Nē, es neuzskatu, ka tas ir pilnīgs sviests. Varbūt tas jautājums bija kādā kontekstā, neatceros, ko tieši tad runāju. Pret jubilejām un svinēšanu esmu diezgan atturīgs, es ar tām neaizraujos, arī savas dzimšanas dienas pārāk nesvinu. Valsts gatavojas šos svētkus atzīmēt ar lieliem notikumiem, daži izraisa simpātijas, daži neizpratni, un daži vispār liekas pilnīgs sviests. Skaidrs, ka uz šīs jubilejas rēķina ir iespējams piesaistīt finansējumu. Jautājums, kā finansējumu izlietojam, atstājam kaut ko paliekošu vai, rupji izsakoties, izšaujam gaisā salūtu. Esmu par to, ka atstājam paliekošas vērtības, kas noderēs un zināmā mērā ietekmēs mūs nākotnē. Piemēram, būs filmas, iznāk grāmatas.
Ko jums pašam nozīmē valsts 100 gadi un 18. novembris?
Simts gadi – neko īpašu nejūtu. Es to uztveru kā jubileju, ir skaisti, ka tāda ir. Vairāk domāju par pragmatisko pieeju, ļoti uztraucos un saredzu bīstamību darbā ar masām, kad tautai patiesu kultūru un patiesas vērtības aizstāj ar svētku svinēšanu. Šāda tendence ir raksturīga totalitārām iekārtām. Tāpēc mēs zinām, kā tiek manipulēts, kā šis instruments darbojas. Vērtību aizstāšana ar salūtu, manuprāt, ir bīstama tendence.
Esmu dzimis okupācijas laikā un tajā piedzīvojis savu bērnību, nevarētu teikt, ka man 18. novembris ilgu laiku bija kas īpašs. Bet, kopš ir ģimene, es cenšos tajā dienā – un man šogad tas neizdosies, kā tas ir ļoti bieži, – būt ar ģimeni, ar draugiem. Mēs šo dienu atzīmējam, tas nav kārtējais iemesls iedzeršanai. Klausāmies runu pie Brīvības pieminekļa, kas ļoti bieži nav nekas iepriecinošs. Katrā ziņā es piešķiru nozīmi vārdiem "Dievs, svētī Latviju!", man ļoti daudz nozīmē Latvija. Nedomāju – jo skaļāks svinētājs es būšu, jo lielāks būšu Latvijas patriots. Man šķiet, ka tie nav saistīti jēdzieni.
Latvijas simtgades svētku programma paredz cildināt Latvijas valsts dibinātājus, tā laika varoņus, līderus. Vai šodienas Latvijā ir varoņi un līderi?
Par pirmo jautājuma daļu, par varoņu cildināšanu, kas ļoti bieži nav varoņi, piemēram, kaut vai Kārlis Ulmanis. Mēs ļoti maz zinām, kā 1918. gadā radās šī valsts. Es labāk nevis cildinātu varonību, bet redzētu būtiskus vēsturiskus pētījumus. Piemēram, par agrāro reformu. Valda uzskats, ka tas ir kaut kas izcils. Vai tas tiešām tā bija, vai to nevarēja mazliet prātīgāk darīt? Jo vairāk lasu par pirmās Latvijas laiku, jo mazāk to idealizēju. Neapšaubāmi, Latvijas valsts rašanās ir vērtība. Par varonību es varu cildināt karavīrus, kas ar savām asinīm izcīnīja neatkarību. Bieži vien aiz cildināšanas un jauniem mītiem neredzam vēsturisko patiesību. Es vairāk gribētu par to uzzināt, to izprast. Lasot un klausoties par 1918. gadu, es šajā laikā redzu milzīgu haosu, sakritību un nejaušību virkni, reizēm nostrādāja intuīcija.
Tajā laikā bija ievērojami politiķi, tādi kā Čakste, Meierovics, Trasuns. Vai mūsdienās ir tāda līmeņa politiķi? Tas ir cits jautājums, bet varoņus mūsdienās vispār nemēģinātu meklēt. Nesen tikos ar Daini Īvānu, viņš man parādīja Tautas frontes muzeju, es redzu, kur ir īstie varoņi, vai viņi Latvijas politikā ieņem atbilstošās lomas? Tur sēž pilnīgi citi cilvēki. Es nemeklētu varonību, es meklētu katru ceļu, lai Latvija ievēro Satversmi, lai Latvija meklē ceļu uz taisnīgu un tiesisku valsti, nevis cildina jaunus varoņus, aiz kuriem var paslēpt nepatiesību un manipulācijas.
Virtuves sarunās bieži izskan, ka cilvēki nejūtas droši par savu nākotni, nejūtas novērtēti un vajadzīgi šajā valstī, tas vairāk saistīts ar sociālekonomiskajiem apstākļiem. Vai jūs kā latvietis, latgalietis jūtaties novērtēts un saprasts Latvijā?
Es nepavisam nedomāju par jautājumu, ko nozīmē būt novērtētam, es nezinu, ko tas nozīmē. Tu nekad netiksi novērtēts līdz galam. Arī sapratne ir aizdomīgs jautājums. Es paturu tiesības būt brīvi domājošs, radošs cilvēks, mākslinieks, līdz ar to es nevaru pretendēt uz kaut kādu globālu sapratni. Tad ir jautājums – kas ir tie cilvēki, kas mani sapratīs? Varbūt es nemaz negribu, lai lielākā daļa no viņiem mani saprot.
Man ir iespēja strādāt šajā valstī, un esmu par šo iespēju pateicīgs, zināmā mērā pat uzskatu to par savu pienākumu. Manuprāt, veids, kādā strādāju, ir demokrātiju un tiesiskumu veicinošs. Varbūt māksla kādam šķiet nesaprotama, bet viņš ir spiests to respektēt. Demokrātiskā valstī nodokļu maksātājs saprot, ka par viņa nodokļiem bieži tiek radīts viņam nepieņemams un mākslinieciskajā valodā nesaprotams produkts, kas, protams, nav pretvalstisks. Ir jānodrošina māksliniekam brīvība to darīt, tas ir veids, kā valsts pastāv. Mēs gribam sakarīgu valsti, nevis valsti, kurā kontrolē mākslu. Māksla nevar būt atrauta no politikas.
Jūs nesen žurnālā "Ir" dalījāties savās pārdomās par Daugavpils Universitātes nosaukuma maiņu. To plānots pārdēvēt par Austrumlatvijas Universitāti, "Austrumlatviju" nosaucāt par surogātnosaukumu iepretim vārdam "Latgale", kurš, jūsuprāt, universitātes jaunajā nosaukumā būtu atbilstošāks. Šajā pašā rakstā piebilstat, ka izvēle par labu "Austrumlatvijai" ir "kārtējais solis uz jēdziena "Latgale" izkastrēšanu no Latvijas kultūrkartes". Vai nav par skarbu teikts?
Par maigu, jūs prasāt?
Nē, vai nav par skarbu?
Tas ir par maigu teikts. Ir Vidzemes koncertzāle, ir Liepājas koncertzāle, un nezin kāpēc ir Austrumlatvijas koncertzāle. Daugavpils Universitātes pārdēvēšana par Austrumlatvijas Universitāti... Mēs taču nevaram neredzēt šīs tendences. Šajos piemēros es saskatu koloniālisma pazīmes un arī iešanu pretī Satversmei. Latvijas Satversmē ir skaidri definēts, ka Latvijas valsts ir radusies, apvienojot latviešu tautas vēsturiski apdzīvotās zemes – Latgali, Kurzemi, Zemgali un Vidzemi, nevis Austrumlatvijai savienojoties ar Rietumlatviju un Dienvidlatviju. Mans priekšlikums ir katram to projicēt uz sevi. Piemēram, lai Vidzemes koncertzāle, kas formāli atrodas Austrumlatvijā, uz gadu paņem sev Austrumlatvijas koncertzāles nosaukumu, lai padzīvo gadu vidzemnieki un redz to pazemojumu un ņirgāšanos. Kamēr cilvēks to neprojicē uz sevi, viņš to nesaprot. Paldies Dievam, Rēzeknes koncertzālei ir brīnišķīgs nosaukums "Gors", esmu sajūsmā par Latgales cilvēkiem, kuri izdomāja šo nosaukumu. Šis spēcīgais latgaliešu vārds strādā kā zīmols.
Manā uztverē Austrumlatvija atgādina uztiepto jēdzienu "Austrumukraina", kur Krievija mēģina ar neesoša nosaukuma palīdzību sadragāt valsts vienotību, to es saskatu arī nosaukuma "Austrumlatvija" ietapināšanā.
Jūsuprāt, tā ir apzināta rīcība, vai tomēr nosaukuma "Austrumlatvija" lietošana notiek neapzināti?
Man ir jautājums, kāpēc neapzinātā līmenī tas ir noticis ar neskaitāmām Latgales iestādēm un gandrīz nav noticis ne ar vienu no Ziemeļlatvijas, Rietumlatvijas?
Varbūt latgalieši ir pakļāvīgāki?
Jā! Vainu no latgaliešiem es neatceļu. Bet mēs jau saprotam, ka cienījamā Barševska [Daugavpils Universitātes rektors Arvīds Barševskis – red.] plāns ar universitātes pārorganizēšanu, tajā skaitā saglabājot savu pieticīgo amatu vēl uz diviem nelikumīgiem termiņiem, var būt bijis realizēts tikai ar akceptu Rīgā. Mēs taču neesam naivi, to, ka būs šādi, nevarēja viens cilvēks izdomāt.
Kāpēc, jūsuprāt, daļā Latvijas sabiedrības ir noraidoša attieksme pret latgaliešu valodu un Latgales kultūru?
No bailēm! No bailēm no separātisma, no, manuprāt, ļoti kļūdainas teorijas, ka mums kā mazai tautai jābūt vienādiem, lai noturētos pret krieviem, ja būsim dažādi, mums to neizdosies izdarīt. Citās Eiropas valstīs, piemēram, Šveicē, Norvēģijā, valda uzskats – tu esi citāds, tev tādam jābūt, mēs darīsim visu, lai tā būtu arī turpmāk. Tā ir viena no demokrātijas pazīmēm.
Latgalei ir citāda vēsture nekā pārējai Latvijai, kaut kādas izdomātas teorijas dēļ mēs upurējam latgaliešu valodu, nosaucam to par dialektu, ļaujam tajā tikai dziedāt, upurējam rakstu valodu. Mēs taču zinām, ka Latgales kongresā 1917. gadā tika pieņemts lēmums apvienoties uz zināmiem noteikumiem, bet šie noteikumi netika ievēroti. Tiesiskums tika pieņemts kā aizsegs prettiesiskām darbībām. Manā skatījumā latgaliešu jautājums nav reģionāls vai nacionāls jautājums, tas ir tiesiskuma un demokrātijas jautājums. Tas ir vēsturiskās patiesības jautājums. Ja tu saproti, ka aiz tevis stāv vēsturiskā patiesība, tev ir ļoti viegli par kaut ko iestāties.
Kā saredzat latgaliešu valodas un latgaliskās kultūras nākotni?
Pirmkārt, esmu par vienotas izglītības sistēmas ieviešanu Latvijā, plus Latgales reģionā ir obligāta latgaliešu valodas apmācība. Kādā mērā un kādā veidā, to lai speciālists nolemj. Skolniekam, kurš beidz Latgales skolu, ir jāsaprot un jāmāk rakstīt latgaliešu valodā. Vai viņš šīs zināšanas izmantos un kā izmantos, tā ir cita darīšana.
Otrkārt, latgaliešu kultūras attīstība ir nozīmīga, lai cilvēki nemuktu no Latgales. Reģionam ir jārada pievienotā vērtība, un latgaliešu valoda ir pievienotā vērtība, kas jāattīsta. Šis kultūras un valodas jautājums ļoti dziļi ietekmē vidi, kurā cilvēks dzīvo, un ekonomiku. Man tas ir acīmredzami, es nevaru saprast, kā to var neredzēt. Daudziem "Gora" pastāvēšana liek aizdomāties, klau, vai es te Latgalē nevaru dzīvot? Varu aizbraukt uz vēl labāku koncertu nekā Rīgā, jo Rīgā jau nav tik labas koncertzāles.
Kāda būs jūsu artava?
Mēs varam gari runāt, strīdēties, kritizēt visus, bet varam arī kaut ko darīt. Kopā ar citiem cilvēkiem gribu izveidot sabiedriski politisku platformu "Ar Latgolu", kurā apvienotos spēki un cilvēki, kuri uzskata – vajag darīt visu, lai realizētu Latgales simtgades kongresa rezolūciju dzīvē. Tā nebūs politiska partija, šīs kustības mērķis būs strādāt ar politiskajām partijām, ietekmēt politiskos lēmumus, partiju programmas u. tml.
Līdz šim nekad neesmu piedalījies šāda veida sabiedriski politiskajā dzīvē, bet Latgales jautājums man šķita pietiekami svarīgs, lai iesaistītos un nestāvētu malā.
Bet neaizmirsīsim, ka mans pamatdarbs ir būt režisoram, un es plānoju veidot gan filmas, gan iestudējumus latgaliski un par Latgali.
Vai jums kā režisoram Latvijā ir iespēja realizēties pilnībā, īstenot idejas, kas šķiet svarīgas?
Ar idejām ir grūti. Man sen bija ieplānots Raiņa gredzens, no četrām Raiņa lugām sastāvošs cikls. Tas nav ticis realizēts. Kā režisors daru tikai to, ko uzskatu par vajadzīgu. Man šobrīd ir ļoti grūti atrast brīvu laiku kaut vai šādai intervijai, sabiedriskajai darbībai, ģimenei. Līdz galam visu nevar realizēt, bet izdarīt var daudz. Protams, filmu budžeti varētu būt lielāki, tas ļautu strādāt ar lielāku vērienu. Tomēr, no otras puses, sekošana budžetam liek būt daudz radošākam. Jāizdomā, kā ar minimāliem līdzekļiem sasniegt pilnību. Tiklīdz ir daudz naudas, pazūd radošums. Es kā radošs cilvēks jūtos absolūti laimīgs ar milzīgām iecerēm, pie kurām strādāju.
Jūsu filma "Melānijas hronika" ir izvirzīta ASV Kinoakadēmijas balvai "Oskars" kategorijā "Labākā ārzemju filma". Cik jums ir svarīga šī nominēšana?
Būsim godīgi, tas ir formāls akts. "Oskars" nekad nav bijusi mana balva, saprotu, ka tas ir ļoti populāri. Es tam tiešām nepiegriežu vērību. Protams, ja filma saņemtu "Oskaru", kas, manuprāt, nav iespējams filmas "promotēšanā" ieguldīto līdzekļu dēļ, tā būtu liela veiksme, kas palīdzētu tālākajam darbam. "Melānijas hronika" man ir pārāk nozīmīga filma, lai tai būtu kāda saistība ar "Oskaru".
Esat uzsācis darbu pie filmas "Pilsēta pie upes", tā stāstīs par laiku pirms Otrā pasaules kara un arī kara gadiem. Kāpēc top šī filma?
"Pilsēta pie upes" top pēc Gunara Janovska romāna, darbība norisinās provinces pilsētā, caur kuru iet dažādi režīmi – Ulmaņa autoritārais režīms, krievu okupācija, nacistu okupācija, holokausts, līdz pat 1944. gadam, kad kā mūsdienās bēgļu laivās jāsasniedz Dievu zeme. Domāju, ka tas ir Latvijai vistraģiskākais posms, joprojām par maz analizēts. Mani tas ļoti saista.
Ambīcija ir parādīt šos daudzos episkos notikumus vienā filmā. Vēl lielāka ambīcija ir to risināt komēdijas žanrā, pēc "Melānijas hronikas" negribu otru filmu tādā pašā žanrā. Filmēšanas vajadzībām bijām Jēkabpilī un konstatējām, ka dambju dēļ tur nevaram filmēt, virzāmies pa Daugavu uz augšu līdz Latgalei.
Varētu teikt, ka Latvijas simtgades laiks kino ir pļaujas laiks. Virkne filmu, kas stāsta par dažādiem Latvijas vēstures notikumiem un cilvēkiem, ir saņēmusi valsts finansējumu. Vai kino Latvijā būs pēc Latvijas simtgades nosvinēšanas?
Mana filma "Pilsēta pie upes" būs pēc simtgades nosvinēšanas. Es ceru, ka Latvijā kino taps arī pēc šiem svētkiem. Es negribētu dzīvot valstī, kurā nav kino. Skaidri zinu, ja nebūs kino, es nevarēšu šeit justies kā Latvijā. Tagad top labas filmas, tik daudz vēsturisko filmu iznāks, baidos, ka "Pilsētu pie upes" neviens neskatīsies, jo visiem jau būs noriebies kino daudzums, kas ir jānoskatās.
Vai kino cilvēkos jāaudzina patriotisms?
Es domāju, ka nē. Viszemākās kvalitātes filmu var nosaukt par patriotisku un pārdot. Komercpatriotisms ir pārāk attīstīts Latvijā. Vai tam ir sakars ar īstu patriotismu? Bieži domāju, ka nē. Ar savu dzīvi, savu darbu daru tā, lai man uz šo jautājumu, vai es esmu patriots, nebūtu jāatbild. Bet ļoti daudzi cilvēki, kuri plātās ar šo vārdu, aiz tā slēpjoties, vienkārši pelna trulākajā veidā naudu. Patriotisms ir kļuvis ļoti ērts Putina Krievijā, visi ir patrioti, ja neesi patriots, tad tevi jāliek cietumā. Bīstams ir šis vārds, aiz tā ir viegli slēpties nelietīgām un manipulatīvām domām. Pārāk bieži šo vārdu lieto vietā un nevietā.
Kāda būtu labākā dāvana mums pašiem, visiem Latvijas iedzīvotājiem, valsts simtgadē?
Labākā dāvana būtu, ka Latvijā visi tās iedzīvotāji 18. novembri uzskatītu par mūsu valsts svētkiem, ka šie svētki būtu vienlīdz nozīmīgi latviešiem, krieviem, ukraiņiem, ebrejiem un pārējiem. Nesaku, ka mums visiem jādomā vienādi un jābūt vienādiem. Man būtu ļoti liels prieks šādu 18. novembri izbaudīt.
