I
Prezidentam Jānim Čakstem izglītības un zinātnes jautājumi bija svarīgi visu mūžu. Maskavas
latviešu lasāmie vakari, akadēmiskā vienība “Austrums” (arī šodien tika pieminēts, ka
“Austrums” bija bagātīgi pārstāvēts), aktīvā iesaiste nacionālās universitātes dibināšanā un
lekciju lasīšana studentiem par spīti aizņemtībai valsts lietās – tās ir tikai atsevišķas spilgtas
epizodes, kas apstiprina, cik būtisku lomu Jānis Čakste piešķīra izglītībai un zinātnei.
Ir dziļi simboliski, ka mēs šodien – Jāņa Čakstes 160. dzimšanas dienā – pulcējamies
vēsturiskajās Academia Petrina telpās, lai jubilejas noskaņās klausītos akadēmisku
priekšlasījumu.
Vēl simboliskāku šo brīdi dara tas, ka tieši šajās telpās savulaik atradās Jelgavas vīriešu
ģimnāzija, kur savulaik mācījās arī pats Jānis Čakste. Mēs esam telpās, kur mūsu topošais
prezidents apguva zināšanas, veidoja savu personību (personība pamatā veidojas tieši
pusaudžu gados, tātad gados, kad viņš staigāja pa šīm kāpnēm un zālēm) un sāka ceļu pretī
lieliem darbiem valsts un tautas labā.
II
Man šķita interesanta šodien izvēlētā tēma, un šī tēma ir interesanta vairāku iemeslu dēļ.
Šodien 160. Jāņa Čakstes dzimšanas dienā mēs, protams, interesējamies tieši par valsts pirmo
prezidentu, un šis aspekts valsts prezidenta darbībā nav līdz šim pietiekoši izzināts. Mēs vēl
dzirdēsim interesantas atziņas un varbūt jaunus aspektus.
Otrkārt, Latvijas valsts starptautiskā pārstāvība, starptautiskā reprezentācija un vispār
ārpolitika kā tāda vēstures zinātnē ir diezgan maz pētīts vēstures posms. Mums ir jāskatās, lai
mēs savas valsts vēsturi, valstiskumu kopumā izzinātu arvien vairāk un arvien labāk, jo
vēstures zināšanas ir svarīgas ne tikai vēsturniekiem un tiem, kuri interesējas par vēsturi, bet
jebkuram, jo vēsture veido daļu no nācijas. Nācija balstās vēsturē, jo bez vēstures nācija
šodien nevar pastāvēt. Tādēļ vēstures zinātnei ir diezgan izšķiroša loma mūsdienu valstiskuma
uzturēšanā.
Ir interesanti arī tas, ka vēsture nekad nav izpētīta. Pirmkārt, tādēļ, ka ikdienā ir tik daudz
notikumu, un vēsturnieki vēlāk pēc simt gadiem no miljoniem notikumu izvēlēsies tikai
dažus. Līdz ar to šie daži, ko izvēlēsies, arī ieies tā saucamajā vēsturē un cilvēku atmiņā.
Interesanti ir arī tas, ka vēsture visu laiku mainās, jo arī tie notikumu, kas ir izpētīti, vienmēr
tiek izpētīti no attiecīgā vēsturnieka viedokļa, un attiecīgais vēsturnieks vienmēr ir ietverts
savā laikmetā. Viņš vienmēr skatās uz vēsturi no tā brīža, ideju kopuma un tā brīža skatījuma,
un tas var būt arī dažāds skatījums, jo viņš ir vienmēr, kā mēs visi esam, laikmetnieks sava
amata laikā. Tad, kad arī jūs paši skatāties uz notikumiem, uz ko skatās vēsturnieki 20–50
gadu vēlāk (tieši tos pašus), tur būs kaut kas jauns, kaut kas cits. Līdz ar to vēstures pētīšana ir
pastāvīgs uzdevums.
Arī šodienas lektors pieder pie jaunās paaudzes vēsturniekiem, kurus pavada mūsdienu
laikmets. Mēs noteikti dzirdēsim jaunus aspektus, jaunus metodoloģiskus aspektus, varbūt arī
jaunus faktoloģiskus aspektus šodienas priekšlasījumā. Es vēlu pats sev un visiem
klātesošajiem interesantu priekšlasījumu. Paldies jums!
