VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Anda Līce
Rakstniece - publiciste
24. novembrī, 2009
Lasīšanai: 4 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
4
4

Pelnus rušinot

Savādi ir ar svētkiem – tikko tie pagājuši un it kā jau aiz muguras, tā atkal tos redzam priekšā, jo tikai gads mūs šķir gan no nākamās Lāčplēša dienas, gan 18. novembra, līdz ar to arī no šogad neatbildētiem jautājumiem. Ir maldīgi domāt, ka tautai svētki kādam (valstij) būtu jārīko. Svinēt vai nesvinēt, vispirms ir katra paša lēmums. Jo vairāk ir to, kuri jūt iekšēju nepieciešamību pēc svētkiem, jo vieglāk un skaistāk tie izdodas. Gaidot svētkus no citiem, varam palikt bešā, jo mūsu gaidas ir tik atšķirīgas un reti kad saskan ar iespējām.

Valsts svētkos uzpūstā uguns ātri izplēn, un pēc gada atkal nākas rušināt padzisušās ogles un lūkot atdzīvināt liesmu. Mēs diemžēl nedzīvojam ar apziņu, ka valstiskums ir jāsargā un jākopj arī ikdienā. Jo sparīgāk oficiālā līmenī amatpersonas svētku reizē piepūš vaigus, jo mūsos vairāk dūmu. Laikam jau tāpēc atšķirībā no pirmajiem gadiem pēc neatkarības atgūšanas šodien daudzi vairs nesteidz klausīties valsts pirmo personu uzrunas, jo necer saņemt nedz iedrošinājumu turpmākām dienām, nedz arī atbildes uz šā laika degošajiem jautājumiem. Bet jautājumu netrūkst.

Viens no vissāpīgākajiem – vārdu un darbu saskaņa. Vārdi, kas nesaskan ar darbiem, šodien, tāpat kā padomju laikā, pārvēršas par lozungiem. Neba nu aiz nezināšanas, tuvojoties valsts svētkiem, daži savos publiskajos uznācienos iedomājas paspīdēt ar frāzi: „Es, kā Latvijas patriots, domāju tā un tā.” Bet kā un ar ko tu, „patriot”, spīdi pārējā laikā? Kāds gan sakars ar patriotismu ir tiem raidījumu un filmu producentiem, žurnālu redaktoriem, žurnālistiem, dramaturgiem, režisoriem, rakstniekiem un dzejniekiem, kas savos darbos sludina ētisko relatīvismu? „Visi drīkst visu” īstenībā ir baiss sauklis. Ētiskais relatīvisms un patriotisms nav savienojamas lietas.

Pirms valsts svētkiem plašsaziņas līdzekļos jau kuro gadu ir skanējis apgalvojums, ka pilsētas dome esot sarūpējusi skaistu svētku dāvanu – salūtu. Vai par dāvanu būtu saucams tas, kas tapis par nodokļu maksātāju naudu? Pavisam kas cits, ja šo jauko lietu būtu uzdāvinājis kāds miljonārs, par nožēlu, mūsējiem tāda doma neienāk galvā. Agrākos laikos, kad cilvēki vēl baidījās no Dieva dusmām, tie, kas negodīgā ceļā bija kļuvuši bagāti, ziedoja milzīgas summas dievnamu, slimnīcu un patversmju celtniecībai. Viņi, kaut arī nespēja turēties pretī kārdinājumiem, tomēr zināja, ka cilvēks nedrīkst darīt visu.

Cik šodien maksā valsts karogs? Naudas izteiksmē apmēram kādus desmit latus, bet visādi citādi par to mums nekas nedraud. Gan ģimenē, gan skolā ir jāstāsta, cik un ko tas ir maksājis pirms gadiem trīsdesmit un vairāk. Cik likteņu nesalauza čeka pēc tam, kad 18. novembra rītā sarkanbaltsarkanais karogs plīvoja grūti aizsniedzamās vietās. Traģiski ir karogu stāsti. Šodien droši vien daudzi teiktu – tā karogi vilkšana nebija prāta darbs.

Varonība vispār nav prāta darbs, bet bez tās mums nebūtu nedz Lāčplēša dienas, nedz 18. novembra. Bez varonības mums nebūtu savas valsts. Šodien pie daudzu jaunbagātnieku pilīm karogu uzvilkšana īstenībā ir uzskatāma par Latvijas valsts simbola zaimošanu. Mēs dzīvojam laikā, kad varonība ir karogu nevis uzvilkt, bet noturēt to sevī neaptraipītu. Kas gan var būt skaistāks par atskārtu – mana sirdsapziņa un valsts karogs ir vienā krāsā?

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU