AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
27. decembrī, 2017
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Problēma
TĒMA: Ceļu satiksme
3
1
3
1

Par ātrumvaļņiem, kontroli un vadītāju apzinīgumu

FOTO: Ieva Lūka, LETA

Ceļu satiksmes negadījumu statistika, no vienas puses, ir iepriecinoša: pēdējos gados tajos dzīvību zaudē arvien mazāk mūsu valsts iedzīvotāju, šogad samazinājums salīdzinājumā ar pērno gaidāms pat 15% apmērā. Bet, no otras puses, pašu negadījumu skaits kļūst arvien lielāks un cietušo, galvenokārt gājēju, ir arvien vairāk (2015. gadā līdz 13. decembrim 4573, šogad 4697).
īsumā
  • Kaut arī Latvijā ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaits pēdējos gados arvien samazinās, pašu negadījumu un tajos cietušo, galvenokārt gājēju un riteņbraucēju, kļūst arvien vairāk.
  • Lai paaugstinātu mazaizsargāto satiksmes dalībnieku drošību, arvien plašāk tiek ieviestas dzīvojamās zonas, kurās atļautais maksimālais braukšanas ātrums ir 20 km/h un uzstādīti ātrumvaļņi jeb tā dēvētie gulošie policisti.

Lai paglābtu mazaizsargātos ceļu satiksmes dalībniekus, padarītu viņus transportlīdzekļu vadītājiem redzamākus, arvien tiek rīkotas dažādas akcijas par atstarotāju lietošanu, tumsā spīdošām vestēm un atstarojošiem apģērba elementiem, gājēju pāreju uzmanīgāku šķērsošanu. Iespēju robežās apdzīvotās vietās izbūvētas atsevišķas joslas kājāmgājējiem un pedāļu minējiem, veikti vēl dažādi infrastruktūras uzlabojumi.

Dzīvojamā zona: priekšroka gājējiem, bet šoferi plosās

Starp centieniem uzlabot situāciju pilnīgi noteikti var minēt ceļa zīmes "Dzīvojamā zona" uzstādīšanu un arvien intensīvāku ātrumvaļņu izbūvi. Kā skaidrots Ceļu satiksmes noteikumos (CSN), dzīvojamā zona ir apbūvēta teritorija (dzīvojamais masīvs, atpūtas vieta) vai tās daļa, kurā iebraukšana apzīmēta ar 533., bet izbraukšana – ar 534. ceļa zīmi. Noteikumu 13. nodaļā lasām, ka "dzīvojamā zonā gājējiem un riteņbraucējiem atļauts pārvietoties pa ietvēm un pa brauktuvi visā tās platumā", viņiem ir priekšroka, taču aizliegts nepamatoti traucēt citu transportlīdzekļu braukšanu. Transportlīdzekļu stāvēšana dzīvojamā zonā atļauta tikai speciāli paredzētā stāvvietā, un ir vēl virkne citu nosacījumu. Bet, pats galvenais, dzīvojamā zonā transportlīdzekļu ātrums nedrīkst pārsniegt 20 km/h (CSN 101. punkts).

Apmeklējot šīs iezīmētās dzīvojamās zonas, tostarp Teikas mikrorajonu un Purvciemu, it īpaši senāk, bija skaidri redzams: kājāmgājēji (tostarp māmiņas ar bērniem un invalīdi ratiņkrēslā), kā arī riteņbraucēji savas tiesības pārvietoties pa brauktuvi izmanto pilnā mērā, turklāt daudzviet viņiem nemaz nav izvēles, jo ietvju nav. Toties šoferi savas mašīnas atstāj, kur ērtāk (tas gan nav lielākais ļaunums!), bet īpaši lēnais braukšanas ātrums praksē bieži vien paliek tikai normatīvajā aktā un ceļa zīmes veidolā fiksēta norma (ja vien negadās kāds ceļu policistu posteņa iecienīts nostūris). Piemēram, Teikas rajonā dažs vadītājs, ķerot adrenalīnu, iemanījās traukties pa dzīvojamo zonu ar kādiem 80 kilometriem stundā. Skaidrs, ka šāda pretruna nevis paaugstina gājēju drošību, bet drīzāk notiek pretējais. Vienlaikus arī jāatzīst, ka apzīmējums "Dzīvojamā zona" var būt mulsinošs: ja vadītājs teritorijā iebrauc no vienas puses, kur attiecīgās ceļa zīmes nav (šādas spraugas palaikam gadās), tad viņš pat var neaptvert, ka iekļuvis tādā īpašā vietā, un to konstatē, vien ieraugot ceļa zīmi "Dzīvojamās zonas beigas". Svarīgi, ka tā arī norāda, ka vadītājam jādod ceļš citiem transportlīdzekļiem, turklāt priekšā nereti ir intensīvas satiksmes galvenā iela. Tomēr mēdz būt šoferi, kas to nemaz nezina un tādējādi kļūst par satiksmes drošības draudu.

Tā kā apzīmējuma "Dzīvojamā zona" ieviešana nav kļuvusi par gājēju un riteņbraucēju drošības garantu, plaši tiek ieviesti tā dēvētie gulošie policisti jeb uz brauktuves izveidoti mākslīgi paaugstinājumi – ātrumvaļņi, kas paredzēti braukšanas ātruma samazināšanai.

Gulošie policisti – efektīvs braukšanas ātruma ierobežotājs

Rīgas domes Satiksmes departamenta Satiksmes organizācijas un kustības drošības nodaļas vadītāja Beāta Dambīte stāsta: "Šo pasaules praksi kopš 2000. gada pārņēmusi arī Rīga. Ar katru gadu uzstādām arvien vairāk ātrumvaļņu: tas ir optimāls risinājums braukšanas ātruma samazināšanai, ņemot vērā, ka autovadītāji diezgan bieži pārkāpj ceļa zīmju noteikto maksimālo atļauto braukšanas ātrumu. Lielākoties šos vaļņus uzstāda teritorijās, kas ir apzīmētas ar ceļa zīmēm "Dzīvojamā zona". Citviet pasaulē braukšanas ātruma samazināšanai tiek veidoti mākslīgi ceļu sašaurinājumi. Taču tos var ieviest, tikai pārbūvējot ielu, līdz ar to mums labākais risinājums ir veidot šos mākslīgos paaugstinājumus.

Pārsvarā tos uzstāda uz iedzīvotāju iesniegumu pamata, kurus izvērtējam, prioritāti nosakot galvenokārt pēc tā, ka attiecīgajā teritorijā nav izbūvētas gājēju ietves un cilvēki spiesti pārvietoties pa brauktuvi, kā arī, protams, skolu un pirmsskolas izglītības iestāžu tuvumā. Taču ne visās vietās, kur ātrumvaļņu izbūvi cilvēki prasa, tos drīkst būvēt. Piemēram, saskaņā ar normatīvo regulējumu ātrumvaļņus neierīko uz maģistrālajām ielām, kur ir tranzīta satiksme, ielās, kur kursē sabiedriskais transports, kravas automobiļi, un ir vēl vairāki citi kritēriji."

"Īpaši lēnais braukšanas ātrums praksē bieži vien paliek tikai normatīvajā aktā un ceļa zīmes veidolā fiksēta norma."

Satiksmes departaments visvairāk iesniegumu saņem no to mikrorajonu iedzīvotājiem, kur ir ieliņas ar taisniem posmiem un labu asfalta segumu. "Ir jau arī paradoksāli iesniegumi – vaļņus lūdz izbūvēt uz grantētām ielām, kur tas nemaz nav iespējams," stāsta B. Dambīte, norādot uz ierastu situāciju: vispirms iedzīvotāji sūdzas par sliktu ceļu, pēc tam, kad tas saremontēts, – par ātri braucošiem auto.

Kopumā galvaspilsētā izbūvēts ap 500 gulošo policistu. "Šogad būs izbūvēti 77 objekti, un tas ir rekordskaitlis – pamatā tālab, ka bija pietiekams finansējums un samazināta birokrātija saistībā ar vaļņu izbūvi. Satiksmes departaments uzstāda tikai ātrumvaļņus, kas izbūvējami ar asfaltu vai bruģakmeni. Aptuvenās viena vaļņa izmaksas Rīgā vidēji ir 2500 eiro bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN), bet tas, protams, ir atkarīgs no ceļa platuma un konkrētās vietas."

Ātrumvaļņu augstums ir atšķirīgs, ja noteiktais maksimālais ātrums ir, piemēram, 20 vai 30 kilometru stundā.

"Ja ātrumvalnis atrodas dzīvojamā zonā, kur atļautais maksimālais braukšanas ātrums ir 20 kilometru stundā, ir uzstādīti signāla stabiņi un redzams apzīmējums, tad ceļa zīme nav obligāta," skaidro B. Dambīte. Pašlaik departamentā saņemti 32 iesniegumi par gulošo policistu ierīkošanu, taču B. Dambīte atzīst, ka Rīgā ir vēl daudz ielu, kur varētu uzstādīt ātrumvaļņus.

Ātrumu apturēt var tikai mehānisks šķērslis

Ātrumvaļņus, protams, būvē arī citās pilsētās. Kā informē Liepājas pašvaldības Komunālās pārvaldes pārstāvis Aigars Štāls, 2017. gadā gulošie policisti pilsētā ierīkoti trijās ielās un darbi plānoti arī nākamgad. "Viena objekta vidējās izmaksas ir līdz 500 eiro, ieskaitot ceļa marķējumu, ceļa zīmes, signālstabiņus un visu pārējo."

Savukārt Jelgavā ir izbūvēti 47 ātrumvaļņi, vēsta pilsētas domes sabiedrisko attiecību un mārketinga galvenā speciāliste Ilze Ķuse. "Asfaltbetona ātrumvaļņa būvizmaksas svārstās no izbūves vietas, konfigurācijas un nepieciešamajiem papildu darbiem. Trapecveida vaļņa izbūve, ieskaitot komunikāciju izbūvi (lietus ūdens kanalizācija), ieskaitot PVN, var izmaksāt no 5000 līdz 8000 eiro."

Viņa arī uzsver – ātrumvaļņi ir satiksmes regulēšanas tehniskais līdzeklis, kas dod teju 100% efektivitāti. "To ierīkošanas izmaksas atsver labums, ko iegūst visi satiksmes dalībnieki, paaugstinot kopējo satiksmes drošību."

Patiešām, tagad, kad Rīgā dzīvojamo zonu ieliņas jūtami aizšķērsojuši gulošie policisti, gan pieaugušie gājēji, gan bērni un suņi, un kaķi var justies lielākā drošībā: normāls vadītājs, saudzējot savu spēkratu, paaugstinājumiem tiešām šūposies pāri gliemeža gaitā. Taču no visa iepriekš minētā izriet, ka ceļa zīmju regulējumam un satiksmes drošības apsvērumiem lielas daļas šoferu prātā faktiski nav lielas vērtības, viņus var apturēt tikai mehāniski šķēršļi. Nesodāmības apziņa stāv pāri visam.

Valsts policijas Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks Normunds Krapsis saka: "Protams, ka mēs cenšamies visām sasāpējušām problēmām pievērst uzmanību, tostarp satiksmes drošības ievērošanai dzīvojamās zonās un pie mācību iestādēm, kur ātruma ierobežojums ir 30 kilometru stundā, ja tās neatrodas dzīvojamā zonā. Iespēju robežās mēs tam veltām laiku, bet pieļauju iespēju, ka tas nav pietiekams, lai likuma nepaklausīgos satiksmes dalībniekus varētu pilnībā izkontrolēt. Policistu ir tik daudz, cik ir, turklāt šobrīd mūsu rindas nav pilnas. Iedzīvotāji raksta ļoti daudz iesniegumu un lūdz policijas palīdzību, lai tā kontrolētu ātros braucējus. Bet mēs nevaram katrā šādā vietā cauru dienu novietot savus darbiniekus. Tādēļ šie tā dēvētie gulošie policisti disciplinē tos vadītājus, kuriem ir tendence ignorēt Ceļu satiksmes noteikumus. Pašvaldībām, uzstādot zīmi "Dzīvojamā zona", nevajadzētu paļauties, ka visi to ievēros, bet uzreiz līdztekus domāt par ātruma ierobežotāju uzstādīšanu. Tam būtu jābūt komplektā." Viņš arī uzsver – iedzīvotāji visvairāk sūdzas par tām vietām, kur ātrumvaļņu nav un ir iespēja apbraukt sastrēgumus. "Tur notiek pat tādas kā sacīkstes, lai apbrauktu šos sastrēgumus."

Par policistu Viljamu un kontroli

Kā vienu no risinājumiem satiksmes noteikumu pārkāpēju disciplinēšanai N. Krapsis min pārvietojamo fotoradaru izmantošanu. Bet – būsim reālisti – ar 12 pārvietojamiem fotoradariem ātruma pārkāpējus dzīvojamo zonu ieliņās diez ko apkarot nejaudāsim.

Saistībā ar satiksmes organizēšanu N. Krapsis pauž šādu viedokli: "Mums ir tāda sistēma, ka krustojums atceļ iepriekšējo ceļa zīmi, un tad viegli var apjukt, bet citās Eiropas valstīs vadītājiem ik pēc kāda attāluma tiek atgādināts, ka joprojām ir spēkā attiecīga ātruma ierobežojuma vai stāvēšanas aizlieguma zīmes." Viņš arī uzsver: Latvijā transportlīdzekļu vadītāji tradicionāli mēdz uzskatīt, ka noteikti ir jābūt kontrolei, un tas šķiet svarīgāk par pašu apzinīgumu un likumpaklausību. "Visam ir jābūt līdzsvarā: gan policijas redzamībai, kas dod savu efektu, gan tehnisko kontroles līdzekļu izmantošanai. Kopumā pozitīvas tendences ir vērojamas, ņemot vērā arī netrafarēto automašīnu parādīšanos, jo cilvēki tomēr vairāk piesargās no noteikumu pārkāpšanas."

Satiksmes drošības eksperts Ēriks Griģis pret ātrumvaļņu masveida būvi Latvijā ir noskaņots kritiski: ar tiem tiekot piesegta bezspēcība cīņā pret satiksmes noteikumu neievērošanu. Citās Eiropas valstīs, piemēram, Vācijā, apdzīvotās vietās ir noteikti tikai maksimālā braukšanas ātruma ierobežojumi un to ievērošanu kontrolē galvenokārt ar tehniskajiem līdzekļiem – fotoradariem un videokamerām, kas fiksē pārkāpumus, un uz to pamata nedisciplinētie vadītāji saņem sodu.

"Kopumā galvaspilsētā izbūvēts ap 500 gulošo policistu."

Pasaules praksi šeit neaplūkosim, paliksim pie Vācijas. Ē. Griģa sacīto papildina maršruta autobusa šoferis Jānis, kas Minhenē un tās apkārtnē strādā gadus septiņus. Viņš dažus ātrumvaļņus redzējis tikai pie mācību iestādēm, bet dzīvojamos rajonos raksturīgs ir maksimālā ātruma ierobežojums 30 km/h, un to atgādina ceļa zīmes pie katra krustojuma. Savukārt ceļa zīme "Dzīvojamā zona" redzēta tikai kūrortos vai tamlīdzīgās vietās, kur ir gājēju promenādes.

Laima Koka, kas dzīvo Hamburgas piepilsētā Vinsenā, arī stāsta: ja esi pārsniedzis noteikto braukšanas ātrumu vai citādi pārkāpis noteikumus, vari būt drošs, ka pēc pāris dienām pastkastē atradīsi aploksni ar bildīti no pārkāpuma vietas un soda kvīti. Starp citu, no 19. oktobra soda sankcijas ievērojami pastiprinātas. Ja esi pieķerts braukšanas laikā turam telefonu pie auss, jāmaksā 100 eiro un tiec pie viena soda punkta. Vēl L. Koka piebilst, ka dzīvojamos rajonos šur tur izveidoti ielu sašaurinājumi un auto ir jāapstājas, lai palaistu pretimbraucošo. Faktiski jau kaut kas līdzīgs mūsu gulošajiem policistiem.

"Policija ļoti bieži rīko akcijas, kad aptur visus pēc kārtas – pārbauda gan vadītājus, gan dokumentus un to, vai mašīnā ir aptieciņa, drošības vestes, avārijas trijstūris, ugunsdzēšamais aparāts. Ja nav, jāmaksā sods. Vestei jābūt ne tikai vadītājam, bet arī pasažieriem, tāpēc mašīnā vienmēr ir vairākas vestes. Bet vakaros vietējais policists Viljams, ģērbies privātās drēbēs, ar savu privāto auto kursē pa dzīvojamo rajonu vai, nostājies ceļa malā, izķer tos skrējējus, kuri caur privātmāju rajonu cenšas apbraukt sastrēgumus maģistrālē, kā arī telefonu lietotājus bez brīvroku sistēmas."

Tātad Latvijas pārņemtā pasaules prakse vismaz Vācijas kontekstā ir diezgan atšķirīga. Darām, ko varam: ja nespējam pieķert pārkāpumos tos vadītājus, kuri ignorē ceļa zīmes, būvējam tehniskus šķēršļus. Tā var ierakties vaļņos līdz ausīm un tērēt miljonus. Pašvaldību pārstāvji gan saka – ātrumvaļņu būvei izlietotā nauda ir pārāk niecīga, lai par to veiktu kaut cik nozīmīgus satiksmes infrastruktūras uzlabojumus. Kas atliek? Spēkratu vadītājiem pašiem audzināt savu apzinīgumu. Vai tā būs? B. Dambīte uzskata: "Policijas pamatfunkcija nav regulāri nodarboties ar ātruma kontroli, viņi gan pēc mūsu lūguma, gan arī pēc pašu iniciatīvas dažreiz to pastiprināti dara kādā vietā, bet pamatā svarīgākais ir pašu vadītāju apzinīgums. Kaut arī braukšanas kultūra pēdējos gados ir uzlabojusies, tomēr mums vēl daudz kur tiekties līdz Eiropas līmenim. Nevis dusmoties par uzstādītajām ceļa zīmēm, bet saprast iemeslus, kādēļ tās ir un ka noteiktais braukšanas ātruma režīms būtu jāievēro."

Internetā uziets ieraksts liek to apšaubīt: "Ja ar 30 uz tā pampaka mašīna palecas, tad varu teikt tikai vienu: braukt, dārgie draugi, nemākat! Nez kāpēc, man ar visiem 50 km šķērsojot tos pampakus, diskomforts nerodas arī aizmugurē sēdošajiem. Tikvien kā bišķīt pareizi bremzes un gāzes pedālīši jāpaspaida. Ne autiņš lēkā, ne saķere zūd..."

Labs saturs
1
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
NOVĒRTĒ PĀRMAIŅAS