Administratīvi teritoriālais sadalījums Igaunijā ir šāds: 15 apriņķi un 227 pašvaldības, kuras veido 33 pilsētas un 194 pagasti. Saskaņā ar Igaunijas Pamatlikumu visus vietējās dzīves jautājumus risina un kārto vietējās pašvaldības, kuras, kā nosaka likums, darbojas patstāvīgi. Vietējai pašvaldībai savas teritorijas robežās iedzīvotājiem jāsniedz pakalpojumi, jāsaskata visas problēmas un tās laikus jānovērš.
Pašvaldībām uzliktie pienākumi nav vienādi. Tie ir atkarīgi no pašvaldību atrašanās vietas, ražošanas attīstības, kā arī sabiedrisko iestāžu (skolas, bērnudārzi, bibliotēkas utt.) daudzuma, kas pašvaldībai jāuztur.
Arī Igaunijai vajadzīga administratīvi teritoriālā reforma
Apriņķi vada apriņķa priekšnieks, kuru nozīmē Igaunijas valdība, līdz ar to viņš ir izpildvaras pārstāvis apriņķī. Tādējādi apriņķa līmenī administratīvā pašpārvalde netiek īstenota.
Kopš 1996. gada pakāpeniski norisinās vietējo pašvaldību apvienošana. Līdz 2007. gadam vietējo pašvaldību skaits samazināts par 28 vienībām – no 254 līdz 227. Pašvaldību papildu finansēšana dotāciju veidā līdz 2002. gadam notika, pamatojoties uz valdības lēmumiem, bet kopš 2004. gada šo kārtību regulē īpašs likums.
Dotāciju lielums noteikts 500 kronu (22,5 lati) apmērā uz vienu iedzīvotāju, bet tas nedrīkst būt mazāks par 1,5 milj. kronu (0,07 milj. latu) pašvaldībai, bet nedrīkst arī pārsniegt 3 milj. kronu (0,13 tūkst. latu). Dotācijas tiek piešķirtas šādu pienākumu veikšanai:
- pētījumu un aptauju veikšanai, lai izvērtētu esošo situāciju kādā jomā vai noskaidrotu iedzīvotāju viedokļus, kā arī konsultāciju nodrošināšanai;
- municipālo un to pakļautības iestāžu pārstrukturēšanai, pakalpojumu punktu izveidei;
- investīcijām, kas paredzētas līgumos par pašvaldību apvienošanos;
- līdzfinansējumam Eiropas Savienības struktūrfondu projektiem.
Igaunijai, tāpat kā savulaik Latvijai, ir vajadzīga administratīvi teritoriālā reforma. Šo nepieciešamību nosaka, piemēram, laika gaitā notikusī cilvēku pārvietošanās: noteiktā administratīvajā iedalījumā jābūt noteiktam iedzīvotāju skaitam, teritoriālai pārvaldes sistēmai jābūt laikmetīgai, uz ko norāda arī Eiropas Savienība (ES). Igaunijā joprojām ir daudz pašvaldību, kurās ir mazs cilvēku skaits. Pēdējos gados divās trešdaļās pašvaldību ir mazāk par 3000 iedzīvotāju, vairāk nekā 30 pašvaldībās to skaits nesasniedz 1000 (2002. gadā šādu pašvaldību bija 26), un tikai 16 pašvaldībās iedzīvotāju ir vairāk par 10 tūkstošiem.
Pašvaldības mazas, trūcīgas, nespēj pildīt savas funkcijas
Administratīvi teritoriālajai reformai Igaunija gatavojas jau vairākus gadus. Līdz 2007. gadam tika analizēta to normatīvo aktu bāze, kas saistīti ar pašvaldību darbību, un turpmāk plānotas nepieciešamās izmaiņas šajā jomā. Līdz 2009. gadam bija jāizvērtē esošo pašvaldību darbības efektivitāte un to izmaksas, kā arī jāveic iestrādes reģionālās administrēšanas sistēmas izveidei, daļu pašvaldību funkciju, iespējams, deleģējot šā līmeņa iestādēm.
Kā norādījis pašvaldību lietu eksperts Igors Ligemā, vietējo pašvaldību sistēmā pastāv vairāki trūkumi:
- pašvaldības ir pārāk mazas;
- visām pašvaldībām, neatkarīgi no iedzīvotāju skaita un teritoriju lieluma, ir vienādas tiesības un pienākumi sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā;
- mazajās pašvaldībās budžeta līdzekļu ir pārāk maz, lai izpildītu visas funkcijas, no tā izriet arī zema administratīvā kapacitāte, kvalificētu darbinieku trūkums;
- negatīva demogrāfiskā situācija (zema dzimstība, iedzīvotāju novecošanās, jauniešu pārcelšanās uz dzīvi pilsētā).
ES normatīvie dokumenti noteic, ka teritoriālo reformu var veikt, saskaņojot to ar vietējo iedzīvotāju vēlmi. Igaunijas valdība reformas projektu ir sagatavojusi, un pašlaik tas tiek saskaņots parlamentā. Tas ir ilgstošs process, jo dažādu politisko partiju deputātiem ir atšķirīgi uzskati par projektā iekļautajiem jautājumiem.
Premjerministrs nav pārliecināts par reformu vajadzīgumu
Atbildot uz vairāku parlamenta deputātu pieprasījumu, premjerministrs Andruss Ansips decembra vidū sniedza skaidrojumu un izklāstīja valdības viedokli jautājumā par valsts vietējās pārvaldes teritoriālo reformu: „Īpašai valdības komisijai ir iesniegtas vairākas teritoriālās pārvaldes reformas programmas, bet neviena no tām nav guvusi plašu atbalstu. Tagadējā valdība ir izskatījusi visas iesniegtās programmas, kaut gan noteikts teritoriālās pārvaldes reformas plāns nav apstiprināts.”
"A. Ansips atzina, ka viņš personiski nav pārliecināts, vai Igaunijai teritoriālās pārvaldes reforma ir vajadzīga."
A. Ansips atzina, ka viņš personiski nav pārliecināts, vai Igaunijai teritoriālās pārvaldes reforma ir vajadzīga. Neesot nekāda iemesla kaunēties par Igaunijas pašvaldībām. „Igaunijas vietējās pašvaldības ir lielāko pašvaldību skaitā visā Eiropas Savienības (ES) teritorijā, kaut gan pēc iedzīvotāju skaita tās ir nedaudz mazākas par vidējo lielumu ES,” teica premjerministrs.
Viņš skaidroja, ka demokrātiskā valsts iekārtā pati svarīgākā vietējo pašvaldību funkcija ir centrālās varas līdzsvarošana. „Jo labāk kādas vietējās pašvaldības kopiena saglabā savu identitāti, jo labāk tā spēj līdzsvarot centrālo varu.” Premjerministrs arī apgalvoja, ka viņš atbalsta vietējo pašvaldību brīvprātīgu apvienošanos: „Ja vietējās kopienas par labāku uzskata apvienošanos un redz, ka tādējādi spēs labāk aizstāvēt vietējās intereses, pēc manām domām, tas ir visā pilnībā atbalstāms. Taču vietējo pašvaldību vardarbīga administratīva apvienošana man nav pieņemama.”
Reformas mērķi - neskaidri
Savukārt parlamenta deputāts Harri Eunapū (Reformu partija) par valdības ieteikto pārvaldes reformu paudis šādu viedokli: „Par pārvaldes reformas nepieciešamību Igaunijā laikam nešaubās neviens. Jau desmit neatkarības gados esam guvuši pietiekamu pieredzi, lai saglabātu to, kas ir labs, un labotu to, kas ir slikts. Diemžēl jāpārliecinās, ka pieeja problēmām ir virspusēja.
Pirms valdības iesniegtās reformas programmas sagatavošanas nav analizēta līdzšinējā pārvaldes kārtība. Nav noteikts, kurās vietās šī kārtība nav demokrātiska un rezultatīva, kā arī - kādas ir administratīvās kļūdas, kas ļauj strauji palielināties sociālām problēmām: bezdarbam, korupcijai, birokrātijai, atsvešinātībai.
Ja vispirms nav paveikts šāds mājasdarbs, tad nekļūst skaidrs, kas būtībā ir jāmaina un kas jāsaglabā. Par reformas pamatu nav ņemta no Igaunijas tagadējām vajadzībām un iespējām atkarīgā demokrātiskā pārvaldes kārtība. Tomēr ir skaidrs, ka šādas kārtības radīšanai nenovēršami ir vajadzīgas lietišķas programmas visos posmos.
"Apriņķi vada apriņķa priekšnieks, kuru nozīmē Igaunijas valdība, līdz ar to viņš ir izpildvaras pārstāvis apriņķī."
No valdības iesniegtā materiāla izriet, ka tai ir centieni izmainīt pārvaldes sistēmas atsevišķas daļas (pagastu apvienošana), bet nevis sistemātiski sakārtot pārvaldi visos posmos, ievērojot sabiedrības intereses. Īpaši negatīvu iespaidu atstāj tas, ka projektā ir paredzēta varas un tautas kopīpašuma mērķtiecīgas izmantošanas, kontroles un atbildības mazināšana vai vispārēja izzušana.
Tā kā analīze nav veikta, nav arī noteikti mērķi, ko gribētu sasniegt ar pārvaldes reformēšanu. Ko vajadzētu izmainīt valsts un ko pašvaldību līmenī, vai visu nodot tikai pašvaldību kompetencē ?
Loģisks būtu demokrātiskas pārvaldes sistēmas radīšanas mērķis, kas atbilstu valsts pamatlikuma noteikumiem. Šobrīd piedāvātais pārvaldes reformas projekts atspoguļo tikai varas pārstāvju izvēlētās izmaiņas pārvaldes sistēmā.
Viena no problēmām, kas būtu jāatrisina pārvaldes reformai, ir Igaunijas nelīdzsvarotā reģionālā attīstība. Ja ar valsts neatkarības atjaunošanu valsts vara tika pavērsta tuvāk tautai, tad pēc pašvaldību pārziņā esošo pagastu zaudēšanas 1994. gadā skaidri izpaužas centralizētas valsts radīšanas tendence. Pagastu vecāko pārvaldes funkcijas ir tieši pārņēmusi ministrija. Īpaši aktīvi reģionu vadību ir uzsākusi Vides ministrija.
"Igaunijas valdība reformas projektu ir sagatavojusi, un patlaban tas tiek saskaņots parlamentā."
Pirms pārvaldes reformas ieviešanas ir nepieciešams pamatīgi izanalizēt pēdējo piecu gadu pieredzi vienlīdzīgā pašvaldību darbības līmenī. Pārlieka valsts varas centralizācija dažādās iestādēs un resoros laukos ir radījusi un turpina radīt liekas problēmas. Vietējās pašvaldības vēlas centrālās varas būtisku decentralizāciju un labāku vietējo problēmu risināšanu. Pašvaldību vēlēšanas aktivizē partiju darbību reģionu līmenī, vietām radot ievērojami plašākas, pašvaldības atbalstošas partijas. Vietējo pašvaldību nozīmes tālāka mazināšana pārvaldes sistēmā vēl vairāk pavājinātu būtisku demokrātijas posmu un palielinātu iedzīvotāju atsvešināšanos no valsts.
Ja tagadējā, tā dēvētā pārvaldes reforma tiks ieviesta, nākotne būs tāda, kādu to tagadējie varas pārstāvji būs vēlējušies. Ja mēs gribam veidot pārvaldes sistēmu, kas darbotos tautas interesēs, vispirms jāveic tagadējās pārvaldes sistēmas demokrātisma un kārtības adekvāta analīze. Analīzes rezultāti arī parādīs, kādus pārvaldes posmus vajag mainīt un ko ieviest no jauna.”
Kā liecina šie dažādie viedokļi, Igaunijā ar administratīvi teritoriālo reformu nebūs vienkārši. Viedokļu cīņas vēl tikai priekšā.
