NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
13. septembrī, 2019
Lasīšanai: 9 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts vērtības
1
30
1
30

Valstsvīrs Nr. 1. Jānim Čakstem – 160

Videoanimācija par Jāņa Čakstes dzīvesstāstu veidota sadarbībā ar muzeju “Jāņa Čakstes māja”, Latvijas Universitātes docentu Jāni Plepu un Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta zinātniski analītisko padomnieci Ditu Plepu.

VIDEO: Saeima

Sestdien, 14. septembrī, aprit 160 gadi, kopš dzimis Tautas padomes priekšsēdētājs, Satversmes sapulces prezidents un pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste. Izcilais valstsvīrs saviem laikabiedriem un arī nākamajām paaudzēm ir vēlējis: “Sargiet savu valsti, izkopiet to, jo ziniet – ja nebūs Latvijas, nebūsit arī jūs.”

īsumā
  • Jānis Stradiņš: savā būtībā Jānis Čakste bija pilsonisks demokrāts ar dziļu kristīgo vērtību apziņu.
  • Kārlis Skalbe: Čakste darbojās laikmetā, kad varēja gūt vieglus panākumus ar demagoģiju. Bet tā nebija Čakstes dabā. Viņš bija par daudz sabiedrības cilvēks, lai tiktāl nolaistos.
  • Ainārs Dimants: par maz politiskajā elitē un plašākā sabiedrībā apzināts un iedzīvināts pirmā Valsts prezidenta intelektuālais mantojums – domas un atziņas.
  • 1998. gadā Šveicē atklātajā Brīvības hallē starp 100 visu laiku lielākajiem demokrātiem vienīgais Latvijas pārstāvis ir Jānis Čakste.

Latvijas demokrātijas svētki

Jānis Čakste Latvijas Valsts prezidenta amatā stājās 1922. gada 18. novembrī un valsts galvas pienākumus pildīja līdz 1927. gada 14. martam. Līdz ievēlēšanai par Valsts prezidentu J. Čakste bija Latvijas Tautas padomes priekšsēdētājs (17.11.1918.–01.05.1920.) un Latvijas Satversmes sapulces prezidents (01.05.1920.–18.11.1922.).

Kā atzīmējis akadēmiķis Jānis Stradiņš, Čakstes jubileja ir Latvijas demokrātijas svētki1. “Savā būtībā Jānis Čakste bija pilsonisks demokrāts ar dziļu kristīgo vērtību apziņu,” vērtē Stradiņš.

Raksturojot J. Čaksti, viņa laikabiedrs Kārlis Skalbe “Mazajās piezīmēs” raksta: “Viņš ir gan teicis labu skaitu oficiālu runu, kurās varēja izpausties tikai vispārpieņemamas domas, jo viņa augstais stāvoklis tam neatļāva izteikt savus personīgos uzskatus, bet patiesībā viņš vairāk ir klausījies, nekā runājis. Sapulcēs, kuras viņš vadīja, likās, ka viņš tikai uzkrāj un kārto sabiedrības domas, ar dzīvu sabiedrisku nojautu vērodams īsto ceļu. Čakste darbojās laikmetā, kad varēja gūt vieglus panākumus ar demagoģiju. Bet tā nebija Čakstes dabā. Viņš bija par daudz sabiedrības cilvēks, lai tiktāl nolaistos. Vienkāršāk un siltāk viņš prata pieiet tautai.”

Profesors Ainārs Dimants norāda: “Par maz politiskajā elitē un plašākā sabiedrībā apzināts un iedzīvināts pirmā Valsts prezidenta intelektuālais mantojums – domas un atziņas. Turklāt daudzas no tām nav zaudējušas savu aktualitāti, jo 19. gadsimta cilvēks Jānis Čakste runā kā mūsu laikabiedrs un ir kopā ar mums.”2

Desmit Jāņa Čakstes atziņas, kas aktuālas arī šodien3

  1. “Latvijas valsts izaugusi no latviešu tautas vienprātības, tā ir palikusi stipra caur Latvijas tautas vienprātību, pierādījusi visu savu darba gribu un spēju, kas ir mūsu valsts pamats. Tikmēr, kamēr tauta nav zaudējusi gribu un spēju strādāt, tikmēr mēs varam būt droši, ka mūsu valsts plauks un attīstīties uz priekšu.”
  2. “Tautas pašas rada valstis, un uz valstīm balstās tautu īstās tiesības.”
  3. “Latvijas valsts stāv par visu augstāk. Nekādas atsevišķas grupu intereses nevar būt, bet tikai vispārējas intereses. Visām vajag padoties zem vienas pašas brīvas Latvijas.”
  4. “Darbinieki, sargiet savu valsti, izkopiet to, jo ziniet – ja nebūs Latvijas, nebūsit arī jūs.”
  5. “Mēs ne brīdi nedrīkstam aizmirst, ka lielvalstis īsteno vienīgi savu interešu politiku.”
  6. “Caur korupciju gājušas bojā daudzas tautas un valstis, tāpēc mums no tās ļoti jāsargās. (..) Visām valsts un valdības iestādēm jābūt sevis cienīgām, taisnīgām un patiesām, kurām rūp tikai valsts labums. Mūsu ierēdniecībai jābūt augstākā mērā patiesi godīgai, bet arī nepiekļāvīgai, un tāpēc vietas un amati jādod tikai cilvēkiem, kuriem sirds un rokas ir šķīstas un tīras.”
  7. “Politiķi un valsts darbinieki nedrīkst tanī pat laikā būt arī veikalnieki. Sabiedriskam darbiniekam – politiķim – demokrātiskā valstī pieder noteikšana par valsts kasi. Partijas līderis, kas pats saistījies ar veikaliem, vairs nebūs pietiekoši objektīvs: personīgās intereses nomāks sabiedrības prasības. Domājot par saviem uzņēmumiem, piemirsīsies tautas labums.”
  8. “Pārgrozības valsts iekārtā (..) izvedamas ļoti uzmanīgi, vienīgi saskaņā ar nepārprotami izteiktu tautas vairākuma gribu. Nekad nedrīkst riskēt ar asākām šķiru cīņas iespējamībām, jo tās mazajai Latvijai it viegli var kļūt liktenīgas. Šķiru interešu taisnīgai saskaņošanai, šķiru pretišķību izlīdzināšanai jābūt par mūsu mērķi. Lai to sasniegtu, vispirms izbeidzama politisko partiju savstarpējo ķengāšanās. Cīņai jānorisinās vienīgi par principiālas dabas jautājumiem.”
  9. “Mums vēl nav partiju valstiskā nozīmē (..) Ir tikai šauras grupas, kas cenšas izmantot valsti personīgās interesēs.”
  10. “Katram amatam vajadzīgas zināšanas, nenormāli ir tas, ka katrs parlamenta loceklis uzskata sevi par spējīgu būt par ministru un valsts dzīves kārtotāju; pakāpeniska pacelšanās uz augstākiem amatiem garantē labāku lietu saprašanu un veikšanu; parlaments nekad nedrīkst jaukties administrācijā; Latvijā deputāts pa lielākai daļai maz izglītots, pēc Aristoteļa un Monteskjē principa tā varētu arī būt, tikai tiem vajadzētu aprobežoties ar kontroli.”

FAKTI, kas IEDVESMO: Jāņa Čakstes BiogrāfijA ĪSUMĀ

FOTO: Jānis Rieksts; AVOTS: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

Jānis Čakste (14.09.1859.–14.03.1927.) dzimis Jelgavas apriņķī – censonis, kas audzis un veidojies jaunlatviešu, īpaši Krišjāņa Valdemāra, ideju gaisotnē un jau ģimnāzijas gados ieaudzinājis sevī dziļu latvisko pašapziņu5.

No 1882. līdz 1886.gadam studē Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē, īpašu vērību pievēršot romiešu tiesībām, bet sabiedriski izpaužas kā Maskavas latviešu studentu biedrības organizētājs, no kuras izaug plašā akadēmiskā vienība “Austrums”.

Pēc studijām Čaksti ievēlē par Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieku, kur kādam priekšlasījumam par moto viņš ņem viedus vārdus: “Tā zeme, kur tu stāvi, ir svēta!” Viņš liek pamatus Jelgavas Lauksaimniecības biedrībai un daudzām citām biedrībām un komisijām, rediģē un izdod nedēļas laikrakstu “Tēvija”, kas aizstāv mazgruntniecību un apkaro muižniecības privilēģijas.

1905. gada kustībai (revolūcijai) izvēršoties, Čakste kopā ar citiem izstrādā Latvijas autonomijas programmu, 1906. gadā tiek ievēlēts par 1. Krievijas Valsts domes deputātu, bet pēc tās atlaišanas paraksta t. s. Viborgas aicinājumu, par ko 1908. gadā izcieš cietumsodu.

Pirmā pasaules kara laikā Čakste ir bēgļu apgādāšanas organizāciju priekšgalā, Krievijas Pagaidu valdības posmā 1917. gada aprīlī viņš tiek ievēlēts par Kurzemes komisāru (gubernatoru) un Petrogradas Nacionālās padomes sēdēs oficiāli uzstājas par neatkarīgas Latvijas valsts ideju.

1918. gada 11. novembrī Čakste no Kazaņas atgriežas Latvijā un dodas uz savām lauku mājām, kur 18. novembrī uzzina, ka Tautas padome viņu ievēlējusi par priekšsēdētāju. Bet nākamajā nedēļā, atstājot Padomes vadību vietnieku Marģera Skujenieka un Gustava Zemgala ziņā, viņš jau tiek pilnvarots ārzemēs, Londonā un Parīzē, organizēt Latvijas aizstāvību. 1919. gada vasarā viņš atgriežas, 13. jūlijā uzņemas pilnus Tautas padomes priekšsēdētāja pienākumus.

Satversmes sapulces 1920. gada aprīļa vēlēšanu rezultātā kļūst par tās priekšsēdētāju, bet pēc 1. Saeimas vēlēšanām – par Latvijas Republikas pirmo Valsts prezidentu. Latvijas Universitātes profesors starptautiskajās publiskajās tiesībās, Dr. iur. (1919).

Prezidentūras laikā, no 1922. gada 18. novembra līdz lielajai aiziešanai 1927. gada 14. marta vakarā, Jānis Čakste izsludinājis: Latvijas Republikas Satversmi; 402 valsts likumus, arī 1921. gada 15. jūnija kopsēdē pieņemto likumu par valsts galvenajiem simboliem – “Likumu par Latvijas Republikas karogu un ģerboni”.

1998. gadā Šveicē atklātajā Brīvības hallē starp 100 visu laiku lielākajiem demokrātiem vienīgais Latvijas pārstāvis ir Jānis Čakste.

1

Par Latvijas Republikas Satversmes tēviem, pamatu licējiem. Latvijas Vēstnesis, 14.06.2012., Nr. 93.

2 Jānis Čakste – pirmais Latvijas Republikas prezidents. Latvijas Vēstnesis, 14.09.1999., Nr. 300/301.

3 Personība un demokrātija. Metodisks līdzeklis Latvijas vēsturē. Rīga: N.I.M.S, 2005.

4 Izmantots Jāņa Čakstes krājums “Taisnība vienmēr uzvarēs: atziņas, runas, dokumenti, raksti, vēstules”, sast. Ainārs Dimants. Rīga: Jumava, 1999.

5 Par Latvijas Republikas Satversmes tēviem, pamatu licējiem. Latvijas Vēstnesis, 14.06.2012., Nr. 93.

Labs saturs
30
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU