VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Aivars Kļavis
Rakstnieks, žurnālists
19. novembrī, 2009
Lasīšanai: 7 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
7
7

Latvija vēl nav mirusi

Neskatoties uz to, kas ar mums noticis, neskatoties uz grūtībām, kas gaida nākotnē, Latvija tomēr nav mirusi. To pierādīja 18. novembris. Jo īpaši 18. novembra vakars, kad tūkstošiem cilvēku pameta mājas, lai būtu kopā Rīgas ielās. Un pat tie, kas nebija kopā ar citiem, šajā vakarā bija kopā ar Latviju.

Tā sagadījās, ka pirmssvētku dienās nācās tikties ar daudz un dažādiem cilvēkiem. Gan sabiedrībā ļoti pazīstamiem, gan mazāk zināmiem. Neskatoties uz to, ka tikšanās bija pavisam lietišķas, tām bija konkrēts mērķis, un līdz ar to konkrētas, lietišķas bija arī sarunas, tās visas, neatkarīgi cita no citas, beidzās gandrīz vienādi. Nezinu kāpēc, bet beigās atdūrāmies pret vienu un to pašu. Kas notiek un notiks ar Latviju? Kas notiek un notiks ar mums? Un pats galvenais, kāpēc šobrīd esam tik dziļā bedrē, par kuru mums nepārtraukti cenšas iegalvot, ka dziļāk vairs krist nav iespējams, bet mēs tomēr joprojām turpinām krist. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzas pasaules valstis pamazām sāk attapties pēc krīzes.  

Tas bija pārsteidzoši, kā tik dažādi un pilnīgi atšķirīgi cilvēki spēja uzdot tik vienādus jautājumus. Vēl pārsteidzošāk – ikviens no viņiem saprata - visticamāk, šajos jautājumos slēpjas mūsu nelaimes cēloņi, bet neviens uz tiem nezināja to vienu vienīgo, īsto un pareizo atbildi, kura šobrīd tik ļoti nepieciešama.  

Piemēram, kad un kurā brīdī tautai tika atņemta sirdsapziņa, aizstājot to ar naudu un visu, kas par naudu nopērkams? Kad padomju laika dubultmorāle pārvērtās par jaunās, neatkarību atguvušās Latvijas dubultmorāli? Kāpēc cilvēki, kuri spēja stāties pretī milzīgajam PSRS ideoloģiskajam un militārajam pārspēkam, izrādījās bezspēcīgi savās alkās pēc komforta? Un kāpēc to, ko neiespēja padomju tanki, iespēja pašu tautiešu alkatība, divkosība un demagoģija?

Tomēr, kā liecināja mūsu sarunas, izskatījās, ka šie nebūt vēl nebija tie grūtākie jautājumi. Tos varēja mēģināt skaidrot un arī izskaidrot. Daudz grūtāk saprast, kāpēc tagad cilvēki alkst pēc vadoņa un varoņa, kas atrisinās visas problēmas, bet tajā pašā laikā gatavi apmētāt ar dubļiem ikvienu, kurš mēģina kaut ko darīt lietas labā. Pietiek kādam izbāzt galvu virs ūdens, lai desmitiem, simtiem citu panikā sāktu brēkt: „Vai jūs zināt, kāpēc viņš to dara? Galvu nost! Gan jau arī viņam ir kādi savtīgi nolūki! Tāpēc labāk uzreiz galvu nost!”

Vai arī nākamais jautājums. Kāpēc cilvēki, kas aizmirsuši jēdzienu morāle, neatšķir ētiku no estētikas un smīkņā par tādiem vārdiem kā godīgums vai sirdsapziņa, tagad gaida, ka viņiem kāds iedos gatavu recepti vai vismaz virkni padomu, kā pārvarēt krīzi? Tomēr vēl ļaunāk, ka šādi cilvēki tagad paši mēģina piedāvāt gan receptes, gan dot padomus, kā glābt valsti un tautu. 

Pēc neatkarības atgūšanas sabiedrību labu laiku biedēja ar tā dēvētajiem čekas maisiem un to atvēršanu. Biedēja tāpēc, ka teorētiski, pats to nezinot, šajos maisos varēja būt ikviens Latvijas iedzīvotājs. Savukārt nebija nekādas pārliecības, ka to cilvēku vārdi, kas sadarbojās ar čeku, tik tiešām tur atrodami. Gāja laiks, un čekas maisus tā arī neatvēra. Toties tagad mēs visi esam nonākuši maisā, ko paši radījām.

Cik es pats esmu vainīgs pie tā, ka valstī pašlaik ir krīze? Vai es kaut ko darīju, lai to novērstu jeb gluži pretēji - arī tīši vai netīši raku bedri, kurā tagad visi krītam? Tieši es, nevis abstrakti politiķi, miljonāri vai ierēdņi, uz kuriem nu gribas nogrūst visu vainu? Jo politiķus mēs paši vēlējām, miljonārus apskaudām, gribēdami tiem līdzināties, bet ierēdņu armiju radījām, nespēdami saprast, ka demokrātiskā sabiedrībā ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi, par kuriem nediskutē. Lūk, galvenie jautājumi, uz kuriem šobrīd atbildēt var tikai katrs pats. 

Tad, ja spēsim sev tos uzdot un arī godīgi uz tiem atbildēt, mums ir izredzes tikt no maisa laukā. Es saprotu - tas izklausās bezgala naivi. Un arī jautājumi ir naivi. Bet visgrūtāk godīgi atbildēt tieši uz naiviem jautājumiem. Savukārt godīga atbilde ir vienīgais veids, kā ikvienam, pirmkārt, izvest pašam sevi no krīzes. Vismaz garīgas un morālas krīzes.

18. novembra vakarā, kad cilvēki kopā dziedāja „Dievs, svētī Latviju!”, nevarēja nepamanīt divas lietas. Starp dziedātājiem bija ļoti daudz jauniešu, un ļoti daudziem no dziedošajiem acīs bija asaras. Tas neviļus atgādināja Atmodas laiku. Deviņdesmito, deviņdesmit pirmo gadu. Laiku, kad neziņa un arī bailes no tā, kas mūs gaida, mijās ar prieku un lepnumu par to, cik daudz jau esam spējuši panāk un cik daudz kam jau pārkāpuši pāri. Tajā skaitā arī savām bailēm un gļēvumam. 

Neviļus ienāca prāta... Ja varētu vēlreiz atgriezties pagātnē un sākt visu no sākuma! Iespējams, tad mēs būtu gudrāki, godīgāki, ar stingrāku mugurkaulu. Bet nevar! Laiks un vēsture neko neļauj sākt no sākuma pa otram lāgam. Un tas vienlīdz atteicas kā uz atsevišķiem cilvēkiem, tā veselām tautām.

Tāpēc svētku vakarā mani visvairāk aizkustināja kāda astoņus deviņus gadus veca meitenīte, kas smaidīdama aiz autobusa loga māja cilvēkiem uz ielas ar pašas zīmētu valsts karodziņu. Un šī sarkanbaltsarkanās krāsās izkrāsotā zīmēšanas lapa, kas, iespējams, bija piestiprināta pie mammas lielās koka adāmadatas, lika domāt - varbūt tomēr laiks un mūsu vēsturiskā pieredze melo. Varbūt tomēr iespējams vēlreiz sākt visu no sākuma? Un, ja tas neizdosies mums, varbūt tas izdoties meitenītei aiz autobusa loga ar pašas zīmēto valsts karogu rokās? Un, ja reiz tā, tad - lai viņai veicas!

Labs saturs
7
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU