Man ir liels gods un prieks būt kopā ar jums, atzīmējot Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja 250. dzimšanas dienu.
Manuprāt, mēs visi varam droši teikt, ka Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs ir Latvijas galvaspilsētas identitātes liecību turētājs. Tas jau 250 gadu diendienā ir uzkrājis, dokumentējis, popularizējis gan materiālās, gan nemateriālās kultūras vērtības un tradīcijas.
Šis muzejs ir vecākais Baltijā un faktiski viens no senākajiem publiskajiem muzejiem Eiropā. Taču ir vēl viena lieta, ko es gribētu īpaši atzīmēt: tas ir divu lielo Eiropas metropoļu – Parīzes un Londonas – muzeju vecākais brālis. Parīzes muzejs tika dibināts 1880. gadā, savukārt Londonas – 1826. gadā. Muzeja darbiniekiem ir iespēja to atgādināt gan tūristiem, gan arī saviem kolēģiem Lielbritānijā un Francijā.
Šodien es gribētu atzīmēt pašu būtiskāko, kas saistās ar šī muzeja jubileju. Šī izcilība nebūtu tapusi bez cilvēkiem, kuri izveidoja šo muzeju, kuri ir veltījuši tam savu mūžu, kuri ir strādājuši un kopuši muzeja tradīciju. Minēsim kaut vai dažus piemērus.
Vācbaltiešu izcelsmes Rīgas ārsts Nikolauss fon Himzels, kurš, izglītojies Eiropā, izveidoja unikālu kolekciju, ko novēlēja Rīgai. Viņš bija pārliecināts, ka būs cilvēki, kuri rūpēsies par viņa mantojumu un pratīs to likt lietā, pratīs veidot tādu muzeju, kur ļaudis varēs tālāk izglītoties.
Antons Buholcs, jurists un numismāts, kura monētu kolekcija 19. gadsimta otrajā pusē papildina muzeju ar tagad t. s. “zelta fondu”.
Savā ziņā šis muzejs laiku līkločos kalpojis arī kā patvērums t. s. “nepareizajiem cilvēkiem” – personām, kuras politiskās cenzūras laikos rūpējās par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Jūs kalpojāt kā saikne arī ar starpkaru Latvijas inteliģenci, kultūras dzīvi un savā veidā mēģinājāt mazināt padomju okupācijas ideoloģiskos standartus.
Cilvēki, par kuriem šodien, svinot 250. gadadienu, ir vērts atcerēties:
- vēsturnieks, arhivārs Rūdolfs Šīrants (1910–1985), kurš pēc padzīšanas no Rīgas pilsētas arhīva “paglābās” šeit, un te tapa viņa sastādītais Rīgas 300 gadu karšu un plānu katalogs;
- Mērija Grīnberga (1909–1975), kura tagad sabiedrībā zināma kā Latvijas muzeju dārgumu atgādātāja no Vācijas un kura šeit veica tulkotājas darbus;
- Kurts Fridrihsons (1911–1991), mākslinieks, “franču grupas dalībnieks”. Pēc atgriešanās no ieslodzījuma Sibīrijā viņš šeit izveidoja pirmo moderno muzeja ekspozīcijas dizainu;
- vēlos pieminēt arī Līviju Blūmfeldi (1929–2016), kura, no nodaļas vadītājas izaugot līdz muzeja direktorei un strādājot visnotaļ spiedīgos politiskās cenzūras laikos, ielika pamatus muzeja zinātniskajai pētniecībai;
- visbeidzot jūsu ilggadējā direktore Klāra Radziņa (1942–2021). Viņa ir personība – leģenda gan muzejnieku, gan visas Latvijas mērogā. Viņai nācās darboties kārtējos “laikmeta griežos”, taču viņai nebija nekādu šķēršļu, barjeru vai autoritāšu, kuru priekšā piekāpties, kad bija jācīnās par muzeju.
Visām senām celtnēm ir savi nostāsti un leģendas. Tādas ir arī Rīgas muzejam. Savulaik muzejs mājoja Anatomijas muzejā, senlaicīgajās Rīgas Doma sienās. Taču šeit, Kolonnu zālē, kas kādreiz kalpojusi kā mūku ēdamzāle, ik pa reizei kādu zīmi – atvērtu logu, pagrūstītu vitrīnu vai vienkārši labvēlīgu mājienu – dodot Sarkanais kardināls. Tas esot joprojām draudzīgs un atbalstošs muzeja ļaudīm, īpaši jaunpienācējiem.
Šodien, kad mēs atskatāmies uz 250 muzeja darba gadiem, kad pieminam tos cilvēkus, kuri palīdzējuši muzejam augt un attīstīties, sakot paldies arī jums visiem, kuri šodien strādā muzejā, es gribētu vēlēt visiem Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja darbiniekiem (neatkarīgi no amata un stāža) augstu turēt priekšgājēju paveikto.
Lai jums daudz ieceru! Turpiniet tikpat radoši izzināt un arī izglītot mūsu cilvēkus! Un, protams, es jums novēlu saglabāt Sarkanā kardināla labvēlību!
