršs godīgums ir kļuvis par varoņa kvalitāti. Lai arī vērtībās dezorientēta, sabiedrība nav tik totāli korumpēta, lai nesaprastu, ka godīgumam ir sava vērtība. Tomēr vēl pietrūkst vēlmes, pietrūkst idejas, ka mums sava varonība ir jāiezīmē, uzskata filozofe MAIJA KŪLE.

Mūsdienu priekšstati par Bermontiādi un Brīvības cīņām balstās varonības jēdzienā. Tai pašā laikā šajās cīņās neizgaismojas atsevišķi spilgti varoņi. Tādi kā, piemēram, Simons Bolivārs cīņā pret spāņu koloniālismu Dienvidamerikā vai Mannerheims Ziemas karā Somijā. Brīvības cīņām Latvijā vairāk piemīt kolektīvas varonības aura, kas topošai nācijai, iespējams, bija visai neparasti. Reizē tas izvirza jautājumu par varoņu – līderu – trūkumu un to, kas ar šo kolektīvo nācijas interesēs mobilizējošo varonību ir noticis laikā līdz mūsdienām. Vai rodat te kādu izskaidrojošu atbildi?

Varonības idejas tapšana vai konstruēšana var notikt atšķirīgi. Kā jau teicāt, ir lielākas tautu kopības un mazākas, un varonības fenomens tiek modelēts atšķirīgi.

Runājot par latviešu nācijas tapšanu, man šķiet, ka viens no interesantākajiem momentiem ir 19. gadsimta otrā puse, pirmās atmodas laiks, kad jaunlatvieši, rakstnieki, pirmkārt jau Andrejs Pumpurs ar savu „Lāčplēsi”, konstruēja tādu ideālu pasakas simbolisko varoni. Tas ir laiks, kad latvieši ļoti vēlas saliedēties, tapt kā nācija. Jebkurā gadījumā – tautas, topošās nācijas identitāte veidojas caur simboliem. Pumpurs jūt, ka latviešiem ļoti pietrūkst reālo līderu, reālo simbolu, un tieši tādēļ uzraksta eposu par tautas varoni.

Brīvības cīņu laikā, 1919. gada pavasarī, Latvijā ir pat trīs valdības vienlaikus. To priekšgalā ir attiecīgi trīs līderi: Kārlis Ulmanis, Pēteris Stučka un Andrievs Niedra. Tomēr neviens no viņiem tobrīd nevar pretendēt uz varoņa lomu.

Nevar būt trīs varoņi reizē. Var būt varonīga tauta, varonīga kopiena vai varonis – līderis.

Stučku, protams, mūsu tauta par varoni nekad neuzskatīs, lai gan padomju laikā veidoja viņa varoņa - komunisma nesēja – tēlu. Drīzāk gan Stučka uz visiem laikiem paliks novērtēts kā vardarbīgs slepkava, kas rīkojies dīvainas ideoloģijas - marksisma idejas – vārdā. Arī Niedram latvieši varoņa apzīmējumu nepiedēvēs. Niedru ik pa laikam vērtē un pārvērtē. Taču viņa izvēlētais ceļš neapšaubāmi izgāzās. Kārlim Ulmanim tajā laikā tāpat mēs nepiedēvējam varoņa nosaukumu, jo vēstures krustcelēs veidojošie notikumi – tapt vai netapt neatkarīgai Latvijas valstij – svārstījās.

Savukārt Lāčplēša dienas kontekstā parādās kolektīva varonība. Sevišķi gribētos atzīmēt Studentu rotu; tā bija jauniešu, studentu, gribētos pat teikt - bērnu varonība. Man tas liekas visaizkustinošākais moments. Aigara Graubas filmā „Rīgas sargi” redzam mēģinājumu latviešu tautā iezīmēt varonības tēlus. Gan mākslinieciskus, taču jau reālākus nekā mītiskais Lāčplēsis. Filma un tās popularitāte apliecina, ka mūsos joprojām ir alkas pēc tautas varoņa, pozitīvā latvieša.

"Lai nostiprinātu varoņa tēlu, nepietiek tikai ar pieminekli. Ir jābūt arī reālai simboliskai darbībai ap šo tēlu."

Otra nesen tapusī latviešu filma – Jāņa Streiča „Rūdolfa mantojums” – gan neataino militāru varoni, taču Rūdolfs tiek parādīts kā latviešu zemniecības pašapzinīgais, varonīgais tēls.

Tātad alkas pēc sava varoņa latviešos ir, taču tās vēl nav pietiekami nostiprinājušās. Mums ir pieminekļi. Piemēram, Oskara Kalpaka piemineklis, kas, manuprāt, ir ļoti labi izdevies no mākslinieciskā viedokļa. Taču, lai nostiprinātu varoņa tēlu, nepietiek tikai ar pieminekli. Ir jābūt arī reālai simboliskai darbībai ap šo tēlu, ap pieminekli. Mēs neejam pie saviem pieminekļiem, neliekam ziedus pie tiem.

Tātad latviešiem ir tradīciju trūkums gan attiecībā uz varoņiem, gan pieminekļiem...

Tradīcijas ir jākopj. Tās var iedibināt valsts, kam šim nolūkam atrastos daudz plašāki resursi nekā indivīdam. Varoņi, tāpat kā karogi un ģerboņi, neapšaubāmi pieder pie valsts simboliem, kas veido nācijas pašidentifikāciju. Taču acīmredzot pietrūkst vēlmes, idejas, ka mums sava varonība ir jāiezīmē.

Varbūt mēs esam pārāk ātri pārlēkuši pāri tam romantiski iejūtīgajam klasiskajam laikmetam, kas allaž meklējis un kopis varoņa tēlu.

Citiem vārdiem – latviešiem vienkārši pietrūcis perioda, kas Eiropas kultūras vēsturē kā apgaismības un romantisma laikmets risinājās 18. un 19. gadsimtā? 

Jā, tas mums bijis par vāju. Dzīvojot vācu un krievu kultūras ielenkumā, esam bijuši tā nabaga zemnieku tauta, no kuras šo varoni nevar izaudzēt. Atnāca jaunlatviešu laikmets, taču jaunlatvieši nekopa varonības ideju, bet nacionālās vērtības: latviešu valodu, literatūru, latviešu uzņēmēju slāni un tamlīdzīgas vērtības.

Runājot par varonības ideju, jaunlatvieši, iespējams, nāca nedaudz par vēlu. Varonības ideja, filozofa acīm raugoties, ir saistīta ar apgaismības laikmeta pāraugšanu romantismā, kad tiek atzīts, ka pastāv ģēnijs. Ne tikai literatūrā un mākslā, bet ģēnijs kā maksimāla ideju koncentrācija, kas iemiesojas kādā cilvēkā.

Ja secinām, ka latviešiem, iespējams, vairāk piemitusi kolektīvā varonība, tad jājautā: vai un cik ilgi tā var pastāvēt bez varoņa – līdera?  

Man šķiet, ka laikmets, ko pašlaik piedzīvo labklājības valstis, ir izšķīdinājis romantizēto garu. Un jautājums nav par to, vai ir viens varonis vai kolektīvā varonība, bet par varonības fenomena izzušanu vispār. Un mums, postpadomju cilvēkiem, šeit ir jāpiemin vēl kāds aspekts – tas, kā padomju ideoloģija izvazāja, novazāja varonības izpratni.

Vārds varonis tika ielikts marksistiskās ideoloģijas klišejās, kurām neviens lāga neticēja, – sociālistiskā sacensība, darba varonis, slaucēja varone, māte varone un citi tamlīdzīgi pseidovaroņa koncepti. Tāpēc pašlaik sabiedrības izjūtās neietilpst varoņa gaidīšana. 

Varonis nevar pastāvēt ārpus noteiktas vērtību sistēmas.

Kā rakstu savā grāmatā „Eirodzīve”, pastāv noteiktas dzīves formas. Vērtību hierarhija, kurā iederas varonis, ir dzīves formā augšup, kas ir klasiska, varbūt pat romantizēta, idealizēta un atbilst arī patriotisma, brīvības idejai. Dzīves formā uz priekšu, kur visi dzenas pēc labuma, pēc funkcionalitātes, pēc ātruma, varoņa tēls vēl ir daļēji iespējams.

"Vārds varonis tika ielikts marksistiskās ideoloģijas klišejās, kurām neviens lāga neticēja."

Taču dzīves formā uz virsmas, par kuru runājam šajā gadījumā, varonībai vairs nav nozīmes, jo dzīves veidi, kas tajā īstenojas, ir ļoti situatīvi, mainīgi. Ir ļoti daudz dažādu notikumu, informācijas pārbagātība, un vērtībām vairs nav hierarhijas. Viss, kas der, der uz īsu brīdi. Te var figurēt vienīgi pseidovaronis uz piecām minūtēm. Varonis klasiskā izpratnē šajā dzīves formā nav iespējams.

Vai ir iespējams varonis – politiķis?

Tik ideālisma pārsātināts politiķis dzīvē droši vien nav sastopams. Tam būtu jābūt cilvēkam, kurš idejas vārdā spētu pilnīgi upurēties – atteikties no privātās dzīves, no pašlabuma meklēšanas, savām ērtībām, no visa. Eiropas civilizācijā to iemieso Jēzus Kristus, kas ir dievišķs ar to, ka upurēja sevi mūsu visu labā.

Politiķim ideālā nozīmē arī būtu sevī jāveido šī absolūtā uzupurēšanās ideja. Tāds ļoti vispārīgi varētu būt politiķa ideāls, kam sabiedrības intereses un patiesība ir augstākā vērtība. Bet cilvēks tomēr ir egocentrisks. Varbūt tikai atsevišķi valstsvīri, tādi kā Gandijs vai Havels, spējuši tam stāvēt pāri.

Tradicionāls ir pieņēmums, ka varonim, lai viņš par tādu kļūtu, jākrīt milzīga pārspēka priekšā. Havela nestais upuris ir totalitārisma represiju pieredze. Taču mūsdienu Eiropā nekas tāds vairs nav iespējams.

Bojāiešana – tas, protams, ir pasakas variants. Taču, jā – varonības izpausme var būt, ejot pret lielu pārspēku. Latvijā, iespējams, tā būtu vēršanās pret oligarhiem, nesot kādus nelikumības atmaskojošus pierādījumus.

Pasaku variantā ideoloģija prasa, lai varonis iet bojā. Ziniet, kāpēc? Tāpēc, lai viņš nevarētu vairs parādīties kā nevaronis. Cilvēciska būtne tomēr ir ļoti mainīga.

Daiņa Īvāna gadījums?

Viņš tiešām iznesa to varoņa lomu, bet pēc tam viņam bija totāli jāpazūd. Protams, ne jau fiziskā nozīmē, bet aizejot malā no politikas. Cilvēkam ir ļoti viegli sabojāt vislabāko reputāciju. Dainim nepaveicās sadarbībā ar sociāldemokrātiem, Rīgas domi. Tautas acīs tas ir sabojājis viņa varoņa tēlu, ko Dainis Īvāns bija absolūti pelnījis no Tautas frontes līdera laikiem, kad viņš pilnīgi noteikti lika ķīlā savu dzīvību. Bet no otras puses – viņam, kurš nebija neko iekrājis, privatizējot vai nozogot, taču vajadzēja kaut ko strādāt, kaut kā iztikt...

Redziet, tas atkal ir nelāgs gadījums, kad neesam spējuši būt pietiekami pateicīgi tādiem cilvēkiem kā Dainis Īvāns, aiztaupot viņiem šādu piezemēšanos. No praktiskās puses tā varētu būt mūža pensija par ieguldījumu valsts un tautas labā vai kas tamlīdzīgs.

"Dombrovskis ir izcilība, jo spējis apliecināt tādu vērtību kopumu, kuru pašlaik mums stipri pietrūkst. "

Kārļa Ulmaņa Latvijā tomēr to kaut kā spēja – izcilus cilvēkus valsts nodrošināja ar dzīvesvietu, godājot; prata atrast viņiem iespēju būt savā vietā un apliecināt tās vērtības, ar kurām viņi panākuši atzinību. Citiem vārdiem sakot, saglabāt savu izcilību. Te varētu minēt Raini, Annu Brigaderi un citus. Acīmredzot arī tautā pašlaik nav pieprasījuma saglabāt šādu varonību.

Vai Valdim Dombrovskim, kuru pašlaik slavē par valsts vadības uzņemšanos kritiskā brīdī un Latvijas vilkšanu no ekonomikas bedres, jūsuprāt, ir izredzes nonākt varoņa statusā?

Iespējams, taču modernā sabiedrībā ne man, ne jums, ne kādam citam neļaus lietot šo vārdu. Mums jāizjūt šā vārda neatbilstība, jo tas nāk no cita laikmeta. Pašlaik ir līderi, izcilības un tamlīdzīgi.

Es gribu teikt, ka Dombrovskis ir izcilība, jo spējis apliecināt tādu vērtību kopumu, kuru pašlaik mums stipri pietrūkst. Man šķiet, ka pirmkārt tas ir godīgums.

Tātad vienkāršs godīgums nu kļuvis par varoņa kvalitāti...

Jā! Tas, protams, liecina par mūsu sabiedrības trako degradāciju. Godīgums ir normāla klasiskā laikmeta vērtība, ar ko vien par varoni nekļuva.

Paradokss – sabiedrība, kurā godīgums nav vērtību galvgalī, godīgumu gatava akceptēt kā varoņa kvalitāti?

Lai arī vērtībās dezorientēta, mūsu sabiedrība tomēr nav tik totāli korumpēta, lai nesaprastu, ka godīgumam ir sava vērtība.    

 Ko, runājot par varonību, var prasīt no ikdienas cilvēka?

To pašu godīgumu, uzdrīkstēšanos būt brīvam. Tās ir īpašības, kuras daudziem no vērtību skalas nav zudušas pavisam; iespējams – tikai nozaudētas, un vēlme tās atgūt saglabājusies. Esi godīgs, tolerants, solidārs – tās ir vispārcilvēciskās vērtības, kuras šī sabiedrība 20 gadu laikā ir sabradājusi.   

Latvijā ieildzis pašnoliegšanas posms - mums nekā nav, viss ir slikti, nav līderu, nav ideju u.tml. Tātad varonis vienlaikus ir gaidīts, arī tādēļ, ka tas dod cerības, ka katram pašam nav jāuzņemas atbildība par vispārējām lietām. Taču varoņa gaidīšana un paļaušanās uz viņu 20. gadsimta Eiropas vēsturē ir gana traģiska, ja atceramies kaut vai vāciešus un Hitleru. Vai tādā gadījumā varoņus maz vajag? Vai nav tā, ka ir bīstami bez varoņa, bet tikpat bīstami ar to?      

Viss ir atkarīgs no tā, kādas vērtības šis varonis reprezentē. Āriešu nācijas nostādīšana pār citām, ko izvirzīja Hitlers, taču uzreiz bija acīmredzami neprātīga. Šai idejai nebija galīgi nekā kopīga ar vispārcilvēciskām vērtībām. Savukārt varonis, kurš nes brīvības ideju, vienlaikus neatņemot to citiem, vienmēr būs varonis.

Taču nav tā, ka varonis ir figūra, kas ļauj pārējiem staigāt riņķī un neko nedarīt. Tautai ir liela izšķiršanās brīdī, kad parādās varonis kā vērtības apliecinājums, jo parasti vērtības tiek apliecinātas tad, kad ir to deficīts. Tad arī tauta nostājas varoņa pusē. Arī ar savām mazajām varonībām. Atcerieties, kā Tautas frontes pirmsākumos vajāja cilvēkus darba kolektīvos, kur priekšnieki bija komunisti. Taču tādu, kas uzdrošinājās, kļuva arvien vairāk un vairāk.

Kas notiek, ja kāds nāk kā varonis, solot piepildīt sabiedrības materiālās vēlmes, piemēram, apņemoties revidēt starptautiskajiem aizdevējiem dotos solījumus?

Tos, kas nāk ar pseidovērtībām, piemēram, populismu, laiks parasti ātri noliek atpakaļ. Labi ir, ka mūsdienās viss notiek ļoti strauji. Varoņus, kas nāk ar populistiskām vērtībām, ātri noņem no skatuves, bet pseidovaroņus, kurus saražojuši masu mediji, nones vēl ātrāk.

Vēlreiz atgriežoties pie šīs tēmas, – es domāju, ka modernajā sabiedrībā un globalizētā pasaulē varoņu laiks vairs nav. Situācijas strauji mainās, nav tādas lielas kopības. It kā jau sakām, ka globalitāte ir liela kopība, bet tā tomēr nav. Tā ir ļoti mainīga vide.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU