AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Egils Levits
Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis
04. aprīlī, 2018
Lasīšanai: 6 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Politika
5
14
5
14

Par okupācijas neatzīšanu Satversmē

FOTO: Ieva Lūka, LETA

Šodiena nav iedomājama bez pagātnes klātbūtnes. Tā vienmēr ietekmē mūsu šodienas rīcību. Tādēļ pagātne vienmēr ir aktuāla. Zinot un izvērtējot pagātni atbilstoši mūsdienu izpratnei, mēs šodien varam pieņemt zinošākus, pareizākus lēmumus un līdz ar to arī veidot labāku nākotni.
īsumā
  • Mūsu skats uz pagātni pastāvīgi mainās. Pagātnes notikumi mums ir jāizpēta, jāapzinās un jāizdara secinājumi.
  • Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus un pretojās tiem. Pretestība okupantu režīmam pamatā bija simbolisks, morāls akts.
  • Tautas lielākā daļa dzīvoja okupantu režīmam pakļautu, taču no režīma attālinātu dzīvi.
  • Starp latviešiem tikai 5% bija Komunistiskās partijas biedri, 95% latviešu bija saglabājuši savu distanci pret okupantu varu.
  • Idejiskās pēctecības un leģitimitātes dēļ Satversmes ievads uzliek sabiedrībai morālu pienākumu godināt savus brīvības cīnītājus, pieminēt svešo varu upurus un nosodīt totalitāros režīmus un to noziegumus.

Vēsture nav neitrāla. Mums bieži ir jāformulē savs viedoklis par pagātnes notikumiem. 

Pagātnes notikumi ir tādi, kādi tie ir bijuši. Tie mums ir jāizpēta un jāapzinās. Taču tas, kāda ir pagātnes notikumu atlase, kas tiek aktualizēti sabiedrības atmiņā, kādu jēgu mēs tiem piešķiram, kādus secinājumus izdarām, ir šodienas jautājums.

Tā kā šodiena uz laika ass pastāvīgi virzās uz priekšu, tad pastāvīgi mainās arī mūsu skats uz pagātni. Citiem vārdiem – vēstures izpratne mainās laikiem līdzi. Vēsture nekad nav un nebūs pabeigta.

Latvija ir demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga, latviski nacionāla valsts.

Tie ir Satversmē noteikti Latvijas valsts parametri, mūsu valsts iekārtas virsprincipi. Tie arī nosaka, kādai ir jābūt mūsdienīgai attieksmei pret mūsu vēsturi. 

Jebkurai valstij viena no leģitimitātes saknēm ir vēsture. Precīzāk – sabiedrības attieksme pret savas vēstures mezglu punktiem. 

Bieži vien šie vērtējumi ir ietverti valsts konstitūcijā. Tā tas ir arī, piemēram, mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā. Šādi pagātnes vērtējumi ir ietverti arī mūsu Satversmē.  Tie izriet no Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem.

Tādēļ Satversmes ievada trešajā rindkopā teikts:

Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.

Šim Satversmes noteikumam ir dziļa jēga.

Vispirms tas konstatē, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus un pretojās tiem.  Tādēļ mūsu valsts turpināja pastāvēt arī okupācijas laikā, līdz to pēc 50 ilgiem gadiem atkal varēja atjaunot uz valsts nepārtrauktības pamata.

Jāuzsver, ka okupācijas laikā tautas vairums nesadarbojās ar okupantiem un nekļuva par kolaboracionistiem. Tautas lielākā daļa vadīja okupantu režīmam pakļautu, taču no režīma attālinātu dzīvi.

Samērā drošs radītājs, ka cilvēks – vismaz uz ārpusi – ir demonstrējis savu pāriešanu okupantu pusē, ir iestāšanās Komunistiskajā partijā. Taču starp latviešiem tikai 5% bija Komunistiskās partijas biedri. Tas nozīmē, ka 95% latviešu bija saglabājuši savu distanci pret okupantu varu.  Šim lielum lielajam vairākumam morālais kompass darbojās.

Pēckara gados, pilnīgi bezcerīgos apstākļos, okupantiem militāri pretojās mežabrāļi. Taču arī pēc mežabrāļiem pretestība nekad nebeidzās. 

Tauta atrada citus, klusākus, neuzkrītošākus, pretošanās veidus, kuri dažkārt pat ieguva masveida raksturu. Turklāt septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados atklāti pret režīmu uzstājās atsevišķi drosmīgi pilsoņu tiesību cīnītāji, kurus tolaik sauca par disidentiem.

Pretestība okupantu režīmam bija pamatā simbolisks, morāls akts. Ar to cilvēki gan slēptā, gan atklātākā veidā demonstrēja savu pretestību.

Viņi lika okupantiem saprast: "Jūs esat iekarojuši manu valsti. Bet jūs neesat iekarojuši mani. Es esmu neiekarojams cietoksnis."

Un tieši uz šādiem "neiekarojamiem cietokšņiem" ir būvēta atjaunotās Latvijas valsts leģitimitāte.

Atjaunotā Latvijas valsts tādēļ nebalstās uz Oskaru Dankeru, Vili Lāci, Augustu Vosu vai Borisu Pugo. Mēs noraidām viņu idejas, viņu morāli.

Atjaunotā Latvijas valsts balstās uz Konstantīnu Čaksti, Gunāru Astru, Knutu Skujenieku, Lidiju Lasmani-Doroņinu. Uz viņu idejām, uz viņu morāli.

Tieši tādēļ, tieši šīs idejiskās pēctecības un leģitimitātes dēļ Satversmes ievads uzliek sabiedrībai morālu pienākumu godināt savus brīvības cīnītājus, pieminēt svešo varu upurus un nosodīt totalitāros režīmus un to noziegumus.

Savukārt zinātnes uzdevums ir pētīt šo nacionālās pretestības vēsturi, saredzēt kopsakarības, izdarīt secinājumus. Tā ir svarīga mūsu jaunākā laika vēstures daļa. Tas ir liels un svarīgs uzdevums – identificēt mūsu varoņus, uzrādīt mūsu nodevējus un, galvenais, skaidrot un izprast cilvēku izturēšanos, viņu izdzīvošanas taktiku un stratēģiju, viņu ikdienas dzīvi okupācijas varas laikā.

Vēsture mums ir jāzina un jāizvērtē, lai mēs varētu labāk izprast mūsu valsti, kāda tā ir, ar visiem plusiem un mīnusiem, un lai varētu izdarīt secinājumus, kā mums šodien rīkoties, lai mūsu sabiedrība virzītos uz priekšu.


Uzruna konferencē “Trešais ceļš – nacionālā pretošanās kustība komunistiskajam režīmam un nacistiskajam okupācijas režīmam Baltijas reģionā”, 15.03.2018., Rīgā, Kara muzejā.

Labs saturs
14
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU