Kā ir veidojies varonības jēdziens Eiropā? Kas, kādas īpašības, ideāli ir tā pamatā?
Varonības koncepts laika gaitā mainās; runāt par vienotu varoņa ideālu nevar – tāda nav. Eiropas kultūra ir veidojusies no antīkās kultūras, kristietības tradīciju un ģermāņu, barbaru kultūras mantojuma. Tajās ir daudz atšķirīgā, taču kopējais ir tas, ka varonis Eiropas kultūrā vienmēr bijis aktuāls līdz pat nesenam laikam, kad tas kļuvis nevajadzīgs.
Katrā laikā dominējis kāds varonības tips. Antīkajā pasaulē tas ir bijis karotājs, bet kristietība radīja citu varoņa tipu, kas ir varonis askēts un moceklis, garīgās varonības piemērs. Senajā Grieķijā varoņa ideāls bija varonības kā goda un slavas ideāls. Grieķu varonis būtībā kalpoja pats savas varonības idejai. Viduslaikos garīgās varonības ideālam pievienojas arī bruņinieka, karavīra ideāls, kurš mēģina apvienot kristietības garīgos un varonīga karotāja ideālus. Cita varonība ir ģermāņu cilšu varonība, kuru redzam ģermāņu eposos un poēmās, kur varonis veic varoņdarbu un bieži vien iet bojā. Tas viss veidojis Eiropas kultūras telpu un priekšstatu par varonību.
Varonības koncepts dažādās kultūrās ir bijis atšķirīgs, bet vienmēr tiem ir bijis kopīgs pats galvenais – varonība nozīmē upurēšanos, gatavību upurēt sevi augstākas vērtības labā. Varonis ideāla vārdā upurē pašu dārgāko, kas viņam ir, – savu dzīvību. Viņš pārvar lielāko šķērsli ceļā uz varonību – dabiskās cilvēka bailes. Visvairāk cilvēki baidās no nāves, un tikai tas, kas ir uzvarējis šīs bailes, var kļūt par varoni. Un bailes varonis var pārvarēt tikai tāpēc, ka viņam ir ideāls, ir vērtība, kas dārgāka par dzīvību. Eiropas civilizācijas vēsture, pat neraugoties, ka to veidojušas dažādas kultūras, saglabā šo varonības ideālu.
Kas ar varonību un tās ideāliem notiek patlaban?
Tādu vairs nav. Es atbalstu konceptu, ka katra kultūra līdzīgi dzīvam organismam savas dzīves laikā iziet cauri dažādām attīstības stadijām – bērnībai, briedumam un vecumam, kas beidzas ar nāvi. Katram no šiem posmiem atbilst noteikti procesi, ieskaitot deģenerāciju mūža nogalē.
Katras kultūras pamatā ir kāda ideja. Mana tēze ir, ka kultūras veidojas nevis uz ekonomiska, bet ideju pamata. Pasauli vada idejas, un idejas veido vēsturi un kultūru. Tad, kad kultūra ir realizējusi savu ideju, izsmēlusi to, tā ieiet vecumdienu stadijā. Eiropa patlaban jau tur atrodas. Tā ir kultūra, kurā ideāli ir zuduši, bet par galveno vērtību kļuvis personīgais labums. Vienkāršoti izsakoties, nauda un bauda.
Tas ir raksturīgi vecai kultūrai, kura jau piedzīvo degradāciju. Šai stadijai ir gājušas cauri Babilonija, Senā Grieķija un Roma un daudzas citas kultūras, tagad to piedzīvo Eiropa. Kad augstākā vērtība ir materiālā labklājība un bauda, beidz pastāvēt tādi ideāli, kuru dēļ cilvēks būtu gatavs upurēt savu dzīvību, būt varonis.
Jūs sakāt: kultūra nonāk norieta stadijā, kad ir realizējusi savu ideju. Taču – vai Eiropas kristietības un apgaismības idejas var uzskatīt par realizētām? Un kad vispār Eiropas kristīgā kultūra ir sasniegusi savu kvalitatīvo kulmināciju? Jau 1918. gadā Osvalds Špenglers raksta par Vakarzemes norietu...
Civilizācija var realizēt savu ideālu, bet var arī atteikties no tā. Eiropa acīmredzami ir atteikusies vispirms no kristietības ideāliem, bet vēlāk – arī no apgaismības. Nav nejauši, ka Špenglers jauno laiku Eiropas kultūru nosauca par Fausta kultūru – Fausts, kā zināms, ir pārdevis savu dvēseli. Figurāli izsakoties, var teikt, ka Eiropa izdarīja to pašu – atteicās no savām saknēm, no savas kultūras varas un naudas dēļ. Rezultātā nav jābrīnās, ka šodien mums nav nekādu ideju un vērtību, atskaitot naudu un baudu...
Pāvests Francisks, pērn uzrunājot Eiropas Parlamentu, salīdzināja Eiropu ar vecmāmiņu, taču vienlaikus aicināja uz jaunu renesansi. Vai tas ir iespējams – norietošai kultūrai atgriezties jaunības vai brieduma posmā?
Protams, pāvestam tas bija jāsaka, un daudzi cilvēki tā arī varbūt domā. Un pareizi dara. Bet no otras puses, ir taču saprotams – tas ir tikpat reāli kā otrā jaunība cilvēkam. Tā ir utopija. Cilvēks var uz kādu laiku uzlabot savu stāvokli, bet nevar kļūt jaunāks. Tas pats attiecināms uz kultūru – nekad nevienam nav izdevies pagriezt civilizācijas laika ratu atpakaļ.
Tātad Eiropa, Eiropas Savienība, Rietumu kultūra kopumā ir bez perspektīvas?
Es šeit nerunāju konkrēti par Eiropas Savienību un politiku. Es runāju par Rietumu civilizāciju kā tādu. Un šajā skatījumā kultūras vecuma stadija ir acīmredzams fakts. Jautājums tikai – cik ilgs būs šis periods? Romas impērija savās vecumdienās pastāvēja ļoti ilgi. Mūsdienās, kad sabiedriskie procesi risinās ātrāk, šis periods, iespējams, nebūs tik garš kā Romai, taču minēt ir bezjēdzīgi. Pagaidām viss norāda, ka Eiropas civilizācija nav spējīga mainīt sevi tik ļoti, lai atgūtu jaunību.
Ko vispār nozīmē mainīt sevi? Tas nozīmē atteikties no saviem pamatprincipiem. Tas nozīmētu atteikties arī no demokrātijas un no kapitālisma – diviem galvenajiem pamatprincipiem, uz kuriem patlaban viss balstās. Vai tas ir iespējams? Domāju, ka nē. Tātad viss pamazām ripos līdzšinējā virzienā līdz kādam finālam. Tad, visticamāk, ir divi varianti – straujas beigas vai gara agonija. Varbūt varam mierināt sevi ar cerību, ka atnāks barbari un uz impērijas drupām uzcels savu jauno pasauli, kā tas jau ir bijis Eiropā. Tomēr šķiet, ka mūsdienu barbari nav spējīgi uz jaunas civilizācijas radīšanu, tie tāpat degradē. Procesus uz priekšu modelēt ir iespējams tikai salīdzinoši īsam laika posmam, taču civilizācijas nenomainās ātri.
Kā šajā kontekstā vērtēt pašreiz notiekošo migrāciju no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas uz Eiropu?
Manuprāt, tas ir atpakaļceļš uz mežonību, ceļš uz Eiropas sagrāvi. Masas, kas patlaban ienāk Eiropā, nenes nekādu kultūru. Varētu iebilst, ka tās pārstāv islāma kultūru. Taču tā tas ir tikai daļēji, turklāt ļoti bieži – zem islāma karoga ienāk radikāli noskaņoti grupējumi, kuri nav noskaņoti konstruktīvi, bet drīzāk destruktīvi – tie ir tendēti uz mūsu civilizācijas graušanu. Jauna kultūra nes jaunas konstruktīvas vērtības, jaunu sabiedrības modeli, jaunus ideālus, bet šeit nekā tāda nav. Imigrantu masas ir ar ļoti zemu kultūras līmeni, un arī islāma ticība nav galvenais viņus motivējošais faktors. Liela daļa no viņiem ir nevis bēgļi, bet vienkārši migranti. Par to mēs šodien nevēlamies sevišķi runāt, bet viņu nolūks nav integrācija Eiropā, bet – labākajā gadījumā - labāka dzīve.
Pašlaik Eiropā notiekošais dod pamatu runāt par civilizāciju sadursmi, kura ir Eiropai graujoša un var beigties ar jaunu mežonību. Jau tagad Vācijā redzam plakātus: "Jūsu bērni pielūgs Allāhu vai mirs." Tā diemžēl daudzi no musulmaņu ieceļotājiem saskata savu misiju Eiropā, tādu viņi redz alternatīvu nākotnē. Un tāda arī ir reālā mūsu alternatīva – vai nu Rietumu civilizācija spēs ar šo problēmu tikt galā, vai arī notiks tā, kā ir rakstīts uz šiem plakātiem. Tas būtu Eiropas civilizācijas gals. Cerēsim, ka tik traki vēl nav, taču uztraukumam ir pamats.
Mūsu politiķu bieži piesauktais arguments par to, ka arī latvieši ir bijuši bēgļi, ir nekorekts, maldinošs un aizēno lietas būtību. Jo tiek "aizmirsts" fakts, ka latvieši bija bēgļi Rietumu civilizācijas telpā, tātad meklēja un atrada patvērumu starp "savējiem". Latvieši bija lojāli un draudzīgi pret tām valstīm, kuras viņus uzņēma, un labprāt integrējās. Turpretī šie bēgļi, starp kuriem lielu īpatsvaru veido migranti, ir citas civilizācijas pārstāvji, kas parasti nevēlas integrēties, turklāt ļoti bieži viņi ir naidīgi noskaņoti pret mums un mūsu civilizāciju. Te ir civilizāciju sadursme, te ir reāli draudi Eiropai, nevis kaut kādu nevainīgu bēgļu ienākšana.
Cik reāli, jūsuprāt, Eiropas valstu un Eiropas Savienības līderi raugās uz šo faktu, sevišķi ņemot vērā, ka paši ir atzinuši – integrācijas politika Eiropā ir izgāzusies?
Tas ir visiem skaidrs, ka izgāzusies. Varam vilkt skaidru paralēli ar Seno Romu, kura arī savulaik nespēja tikt galā ar "bēgļu" masām. 376.gadā Romas impērijas teritorijā no austrumiem masveidā ienāca goti, kuri bēga no huņņiem – mežonīgiem klejotājiem no Tālajiem Austrumiem. Goti lūdza patvērumu Romas impērijas teritorijā. Romieši viņus ielaida kā bēgļus, atļaujot ienākt bez ieročiem, bet goti ienāca, protams, ar ieročiem. Pēc dažiem gadiem izcēlās viņu konflikts ar Romas administrāciju, sacelšanās. 378.gadā notika kauja pie Adrianopoles, kur romiešu karaspēks tika sakauts, ar ko faktiski sākās Romas impērijas sabrukums.
Aina bija tieši tāda kā patlaban – sākumā Romas impērija bija stipra un pletās plašumā. Vairākus gadsimtus tā ļoti labi pastāvēja – kā kosmopolītiska sistēma, kas spēj integrēt dažādas tautas ar dažādām kultūrām uz Romas kultūras, likumu, ideoloģijas, labklājības un barbarus fascinējoša impērijas spožuma pamata.
Roma bija ļoti toleranta pret ienācējiem no perifērijas – piedāvāja savu dzīves modeli, romiešu tiesības, turklāt bija izteikti lojāla pret ienācēju un pievienoto teritoriju reliģiju. Tas neapšaubāmi atgādina šodienas Eiropas pieeju. Kāpēc tieši tas vainagojās ar impērijas sabrukumu?
Kādus trīs gadsimtus šis modelis, kurš bija ļoti vilinošs, pastāvēja. Taču labas dzīves modelis, bez kādiem ideāliem pats par sevi izrādījās tukšs un nekonstruktīvs – tas nevis vienoja, bet šķēla sabiedrību. Tā noslāņojās, un, trūkstot vērtībām, kas to vienotu kādam augstākam kopējam mērķim, sākās atšķirīgu sabiedrības grupu cīņa par varu, labāku vietu zem saules – tā teikt, skorpionu cīņa stikla burkā.
Tas ir tas pats, ko mēs piedzīvojam patlaban – patieso vērtību un ideālu nav, ir tikai saldās dzīves mirāža, pēc kā visi tiecas, tikai nauda un bauda... Un dzīve līdz ar to kļūst grūtāka – labumu visiem nepietiek, plus vēl ekonomiskās problēmas. Principā visi ekonomiskie un politiskie modeļi darbojas kādu noteiktu laiku, līdz tie izsmeļas. Kad laika gaitā uzkrājas pārmaiņas, kuras ir pretrunā ar pastāvošo modeli un tas nespēj reģenerēties, radīt kaut ko kvalitatīvi jaunu, tas kļūst graujošs un iznīcinošs.
Vienu laiku romieši varēja teikt: mūsu dzīves modelis un mūsu likumi ir vislabākie, mēs nesam pasaulē gaismu. Taču ar laiku impērijas spožums nobālēja un sākās grūtības. Un vienmēr, pienākot brīdim, kad resursi ir izsmelti, sākas cīņa par vietu zem saules, cilvēki rauj kumosu viens otram no mutes un ir gatavi pārgriezt rīkles viens otram, tie pārvēršas par mežoņiem. Ir teiciens: Roma gāja bojā nevis tāpēc, ka barbari iekaroja Romu, bet tāpēc, ka romieši bija kļuvuši par barbariem. Viņi tiešām bija zaudējuši savu kultūru, varonības un citus ideālus.
Šis process labi atspoguļots avotos: romiešu autori liecina, ka, jau sākot ar II gs., kultūrā sāka dominēt destruktīvi procesi – pieauga sociālās un ekonomiskās problēmas, korupcija un birokratizācija, zuda interese par mākslu, literatūru, filozofiju un zinātni, bibliotēkas stāvēja tukšas, toties milzīgā cieņā bija izklaides un šovi – gladiatoru cīņas, ratu braukšanas sacīkstes, cirka spēles utt. Tad skolotājs gadā saņēma tikpat lielu atalgojumu, cik ratu braucējs – analogs mūsdienu šovmenim, sportistam vai kinozvaigznei – saņēma vienā dienā... Tie visi ir nopietnas krīzes simptomi, un tālāk mēs redzam, ka slavenais pax romana nespēja vairs iedvesmot ne tikai barbarus, bet arī pašus romiešus.
Romas impērijā samazinājās dzimstība, pietrūka darbaspēka un karavīru armijai. Tajā pašā laikā turpināja ienākt barbari no malas - kā "gestarbaiteri". Impērijas vadība domāja, ka savas problēmas varēs atrisināt uz barbaru ienācēju rēķina. Un tiešām, pirmajā brīdī bija efekts: barbari ienāca, strādāja, dienēja armijā - pat veselas armijas vienības tika komplektētas no ģermāņiem. Taču neizbēgami pienāca brīdis, kad barbaru daudzums impērijas teritorijā sasniedza kritisko masu. Tad apstājās integrācijas process un sākās kultūru konflikts. Tad izrādījās, ka šis civilizācijas modelis ir sevi izsmēlis – tas vairs nav vilinošs nedz pašiem romiešiem, nedz barbariem. Romieši nicināja barbarus kā mežoņus, savukārt barbari nicināja romiešus kā augstprātīgus sapuvušās civilizācijas pārstāvjus, nekam vairs nederīgus hedonistus.
Konflikts atspoguļojās arī likumdošanā – IV gadsimtā tika pieņemti likumi, kas aizliedza Romā valkāt bikses un kažokādas, ko uzskata par barbaru pazīmēm; tika pieņemti edikti, kuri nosodīja romiešu laulības ar ģermāņiem. Radās savstarpēja konfrontācija, integrācijas process bija beidzies, pretrunas un naids pieauga.
Arī patlaban pastāv uzskats, ka Eiropas laipnā pretimnākšana patvēruma lūdzējiem un labklājība būs uz integrāciju iedvesmojošs piemērs musulmaņiem.
Kāda daļa imigrantu tiešām ir spējīgi integrēties, bet šķiet, ka lielākā daļa to nemaz nedomā darīt. Viņi ļoti labprāt bauda Rietumu civilizācijas radītās vērtības, bet izturas nicinoši pret to, jo uzskata eiropiešus par neticīgajiem un degradentiem. Tāpēc arī rodas lozungi par islāma triumfu Eiropā... Gribot negribot ir jāatceras Romas impērijas pieredze: kad tai uzbruka barbari no ārpuses, tos atbalstīja nelojālu barbaru masas iekšpusē. Rezultātā Romas impērija pazuda no pasaules kartes.
Un ir jāatceras, ka romieši paši pieņēma lēmumu barbarus ielaist un iesaistīt - dot viņiem dzīves telpu, valsts amatus, pieņemt armijas dienestā. Pēc tam šie barbari pārvērtās par Romas impērijas kapračiem. Ja šodien Eiropa dara to pašu, zinot Romas pieredzi, rodas jautājums: kādēļ tas tiek darīts? Zinot, kādas problēmas šāda rīcība var radīt, ir laiks aizdomāties, kāda būs mūsu nākotne. Redzot, ka tik daudzi imigranti nevēlas integrēties, ir skaidrs, ka Eiropas modelis viņiem jau vairs nav saistošs – ar visām izrietošajām sekām...
Cik lielā mērā, jūsuprāt, Eiropas politiķi apzinās šos riskus? Kā šajā kontekstā raudzīties uz Turcijas uzņemšanu Eiropas Savienībā, sevišķi, zinot, ka tai tiek solīta pretimnākšana apmaiņā pret bēgļu izmitināšanu šīs valsts teritorijā?
Nevaru par šo jautājumu pietiekami kompetenti spriest, jo neesmu nedz politiķis, nedz politologs. Varu izteikt tikai savu viedokli. Runājot par imigrantu ienākšanu Eiropā, redzam, ka tas tiek darīts apzināti. Tādēļ gribētos zināt: kādi ir varas mērķi, kāds ir projekts? Pagaidām nav atbildes.
Kas attiecas uz Turciju, domāju, ka situācija ir pavisam cita, un tā jāaplūko globālā kontekstā. Es šo jautājumu skatu caur Semjuela Hantingtona koncepcijas par civilizāciju sadursmi prizmu. Manuprāt, viņa "The Clash of Civilizations" joprojām ir ļoti aktuāls darbs, lai gan rakstīts vēl 90.gados. Tas ir visai pravietisks, jo prognozēja nevis vispārēja miera un saticības iestāšanos pasaulē pēc PSRS sabrukuma, bet paredzēja civilizāciju sadursmi. Hantingtons redz pasauli sastāvošu no dažādām civilizācijām. Katrai civilizācijai ir sava "mugurkaula valsts", kā viņš saka, – tā valsts, kas šo civilizāciju ir radījusi un kas to uztur. Taču ir arī "sašķeltas civilizācijas", kurās savulaik tika veiktas radikālas reformas civilizācijas identitātes nomaiņai.
Izrādījās, ka līdz galam nomainīt identitāti nav iespējams, un tādas valstis paliek iekšēji sašķeltas. Spilgtākie piemēri, viņaprāt, ir Turcija un Krievija. Par Turciju Hantingtons saka, ka tagad tā vairs nav nedz īsti islāma, nedz arī Rietumu valsts, tā ir daļēji vesternizēta islāma valsts. Tomēr Turcijas vesternizācijas procesa rezultāti dod pamatu redzēt šo valsti kā Eiropas sastāvdaļu.
Islāma civilizācijai šobrīd nav savas "mugurkaula valsts". Tas, protams, sadrumstalo islāma pasaules spēku. Taču Hantingtons raksta, ka vismaz teorētiski jārēķinās ar iespēju, ka Turcija varētu pārskatīt savu kultūras identitāti un atjaunot savu piederību islāma civilizācijai. Tādā gadījumā Turcija, ņemot vērā tās ekonomisko un militāro potenciālu, varētu kļūt par islāma civilizācijas "mugurkaula valsti". Kā zināms, islamizācijas process pēdējos gados Turcijā iet plašumā. Perspektīvā tas draud sagādāt Eiropai lielas problēmas.
Noraidot Turciju, Eiropa riskētu, ka tā sevi "restartēs" kā islāma civilizācijas valsti. Tas savukārt varētu radīt lielākus riskus nekā Turcijas tālākā vesternizācija un pievienošana Eiropai. Turklāt, iespējams, vesternizācijas riski nav tik lieli, jo zināms, ka līdz šim Eiropā nonākušie turki pārsvarā ir labi integrējušies. Viņiem ir liels gan intelektuālais, gan darba potenciāls. Turki patiešām prot strādāt atšķirībā no tiem pūļiem, kas tagad plūst uz Eiropu.
Galvenos riskus rada radikālā islāma pārstāvji vai vispār bezkultūras masu ienākšana, kas mēdz būt agresīva vai labākajā gadījumā parazītiski noskaņota. Manuprāt, Eiropas līderi labi apzinās situāciju un iespējamās alternatīvas...
Nacionālā identitāte, kuru lielā mērā nosaka nacionālā varoņa tēls un vēstījums, daudzām Eiropas nācijām joprojām ir ļoti nozīmīga. Varonis parasti uzvar un arī iet bojā. Ar Lāčplēsi situācija ir divdomīga - diezin vai iegāšanos dzelmē kopā ar Melno bruņinieku var nosaukt par uzvaru. Kalpaks iet bojā pārpratuma pēc. Kādu iespaidu, jūsuprāt, tas atstāj uz latviešu identitāti? Kā to vērtēt no simboliskā viedokļa?
Es nedomāju, ka šiem varoņu tēliem vajadzētu piešķirt kādu maģiska spēka nozīmi vai programmējošu arhetipu raksturu. Lāčplēsis tomēr ir rakstnieka radīts literārs tēls, turklāt vēlu radīts. Un vispār, ir labi, ka pastāv nacionālie mīti, tie ir nepieciešami katrai tautai, bez tiem nevar būt identitātes (šeit mīts ir jāsaprot kā ideoloģisks konstrukts, nevis kā melu stāsts.) Cita lieta, ka mīti var novecot un zaudēt aktualitāti citos laikos. Taču būtiskāk ir tas, ka šodien tiek apkarotas nacionālās valsts ideja un nacionālā identitāte kā tāda. Šodien mēs arvien biežāk dzirdam, ka nacionālā valsts un nacionālā identitāte ir novecojuši jēdzieni. Tas nav nejauši, un tas norāda virzienu, kurā attīstās procesi. Acīmredzot jaunajā nākotnes pasaulē nebūs vietas nacionālajiem mītiem un nacionālajiem varoņiem.
Varētu iebilst, ka šī tendence varētu izraisīt plašu pretreakciju, nāciju mobilizēšanos uz nacionālās identitātes un vērtību apdraudējuma pamata.
Postmodernajā laikmetā visas vērtības ir izskalotas. Tās bieži vien mēdz būt tikai lozungi uz naudas un baudas meklēšanas fona. Jā, protams, ir un būs cilvēki, kuri būtu ar mieru nacionālo interešu vārdā upurēt savu dzīvību un kļūt par varoņiem. Un nav izslēgts, ka šāda iespēja viņiem arī būs. Tomēr nedomāju, ka šādi varoņi spētu mainīt pasaules attīstības virzienu – tas būtu tas pats, kas nostāties pret braucošu vilcienu. Un pastāv draudi, ka krīzes laikmetā patriotismu var aizstāt bīstams surogāts – nacisms.
Brīvības cīņas saista ar varonību. Tai pašā laikā šajās cīņās neizgaismojas atsevišķi spilgti varoņi. Tādi kā Ahilejs un Hektors Trojas karā. Vai var teikt, ka Neatkarības karam Latvijā piemīt vairāk kolektīvas varonības raksturs?
Varonība nav kolektīvais fenomens, tas vienmēr ir individuāls gribas akts. Ir ļoti labi, kad tautai ir daudz varoņu - tad mēs varam tēlaini runāt par tautas varonību. Tas viss ir pareizi, bet jāsaprot, ka katru reizi ir bijusi katra konkrēta cilvēka izvēle, viņa gatavība mirt par dzimteni. Patiesa varonība izpaužas uz dzīvības un nāves sliekšņa, un tā ir vienmēr individuāla izvēle.
Vai ētiskā relatīvisma un savtīguma laikmetā varonības statusu varētu iemantot kāda šķietami pašsaprotama kvalitāte, piemēram, vienkāršs godīgums?
Jā, var runāt par ētisko varonību. Varonība nav vienmēr noteikti jāmeklē tikai kara laukā. Sokrāts, izšķiroties iedzert indi, rīkojās varonīgi savu ētisko principu vārdā.
Brīvības cīņām ir cits konteksts. Tas bija laikmets, kad cilvēki tika audzināti tradicionālā garā, viņiem bija gan tradicionāla izglītība, gan tradicionāla vērtību sistēma – toreiz dzimtenes mīlestība, gods un cieņa bija augstākās vērtības, nevis tukši vārdi. Brīvības cīņu laikā Latvijā bija daudz cilvēku, kuri tika audzināti ar šādām vērtībām un bija gatavi upurēties dzimtenes vārdā, tieši tādēļ tika izcīnīta brīvība.
