Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Pētījumā „Innovation Union Scoreboard 2011” ietverti inovācijas attīstības rādītāji astoņās jomās. Starp 27 pētījumā iekļautajām valstīm Latvija ierindojas pēdējā - 27.vietā, Lietuva – 25.vietā, Igaunija – 14.vietā.
LV portāla infografika
Vārda "inovācija" nozīmi skaidro "Zinātniskās darbības likuma" 1.pants, kurā teikts, ka inovācija ir jaunu zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas jomas ideju, izstrādņu un tehnoloģiju īstenošana produktā vai pakalpojumā.
Inovācija ekonomikas konkurētspējas veicināšanā ir būtiska, jo mūsu dzīves līmenis nākotnē ir atkarīgs no tā, cik labi spēsim ieviest jauninājumus preču ražošanā, pakalpojumos, uzņēmējdarbībā un sociālajos procesos. Tāpēc inovācijai ir atvēlēta galvenā vieta ES stratēģijā "Eiropa 2020", kur viena no svarīgākajām iniciatīvām ir "Inovācijas savienība", teikts ES mājaslapas sadaļā, kas veltīta pētniecībai un inovācijai.
Inovācijas nozīmība ir uzsvērta arī "Nacionālā attīstības plāna 2013.-2020.gadam" projektā, kurā atzīts, ka attīstīta pētniecība un inovācija dod iespēju valstij ražot eksportējamus produktus un sniegt starptautiski konkurētspējīgus pakalpojumus. Plānā ir atklāts, ka Latvija ES tiek vērtēta kā "pieticīgs novators", valstī ir zems inovācijas sniegums, lai gan izaugsmes rādītāji pārsniedz ES vidējos. Tādēļ Latvijas produktu un pakalpojumu konkurētspējas un eksporta apjomu palielināšanai viens no veicamajiem uzdevumiem ir cieša komerciāla sadarbība ar zinātni, veicinot privātā sektora interesi ieguldīt pētniecībā un inovācijā.
Šobrīd Latvija inovācijas attīstībā atpaliek
Ekonomikas ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Evita Urpena skaidro, ka kopējais Latvijas inovācijas attīstības rādītājs joprojām atpaliek no ES vidējā līmeņa - 2012.gada 7.februārī publicētajā pētījumā "Innovation Union Scoreboard 2011" starp 27 pētījumā iekļautajām valstīm Latvija ieņem pēdējo – 27.vietu. Igaunija ierindojas 14.vietā, Lietuva 25.vietā.
Lai arī Latvijas inovācijas indekss ir viszemākais 27 ES dalībvalstu vidū, tomēr inovācijas indeksā ietverto rādītāju vidējais pieaugums pēdējo piecu gadu laikā Latvijai ir gandrīz 3%, un tas ir lielāks par 27 dalībvalstu vidējo pieaugumu, norāda E.Urpena. Viņa skaidro: lai noteiktu valstu inovācijas attīstības pakāpi, pētījumā izmanto plašu rādītāju loku astoņās inovācijas attīstībai būtiskās jomās.
Latvijas augstākais sniegums ir uzņēmumu investīciju jomā – 16.vieta. Šajā jomā Igaunija ieņem 2.vietu, Lietuva – 25.pozīciju. Taču zemākie Latvijas rādītāji, attiecīgi 27.vieta, ir tādās jomās kā atvērta, atraktīva pētniecības sistēma, sadarbība un uzņēmējdarbība un inovatori.
"Latvijas augstākais sniegums ir uzņēmumu investīciju jomā."
E.Urpena norāda, ka pēc pētījuma rezultātiem var secināt: Latvijā vislielākais uzlabojums jeb pieaugums no iekļautajiem rādītājiem ir saistīts ar intelektuālo īpašumu (Kopienas tirdzniecības zīmes un dizaina paraugi), savukārt vislielākais kritums – ar inovatīvo mazo un vidējo uzņēmumu sadarbību, privātā sektora ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā, kā arī ieņēmumiem no licencēm un patentiem un starptautisko zinātnisko publikāciju skaitu.
Inovatīvo risinājumu institūta valdes priekšsēdētājs Uldis Cimdiņš skaidro, ka, lai saprastu, kuras ir Latvijas vājās vietas inovāciju politikā, vēlams izvērtēt, ar ko mūsu politika atšķiras no līderiem Eiropas inovāciju laukā.
U.Cimdiņš atgādina, ka Eiropas inovāciju indeksa augstākās vietas jau gadiem ieņem Somija un Zviedrija. Abas valstis jau kopš 20.gs. 90.gadu vidus intensīvi un regulāri valsts un privātos līdzekļus iegulda izglītības un pētniecības attīstībā. Tā rezultātā ir izveidota pamatīga zināšanu un prasmju bāze, lai radītu jaunus, inovatīvus produktus, kas ir konkurētspējīgi pasaules mērogā. Salīdzinājumam, Zviedrijas bagātā kaimiņvalsts Norvēģija, neskatoties uz valsts lielajiem ienākumiem no naftas tirdzniecības, izglītības, pētniecības un attīstības jomai atvēlēja mazāk līdzekļu un tāpēc inovāciju līmeņa novērtējumā tagad krietni atpaliek no saviem ziemeļu kaimiņiem.
Latvijas inovācijas politikas vājās vietas
Biedrības ZINIS valdes priekšsēdētāja Vita Brakovska uzsver, ka inovācijas politika Latvijā ir vāja tādēļ, ka nekad nav atvēlēti pietiekami līdzekļi šīs politikas plānošanai un ieviešanai. Ziemeļeiropas valstīs ir t.s. tehnoloģiju aģentūras, piemēram, Innovation Norway (Norvēģija), VINNOVA (Zviedrija), TEKES (Somija), Enterprise Estonia (Igaunija), F.O.R.A. (Dānija), savukārt Latvijā kopš 2009.gada pastāv vien Ekonomikas ministrijas Inovācijas nodaļa.
Runājot par Latvijas inovācijas politikas vājajām vietām, V.Brakovska atzīmē vairākus punktus. Pirmkārt, beidzot sabiedrība esot izkustējusies, taču joprojām – ļoti lēni. Kādreiz ideju autoriem likās: ja man ir ideja, man ir viss, kas panākumiem vajadzīgs. Tagad viņi saprot, ka tas ir tikai pats sākums un izstrādāt ideju ir pats vieglākais visā uzņēmējdarbības procesā. Daudzus attur risks, taču tas ir neizbēgams 21.gadsimta uzņēmējdarbībā. Ja cilvēks nav gatavs riskēt, viņš paliek "darba ņēmēja" domāšanas dimensijā.
"Patlaban mēs Latvijā baudām augļus, ko devām izglītības un zinātnes lauciņiem desmit līdz divdesmit gadus atpakaļ."
Otrkārt, diemžēl jauno uzņēmēju vidū mums nav pārāk daudz redzamu, spilgtu piemēru (role model) un runātāju (viedokļu līderu). Tie, kas sekmīgi darbojas, publicitātes pārāk nealkst, jo instinktīvi baidās no latviešiem raksturīgās īpašības – skaudības. Taču ir daži, kas jau ir "iztaustīti" (Aerodium, Draugiem.lv, Madara Cosmetics, Stenders u.tml.), bet jaunie vēl briest.
Treškārt, V.Brakovska uzsver, ka tagad ideju autori pamazām sāk saprast: vienam ir par smagu, tomēr ir vajadzīga komanda. Bet joprojām – atlasa pēc "fluīdiem, mīlestības un kaimiņu būšanas", nevis pēc kompetencēm (tehnoloģiskā + uzņēmējspēju + finanšu), kas nepieciešamas jebkuras idejas komercializācijai. Sadarbība un dalīšanās ar savu ideju (tātad – arī nākotnes peļņu) joprojām nav izplatīta pieeja ideju autoru vidū.
Ceturtkārt, V.Brakovska norāda, ka "vecās Saeimas" politikas veidotāju kompetences "netiek līdzi" 21.gadsimta tendencēm, izņēmums ir "jauniesauktie" ministri valdībā. Lai cik dažādi vērtētu jauno, nepieredzējušo ministru darbību politiskā līmenī – tai caurvijas praktiska izpratne par notiekošajiem globālajiem procesiem un gatavība "kustināt sastāvējušos ūdeņus".
"Latvijā ir relatīvi liels zemu un vidēji zemu tehnoloģiju nozaru īpatsvars."
Savukārt U.Cimdiņš uzsver: ir jāņem vērā, ka izglītības un pētniecības darba rezultātus ir grūti pamanīt īstermiņā un pat vidējā termiņā. Taču ilgtermiņā tie dod vairākkārtīgu atdevi. Patlaban mēs Latvijā baudām tā darba augļus, ko devām izglītības un zinātnes lauciņiem desmit līdz divdesmit gadus atpakaļ.
Viņš jautā, cik bieži Latvijas valdība ir solījusi palielināt budžeta līdzekļus izglītībai un pētniecībā un kas ir reāli izdarīts? Kurš uzņemsies atbildību par vieglprātīgi, it kā pēc rietumvalstu parauga, no vidusskolu programmām izņemtajiem obligātajiem fizikas un ķīmijas priekšmetiem, kas automātiski izslēdz iespēju skolēniem nākamajā izglītības posmā studēt inženierzinātnes un medicīnu?
Inovācijas politikas izaicinājumi
Ekonomikas ministrija kā galvenos šobrīd pastāvošos izaicinājumus Latvijas nacionālās inovācijas sistēmas pilnveidošanai min pētniecības potenciāla kapacitātes palielināšanu, nepietiekamu pētniecībai un attīstībai (P&A) atvēlēto izdevumu līmeni. 2011.gadā tie bija 0,7% no IKP, turpretī ES vidējais līmenis 2010.gadā bija 2 procenti. Tāpat arī zemu privātā sektora inovāciju kapacitāti, zemu P&A rezultātu komercializācijas līmeni un nepietiekamu zinātnes un uzņēmējdarbības sektoru sadarbību.
Kā nopietna problēma minēts kvalificētu speciālistu trūkums, lai spētu īstenot inovatīvus projektus, izstrādāt jaunas tehnoloģijas vai produktus. Turklāt Latvijā esot relatīvi liels zemu un vidēji zemu tehnoloģiju nozaru īpatsvars – laika posmā no 2008. līdz 2010.gadam inovatīvo uzņēmumu īpatsvars no kopējā uzņēmumu skaita Latvijā bija 29,9%; ES vidēji (2006-2008) – 51,6%; Lietuvā – 30,3%; bet Igaunijā – 56,4 procenti. Uzņēmējiem joprojām pietrūkst izpratnes par inovācijas lomu uzņēmuma konkurētspējas sekmēšanai, piebilst E.Urpena.
Savukārt V.Brakovska norāda uz kādu pozitīvu tendenci: cilvēki sāk pamanīt pozitīvos stāstus Latvijā, tie viņus iedvesmo, iedrošina aizvien vairāk, un parādās sensenais latvietības un sāncensības princips – ja viņš var, tad kāpēc es ne?! Turklāt daudzi atzīst, ka tieši krīze (izkrišana no "komforta zonas") likusi aktīvāk meklēt alternatīvas.
Turpmāk vēl.
