Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Rīgas mikrorajonos ir daudz iespēju uzlabot dzīves kvalitāti un vienlaikus – arī daudz problēmu.
FOTO: Evija Trifanova/ LETA
Šīm problēmām pievērsās starptautiskā Reinholda Šmēlinga konference "Rīgas mājokļu vide: jaunie arhitektūras horizonti", kuras mērķis bija veicināt ilgtspējīgas un daudzveidīgas, iedzīvotājiem pievilcīgas arhitektūras attīstību Rīgā.
Aplams izejas punkts
"Kad Baltijas valstis sāka ceļu no sociālisma iekārtas uz kapitālismu, viens no svarīgākajiem jautājumiem bija privātā īpašuma tiesības," sacīja Sasari universitātes (Itālija) profesors Jorge Lobos, kas pētījis pilsētplānošanu arī Latvijā.
Latvijā tiesību normas diemžēl ne vienmēr pārdomāti regulēja īpašuma tiesību pāreju un privatizāciju. Tas izraisīja paaugstinātu zemes pieprasījumu, redzot tajā perspektīvu spekulācijas avotu.
"Mikrorajonu gadījumā pastāvošo ierobežojumu atcelšana un ieviestā īpašumu privatizācijas kārtība veicināja neskaitāmas tiesību un plānošanas problēmas," uzskata profesors. "Piemēram, jaunie zemju īpašnieki sāka privātmāju vai citu objektu celtniecību mikrorajonu iekšpagalmos." Tāpat zemes īpašnieki ievērojami paaugstināja zemes nomas maksu, tādējādi radot spriedzi starp dzīvokļu un zemes īpašniekiem.
Lai kaut daļēji sakārtotu dzīvokļu īpašnieku un zemes īpašnieku ilgstoši samilzušās attiecības, veikti grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju", kuri stājās spēkā šā gada 1.oktobrī. Tie nosaka, ka no nākamā gada dzīvokļu īpašniekiem, kuru māja atrodas uz citam īpašniekam piederošas zemes, vairs nebūs jākompensē zemes nekustamā īpašuma nodoklis. Tāpat zemes nomas līgums būs jāslēdz tikai par to zemesgabalu vai zemesgabala daļu, kāds dzīvojamo māju privatizācijas procesā noteikts funkcionāli nepieciešamā zemesgabala plānā.
Grozījumos arī paredzēts, ka iedzīvotāji varēs rosināt pārskatīt mājai līdz šim noteiktā zemesgabala platību, kas ļaus novērst gadījumus, ka dzīvokļu īpašniekiem jāmaksā par iedzīvotāju neizmantotu zemi. Kārtību, kā veicama daudzdzīvokļu mājām funkcionāli nepieciešamo zemesgabalu pārskatīšana, noteiks attiecīgā pašvaldība saistošajos noteikumos. Ja puses nevarēs vienoties, zemesgabala piespiedu nomas maksu tāpat kā līdz šim varēs noteikt 6% apmērā no zemes kadastrālās vērtības.
J.Lobos uzskata, ka zemes īpašuma tiesības ir jānodod kopienai jeb kopībai (daudzdzīvokļu ēku dzīvokļu īpašniekiem) kā tagadējiem un nākotnes lietotājiem - tādējādi demokratizējot koplietošanas telpu kā kopēju labumu, kas atrodas mikrorajonu iekšpagalmos. Līdz ar to vietējie iedzīvotāji kļūtu par sava mikrorajona pārveidošanas procesa aktīviem dalībniekiem.
"Šajā gadījumā mikrorajons pārveidotos no "sociālistu ēkas uz kapitālistu zemes" par "kapitālistu ēku uz sociālistu zemes"," savu viedokli pauda J.Lobos.
Taču profesors gan sīkāk neizskaidroja, kā, viņaprāt, dzīvokļu īpašnieku kopība varētu iegūt mājai funkcionāli nepieciešamās zemes īpašuma tiesības, ja tā jau pieder citai fiziskai vai juridiskai personai. Latvijā ir bijušas idejas par to, ka dalītā īpašuma problēmu varētu risināt ar zemes izpirkšanu, bet tūdaļ jau ir skaidrs, ka ne visiem daudzdzīvokļu mājas iedzīvotājiem būs tik daudz naudas, lai atlicinātu šādam tēriņam, un visiem arī nebūs vēlēšanās to darīt.
Rīgā renovētas 60 dzīvojamās mājas
Mikrorajonu iemītniekiem pašlaik ir jāsaskaras ar daudziem izaicinājumiem: tajos esošās ēkas nav pienācīgi uzturētas, daudzas ir novecojušas. Problēmas rada sarežģītā īpašuma struktūra, finanses, dažādais dzīvokļu īpašnieku vecums, kā arī mājokļu īpašnieku vai īrnieku mentalitāte, kas samērā maz pētīta.
"Privatizācijas rezultātā ļaudis vienā mirklī no īrniekiem pārvērtās par dzīvokļu īpašniekiem," sprieda Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) profesore Sandra Treija. "Taču mentālā izpratne, ko nozīmē būt īpašniekam, un līdz ar to attiecīga pienākuma apziņa tik ātri un viegli neveidojas. Tā joprojām ir ievērojama problēma.
Pilsētu mikrorajonu nami, kas sākotnēji bija veidoti un uzturēti kā vienota struktūra, tagad ir sadalīti neskaitāmos mazos īpašumos, kuru saimnieki ir cilvēki ar tikpat atšķirīgām interesēm un izpratni par kvalitatīvu dzīvojamo vidi."
"Tiesību normas diemžēl ne vienmēr pārdomāti regulēja īpašuma tiesību pāreju un privatizāciju."
Par spīti sarežģītajai situācijai, daudzdzīvokļu namu renovācija norisinās jau daudzus gadus. Līdz šā gada 1.jūlijam, piesaistot ES naudu, kopumā atjaunotas aptuveni 400 daudzdzīvokļu mājas. Šīs valsts atbalsta programmas ietvaros vēl turpinās 470 namu renovācija. Kopumā tie ir 2,3% no kopējā dzīvojamā fonda.
Rīgā ir renovētas vairāk nekā 60 dzīvojamo māju.
"Jāsecina, ka šis temps diemžēl ir ļoti gauss," turpināja S.Treija. "Tad rodas jautājums – cik ilgi dzīvokļu īpašniekiem nāksies gaidīt iespēju mājas renovēt, vai viņiem pietiks pacietības. Tāpēc nākas secināt, ka esošā pārvaldības sistēma nav efektīva."
Lēmumu var pieņemt arī viens dzīvokļu īpašnieks
"Mēs pētījām, kā māju apsaimniekošana tiek organizēta citās valstīs," stāstīja S.Treija. "Tuvāk iepazināmies ar Austrālijā, Čehijā un Šveicē uzkrāto pieredzi."
Piemēram, Čehijā ir izveidotas valsts dzīvojamā fonda subsīdijas programmas, kuru ietvaros norisinājās tipveida dzīvojamo ēku, kā arī mikrorajonu renovācija.
"Interesanti, ka Čehijas Dzīvokļu īpašumu likumam tā tapšanas gaitā kopumā ir bijušās astoņas redakcijas. Tas liecina, ka īpašuma apsaimniekošanas jautājumu risināšana visur ir sarežģīts process.
Piemēram, sākuma variantos dzīvokļu īpašnieku apvienības dibināšana netika uzskatīta par obligātu. Tāpat netika definēti pārvaldības veidi un lēmumu pieņemšanas process, visu atstājot īpašnieku rokās. Taču galu galā visi šie problemātiskie jautājumi tika atrisināti.
Savukārt Šveicē dzīvojamā fonda uzlabošanas stratēģija ir noteikta ar likuma spēku, turklāt vairākās pakāpēs. Pirmā no tām ir saistīta ar renovācijas pamata pasākumiem. Piemēram, ja tek jumts vai arī nepieciešams ūdensvada remonts. Pie tam to var ierosināt viens dzīvokļa īpašnieks. Taču, lai sāktu visas dzīvojamās mājas renovāciju, tāpat kā noteikts mūsu tiesiskajā regulējumā, ir nepieciešams vairākuma akcepts – 50 procentu dzīvokļu īpašnieku atbalsts plus viena balss. Bet, ja kāds no dzīvokļa īpašniekiem rosina veidot īpašas nama estētiskās kvalitātes, kas parasti maksā visai dārgi, ir nepieciešama visu iedzīvotāju piekrišana."
Citu ceļu ir gājusi Austrālija, kur pēdējo divdesmit gadu laikā ir notikusi intensīva dzīvojamā fonda privatizācija. Atbalsts dzīvojamo māju renovācijai šajā valstī galvenokārt ir saistīts ar privāto iniciatīvu, īpaši uzsverot publisko un privāto partnerību. Līdzekļi ēku renovācijai tiek ņemti gan no dažādiem privātiem fondiem, gan mājas uzkrājuma. Līdzīgi kā Austrālijā renovācijas pasākumi tiek finansēti arī ASV un Kanādā.
Līdz ar to var secināt, ka šobrīd pamatos darbojas divi dzīvojamo māju renovācijas modeļi – viens, saistīts ar valsts atbalstu, un otrs, kura pamats ir privātā partnerība," informēja S.Treija.
Sekmīgas renovācijas pamats – pašu iedzīvotāju iniciatīva
Jāuzsver, ka gan Čehijā, gan Šveicē un Austrālijā, kā arī daudzās citās valstīs atbilstoši likumu normām dzīvokļu īpašnieku biedrību dibināšana ir obligāta. Tas neapšaubāmi sekmē īpašnieku rūpes ne tikai par savu mitekli, bet arī par savu māju kopumā. Latvijā biedrību dibināšana diemžēl ir dzīvokļu īpašnieku brīva izvēle.
S.Treija pauda viedokli, ka dzīvokļu īpašnieku biedrība ir tikai viena no mājas sekmīgas renovācijas procesa sastāvdaļām. Galvenie tā virzītāji ir šo biedrību vadītāji vai aktīvākie dzīvokļu īpašnieki.
"Mikrorajonu iedzīvotājiem pašlaik ir jāsaskaras ar daudziem izaicinājumiem."
Arī RTU pētījums liecina, ka viens no būtiskākajiem nama sekmīgas renovācijas priekšnoteikumiem ir viena vai vairāku dzīvokļu īpašnieku iniciatīva. Tie parasti ir ļaudis, kuriem rūp mājas liktenis, bet galvenais – viņi spēj pārliecināt arī pārējos iedzīvotājus par ieguvumiem, veicot sava nama sakārtošanu.
"Spēja pārliecināt savus nama kaimiņus ir galvenais priekšnoteikums, lai sāktu dzīvojamās mājas renovācijas darbus," uzskata S.Treija. "Šādi cilvēki ir jāmeklē un visādi jāatbalsta gan informatīvi, gan finansiāli." Svarīga ir arī informatīvā bāze, kas pieejama mājokļu saimniekiem, kā arī pašvaldības atbalsts.
Bet, protams, nozīmīgs ir arī finansiālais atbalsts, kuru iespējams saņemt no pašvaldības vai ES fondiem. Taču jāņem vērā, ka ir arī daudzi sekmīgi projekti, kurus īstenojuši paši iedzīvotāji par saviem līdzekļiem.
Mikrorajonu liga – auto stāvvietu trūkums
Viena no lielākajām Rīgas un citu pilsētu mikrorajonu problēmām ir autostāvietas jeb, precīzāk, to neesamība. Visiem spēkratiem vairs nav vietas, un iedzīvotājiem tos nākas atstāt arī uz trotuāriem un zālienos. Pašvaldības policija par šādiem pārkāpumiem parasti piemēro sodus līdz 30 eiro.
Taču tā ir tikai viena šīs problēmas puse. Pašlaik, lai nokļūtu pie pacienta, līdz namdurvīm netiek neatliekamās palīdzības mašīnas. Nemaz nerunājot par ugunsdzēsējiem, kuri parasti izmanto liela izmēra tehniku.
"Jāuzsver, ka padomju laika mikrorajoni galvenokārt tika plānoti kā gājēju zonas, jo mobilitātes iespējas nodrošināja galvenokārt sabiedriskais transports," skaidroja Tallinas universitātes pētnieks Tauri Tuvikene. "Privāto auto īpašnieku pieaugums ir ievērojami mainījis mikrorajonu publisko telpu: transportlīdzekļi tiek novietoti zaļajās zonās un apstādījumos, pat bērnu rotaļu laukumos. Kaut arī katrai ēkai ir savs apsaimniekotājs, tā spēkos nav atrisināt stāvvietu problēmu. Teritorija tiek sadalīta automašīnu novietošanai, tādējādi atņemot telpu alternatīvai kolektīvai izmantošanai."
Šī problēma aktuāla ir arī Mustamē rajonam Tallinā, ko veido 11 mikrorajoni. Daudzas no dzīvojamām mājām ir vai nu pilnībā, vai daļēji renovētas, iekšpagalmi daudzviet ir labiekārtoti. Taču arī tur automašīnas ir sastopamas ik uz soļa un visneiedomājamākās vietās. Parasti viens auto aizņem aptuveni 20 m2 laukumu, ko varētu salīdzināt ar dzīvokļa istabas platību.
Dažviet Mustamē dzīvokļu īpašnieki pie saviem namiem ir iekārtojuši autostāvvietas, marķējot tās ar īpašām zīmēm. Pašvaldība šiem mērķiem parasti piešķir pusi no nepieciešamajiem līdzekļiem, savukārt otru pusi sedz paši auto īpašnieki. Jāpiebilst, ka šī zeme pieder dzīvokļu īpašniekiem. Savukārt citas mikrorajonā esošās platības pieder pilsētai.
"Šobrīd autostāvvietas iecerēts būvēt paralēli lielajām ielām, kas iekšpagalma teritoriju ļautu izmantot sociālajām aktivitātēm," uzsver T.Tuvikene.
Piemēram, Rīgā šādas autostāvvietas Imantas rajonā varētu izvietot gar Kurzemes prospektu.
Šķiet, ka dzīvokļu īpašniekiem un namu pārvaldniekiem nevajadzētu pievērst uzmanību tikai ēku apsaimniekošanai un to publiskās telpas sadalīšanai, bet kļūt arī par iniciatoriem un ideju radītājiem jauniem apsaimniekošanas un pārvaldības regulējumiem plašākā mērogā. Arī šajā gadījumā svarīga loma būtu aktīviem, ieinteresētiem dzīvokļu īpašniekiem un apsaimniekotājiem.
