NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Kārlis Dambītis
Latvijas Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vēsturnieks
11. novembrī, 2013
Lasīšanai: 12 minūtes
10
10

Lāčplēša diena toreiz un šodien

Lāčpleša kara ordeņa kavalieri pēc ordeņa pasniegšanas 1927.gada 11.novembrī. Vidū Kārlis Ulmanis.

FOTO: Kara muzejs

1919.gada 11.novembra agrā rītā Rīgā Latvijas armijas Kara skolas pirmās patruļas, pārejot pār Daugavas tiltu, sastapa postažu, kāda novērojama pēc intensīvas karadarbības, – sagrautas ēkas, ierakumus, pamestas kara mantas un kritušus karavīrus.
Kaujas Rīgā bija ilgušas gandrīz mēnesi, tās atstāja savas zīmes ne tikai namu sienās un cilvēku miesās, bet arī prātos. Šis notikums Latvijas vēsturē kļuva par būtisku simbolu, ar kuru turpmākajos gados identificēja Latvijas neatkarības dārgo cenu. Neilgi pēc kaujām 11.novembris ieguva Lāčplēša dienas nosaukumu un kļuva par otru būtiskāko tā laika Latvijas Republikas svētku dienu. Arī mūsdienās atzīmējam Lāčplēša dienu, tādējādi pieminot un godinot tos daudzos cilvēkus, kas nosargāja jaunizveidoto Latviju.

Vēsturiskās nesaskaņas

Latvijas valsts izveide un tai sekojošais Latvijas atbrīvošanas karš bija loģisks noslēgums latviešu tautas pašnoteikšanās principa realizācijā, kas norisinājās uz smaga vēsturiska fona, sarežģītu politisko procesu un īpatnēji etniskos un teritoriālos apstākļos. Nacionālisma ideju uzplaukums 19.gadsimtā radīja iespēju latviešiem apzināties sevi kā tautu ar vienotu vēsturi un kultūru, kā arī izvirzīt idejas par valstisku autonomiju un neatkarību. Pirmais pasaules karš šos procesus saasināja, un Krievijas impērijas sabrukums kara izskaņā ļāva 1918.gada 18.novembrī proklamēt neatkarīgu Latvijas valsti.

Sabiedrība tobrīd Latvijā nebūt nebija tik vienota, kā pirmajā brīdī varētu šķist. To šķēla ideoloģiski, ekonomiski un etniski apstākļi, kurus pastiprināja gan nepamatoti, gan arī pamatoti stereotipi un mīti par šeit dzīvojošām tautībām un to lomu reģiona vēsturē. Sevišķi spilgti tas izpaudās latviešu un šeit dzīvojošo vāciešu attiecībās, kuras vēsturiski dzimtbūšanas pastāvēšanas dēļ bija saspīlētas. Nesaskaņas aizvien asāk abu tautu starpā sāka izpausties 20.gadsimta sākumā. Tās ietekmēja 1905.gada revolūcijas izpausmes un tām sekojošās represijas, kā arī Pirmā pasaules kara notikumi. Latviešu strēlnieku bataljonos sevišķu sajūsmu izraisīja fakts, ka bija iespēja ar ieročiem rokās cīnīties pret vāciešiem – latviešu ienaidniekiem. Šāda pārliecība tika uzturēta visus Pirmā pasaules kara gadus un turpināja pastāvēt arī vēlāk, sevišķi pēc vāji maskētajiem Vācijas mēģinājumiem šo teritoriju pievienot sev.

Kaujas kā tautu vienojošs faktors

Uzbrukumu Rīgai 1919.gada 8.oktobrī sāka pulkveža Pāvela Bermonta-Avalova komandētā Rietumkrievijas brīvprātīgo armija. Divu dienu smagajās un juceklīgajās cīņās Latvijas armijas vienības tika atspiestas līdz pat Daugavas krastam Rīgas centrā. Sajukumā un panikā no Rīgas evakuējās gandrīz visas valsts iestādes un armijas vienības. Daudz netrūka, lai pilsēta tiktu ieņemta, zaudējot ne tikai stratēģiski nozīmīgo transporta mezglu, bet arī sabiedroto atbalstu un svarīgākais – tautas atbalstu.

"Latvijas valsts izveide un tai sekojošais Latvijas atbrīvošanas karš bija loģisks noslēgums latviešu tautas pašnoteikšanās principa realizācijā."

Tomēr šīs aizstāvēšanās kaujas pietiekami aizkavēja uzbrūkošo pretinieku, lai tas, nesasniedzis nospraustos mērķus, zaudētu pirmo iniciatīvu. Tas Latvijas armijas Latgales divīzijas vienībām ļāva pāriet pretuzbrukumā un 15.oktobrī ieņemt Daugavgrīvu un Bolderāju. Līdz pat novembra sākumam norisinājās spēku sakopošana nelielajā placdarmā Daugavas kreisajā krastā. Šis bija ne tikai militāra rakstura pavērsiens, bet arī lūzums Latvijas tautas attieksmē pret jaunizveidoto valsti. Redzot, ka armija šoreiz cīnās nevis par svešām idejām, bet savu valsti, cilvēki ne tikai masveidā stājās tās rindās, bet arī dažādi to atbalstīja – gan materiāli, gan ar savu darbu.

Lai varētu atbrīvot Rīgas Pārdaugavas daļu, 3.novembrī Latvijas armijas vienības sāka uzbrukumu ar mērķi apiet pretinieku, šādi piespiežot to atstāt Rīgas centru. Naktī uz 11.novembri pēc sīvām kaujām Pārdaugavas šaurajās ieliņās pretinieks beidzot sāka atkāpties un tā vajāšana turpinājās jau ārpus pilsētas. Rīgas kauju laikā jaunā Latvijas valsts bija vistuvāk sagrāvei, tādēļ 11.novembris – diena, kad pretinieka karaspēks atkāpās no pilsētas, simboliski iezīmēja uzvaru ne tikai pār šo karaspēku, bet arī pār latviešu tautas uztverē lielākajiem latviešu apspiedējiem Vāciju un vāciešiem.

Nākamo nedēļu laikā no pretinieka armijas vienībām tika atbrīvota visa Zemgale un Kurzeme, noslēdzot cīņas Latvijas dienvidos un ļaujot visus spēkus veltīt Latgales atbrīvošanas operācijai, kas sākās 1920.gada janvārī.

Lāčplēša gara rašanās

Cīņas pie Rīgas bija būtisks pavērsiens Latvijas vēsturē, jo, neskatoties uz rietumu palīdzību, militāro operāciju plānošanu un realizēšanu bija veikuši paši latvieši. Apziņa, ka tobrīd izšķīrās jaunās Latvijas valsts nākotne, tautu vienoja kā vēl nekad agrāk.

Literāts, laikraksta "Jaunākās Ziņas" literārās daļas redaktors un Tautas padomes loceklis Kārlis Skalbe jau 1919.gada oktobrī Latvijas armijas cīņu pret Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju, kuru veidoja vācieši un krievi, simboliski salīdzināja ar Andreja Pumpura radītā mitoloģiskā tēla Lāčplēša cīņu ar Melno bruņinieku. Savukārt Latvijas armijas karavīru cīņas garu un spēju uzupurēties nosauca par "Lāčplēša garu". Simbolisko nozīmi vēl vairāk paspilgtināja kauju vietas – gluži kā eposā cīņas notika Daugavas krastos.

Miera laikā cilvēkiem ļoti strauji zuda atmiņas par piedzīvotajām kara šausmām un valsts izveidošanas grūtībām un tie reizēm nenovērtēja sasniegto. Tieši Lāčplēša gars atdzīvināja kara laikā pārdzīvoto un tā uzturēšanai vēlākajos gados pievērsa īpašu uzmanību.

Lāčplēša Kara ordenis – augstākais Latvijas militārais apbalvojums

Nepilnu gadu pēc Latvijas armijas uzvaras pār Bermonta-Avalova karaspēku Satversmes sapulce lēma par jauna apbalvojuma – Lāčplēša Kara ordeņa – izveidi. Tas bija viens no veidiem, kā tautā iedzīvināja Lāčplēša garu. Ordeni piešķīra par sevišķu varonību cīņās par Latvijas neatkarību un tās sekmēšanu citos veidos, kā arī Pirmā pasaules kara cīņām latviešu strēlnieku rindās. Tā simboliskais dibināšanas datums bija 1919.gada 11.novembris, bet devīze: "Par Latviju!".

Satversmes sapulcē raisījās karstas diskusijas par šāda apbalvojuma nepieciešamību. Visasāk pret to iestājās sociāldemokrāti, minot piemērus, ka dažās pasaules valstīs šādu apbalvojumu vispār nav un ka ordeņus parasti piešķirot, kad valsts gatavojas kariem, bet Latvija to negrasās darīt. Referējot 1920.gada 18.septembra Satversmes sapulces sēdē par šī apbalvojuma izveidošanu, Kara lietu komisijas deputāts Jānis Goldmanis uzsvēra, ka šim apbalvojuma ir jābūt kā pašas tautas sniegtai balvai par varonību.1

"Cīņas pie Rīgas 1919.gada rudenī bija būtisks pavērsiens Latvijas vēsturē."

Lai gan ordeņa statūtus Satversmes sapulce apstiprināja tikai šajā datumā, tie bija sagatavoti jau krietni agrāk, tāpēc ar Ministru kabineta rīkojumu jau 13.augustā pirmie apbalvojumi bija piešķirti septiņiem augstākajiem Latvijas armijas komandieriem – ģenerālim Pēterim Radziņam, ģenerālim Mārtiņam Peniķim, pulkvedim Krišjānim Berķim, pulkvedim Oskaram Dankeram, pulkvedim Jūlijam Jansonam, pulkvedim-leitnantam Jānim Puriņam un pulkvedim Jānim Apinim, ieceļot tos ordeņa domē.2 Ordeņu svinīgajai pasniegšanai izraudzīja 11.novembri – datumu, kurā Latvijas armija izcīnīja uzvaru. Pasākums notika Esplanādē, kur Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste ordeņus pasniedza pirmajiem 288 karavīriem.

Ordeņa kavalieru svētki

Laikraksts "Latvijas Kareivis" rakstīja: "Šodien Latvija svin Lāčplēša Kara ordeņa pirmos svētkus, godinot savus brašos varoņus. Svētki notiek Rīgā un to programma īsumā šāda: Plkst. 11 dienā Esplanādes laukumā svinīga parāde, kurā apbalvos ar Lāčplēša ordeni Latvijas armijas karavīrus, kuru vārdi izsludināti "Latvijas Kareivī". Plkst. 13.30 būs kopējas pusdienas Satversmes sapulces namā. Plkst. 19 izrāde Nacionālajā operā."3

Ordeņa simboliskā dibināšanas diena, kura bija apstiprināta ordeņa statūtos, kļuva par apbalvojuma svētku un pasniegšanas dienu. Tā ieguva nosaukumu "Lāčplēšu diena", kas ar laiku kļuva par Lāčplēša dienu. Vēlākajos gados svētkos aizvien plašāk pieminēja arī vīrus, kuri karos bija zaudējuši veselību, – kara invalīdus. Šī diena nebija apstiprināta kā oficiālā svinamā diena, jo sākotnēji bija paredzēta tikai ordeņa kavalieru godināšanai.

Sākot ar 1928.gadu, ordeņa pasniegšanu pārtrauca, bet svētkus plaši sāka svinēt ne tikai Rīgā un lielākajās pilsētās, bet visos armijas garnizonos. Svētkos bija jāierodas ordeņa kavalieriem, kurus īpaši sumināja. Garnizonu priekšnieki rīkoja parādes, kam sekoja svinīgi mielasti un citi svētku pasākumi – izrādes un koncerti. Lāčplēša diena kļuva par armijas svētku dienu. Tā bija atgādinājums, ka valsts neatkarība nav uzdāvināta, bet izcīnīta skarbos apstākļos un tās dēļ daudzi ir zaudējuši veselību un dzīvību. Karu pieredzējušie ļoti labi apzinājās neatkarības vērtību un centās to iemācīt arī jaunajai paaudzei.

Pēdējā Lāčplēša dienas parāde notika 1939.gada 11.novembrī. Todien atzīmēja arī armijas 20 gadu svinības.

Svētku atjaunošana

Okupācijas apstākļos padomju Latvijā Lāčplēša dienas atzīmēšana bija aizliegta. To publiski atsāka svinēt tikai Atmodas laikā 1988.gada 11.novembrī, kad Rīgas pils Svētā Gara tornī aktieris un bijušais 5.Zemgales strēlnieku pulka strēlnieks Ēvalds Valters kopā ar rakstnieku Albertu Belu uzvilka Latvijas karogu.4 Togad pirmoreiz pie Rīgas pils mūriem tika iedegtas svecītes, pieminot kritušos Latvijas aizstāvjus. Piemiņas svecītes iedzīvotāji iededza arī savu māju logos, pat neskatoties uz draudiem tos izsist.

Nākamajā gadā 11.novembra statuss jau bija oficiāli nostiprināts. Ar LPSR Augstākās padomes 10.novembra lēmumu šī diena kļuva par vēstures atceres dienu – Lāčplēša jeb Varoņu piemiņas dienu. Togad publiski godināja vēl dzīvos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus. Savukārt 1990.gada 3.oktobrī tika pieņemts likums "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām", kurā 11.novembris tika noteikts par atceres dienu, kad pieminēt Latvijas atbrīvošanas karā kritušos karavīrus.

"Kopš 1990.gada 11.novembris Lāčplēša diena ir noteikta par atceres dienu."

Salīdzinot ar starpkaru periodu, mūsdienās 11.novembra ideja ir nedaudz mainījusies. Vairāk nepieminam tikai Lāčplēša kara ordeņa kavalierus vai kara invalīdus, bet godinām visus Latvijas brīvības cīnītājus un viņu devumu Latvijas Republikas neatkarības nosargāšanā. Lāčplēša diena aizvien vairāk kļūst par karavīru un armijas svētku dienu, līdzīgi kā to mēģināja iedibināt arī 1930.gadu beigās. Salīdzinot ar politiskas nozīmes svētku dienām – 18.novembri, Latvijas Republikas Proklamēšanas dienu, vai Brīvības cīnītāju piemiņas dienu 11.augustā, kas tika iedibināta, lai atzīmētu Latvijas Republikas un Padomju Krievijas miera līguma parakstīšanu 1920.gadā, Lāčplēša diena ir Latvijas armijas lielākās militārās uzvaras diena, kuras kaldināšanā piedalījās nevis tikai daži politiķi, bet visa tauta kopā.

Lāčplēša dienas uzdevums mūsdienās ir ne tikai pieminēt brīvības cīnītājus, bet galvenokārt atcerēties un ņemt vērā, ka Latvijas valsts mums nav uzdāvināta un mūsu senči par to samaksājuši ļoti lielu cenu. Neatkarība bija jāizcīna grūtā un asiņainā cīņā uz Latvijas zemes. Lāčplēša dienai jābūt kā atgādinājumam, ka par savu drošību ir jāgādā pašiem, jo neviens cits to nedarīs. Pasaules vēsture rāda, ka valsti pazaudēt ir gaužām vienkārši, bet atgūt to iespējams tikai ar asinīm.
 


1 Latvijas Satversmes sapulces stenogrammas. I sesijas 38.sēde. Rīga: Satwersmes Sapulze, 1920, 1100.lpp.

2 Bambals, M. u.c. (sast.). Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1995,18.lpp.

3 Lāčplēša Kara ordeņa svētki. Latvijas Kareivis, 1920,11.novembris, 1.lpp.

4 Ducmane, K. Apbalvojumi Latvijas Republikā (1918-1940). Rīga: Latvijas Vēstures muzejs, 1993, 17.lpp.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU