Kur rodas pamats neapmierinātībai
Jau pirms vairāk nekā gada cītīgs Igaunijas valsts aizstāvis Oļegs skaidrojis korespondentam, ka vispār Igaunijā dzīvojošie krievi nemīlot šo valsti - un nemīlot tāpēc, ka valsts nemīlot viņus. Varbūt Oļegam kaut kādā mērā taisnība. Arī krievu tautības meitenēs Katjā un Soņā nekāds īpašs naidīgums nemājo. Meitenes ir neapmierinātas tieši ar tām pašām nebūšanām, kas izsauc rūgtumu visos Igaunijā dzīvojošajos.
Reiz taksometra šoferis Jevgēņijs, kura vadītajā auto korespondentam iznākot bieži braukt un arī pārrunāt dažādus jautājumus, pārsteidzis ar izteicienu: „Pie vienas vietas man šī Igaunijas valsts!” No iepriekšējām sarunām korespondents secinājis, ka Jevgēņijam ne pret Igauniju, ne arī pret tās neatkarību nekādu pretenziju neesot. Brauciena laikā šoferītis nomierinājies un kā aizbildinājumu minējis, ka viņa dusmu uzplūda pamatā bijušas nesaskaņas ģimenē.
Igaunija devusi iespējas
Tomēr interesanti, vai Igaunijas neatkarības gadadiena visiem šajā valstī dzīvojošajiem ir svētki? Vai tie, kam ir slāvu izcelsme un kas ikdienā lieto krievu valodu, šajā dienā izjūt to pašu ko igauņi? Korespondents veicis nelielu aptauju.
Miljonārs Viktors, kura biznesam tagad nav tie labākie laiki, teicis, ka atzīmēšot neatkarības gadadienu mājās: „Zini jau, ka darba jautājumos tagad smagi, daudz nākas braukāt un ģimenei atliek maz laika. Izmantošu vismaz šo brīvo dienu, lai būtu mājās, pie savējiem. Domāju, ka sieva šim gadījumam pagatavos ko garšīgu.”
"Lai valsts būtu stiprāka, būtu jāpievērš lielāka uzmanība arī tiem cilvēkiem, kuru dzimtā valoda ir krievu valoda."
Viktoram Igaunija nozīmējot otrās mājas: „Šeit esmu kļuvis par to, kas es esmu. Manā dvēselē pret šo valsti nav nekādu aizvainojumu, neraugoties uz to, ka dažkārt nākas saskarties ar lietām, ka izsauc dusmas. Kā to skaidroju? Tieši šeit man ir dotas iespējas sevi attīstīt un nodarboties ar savu uzņēmējdarbību. Arī šos grūtos laikus pārdzīvosim, par to nav šaubu!”
Ja politiķi „nemainītu ādu”
Sanācis, ka bijušajam slepkavību izmeklētājam Arturam neatkarības gadadienas rītā bijis jāiet uz bērnudārzu, lai kopā ar citu bērnu vecākiem būvētu sniega pilsētu. „Tātad uz karaspēka parādi es šogad aiziet nevaru. Toties ir prieks, ka varu būt kopā ar bērniem,” secinājis Arturs.
Vaicāts, kam Igaunijā būtu jābūt citādāk, Arturs teicis: „Man šķiet, lai valsts būtu stiprāka, būtu jāpievērš lielāka uzmanība arī tiem cilvēkiem, kuru dzimtā valoda ir krievu valoda. Man pašam nekādu problēmu ar igauņu valodu nav, bet arī tiem, kuri runā tikai krievu valodā, būtu jājūtas kā šīs valsts sastāvdaļai. Par politiku runājot: kāpēc gan vienmēr ir tā, ka politiķi, tikko ievēlēti, sāk domāt tikai par sava „krēsla” saglabāšanu, nevis par reālām valsts problēmām? Tiešām, kāpēc?”
Mans darbs – mana atbilde
Atzītais un iemīļotais pavārs Romāns, kurš nesen atvēris arī savu restorānu, teicis, ka 24. februārī vienkārši atpūtīšoties. Restorāns visu dienu būšot slēgts, un viņš kopā ar tuviniekiem un radiem pavadīs mājās: „Es nezinu, vai par godu svētkiem mājās ko īpašu gatavošu. Gan jau jā, bet - neko īpašu.”
"Bieži apmeklēju Krieviju, taču nekad nav prātā ienākusi doma, ka varētu tur palikt. Manas mājas ir šeit."
Vaicāts, ko viņam nozīmē Igaunija, pavārmeistars, mirkli padomājis, teicis: „Es negribētu mētāties ar skaļiem vārdiem. Savu attieksmi parādu ar darbu. Ticu, ka šai valstij esmu izdarījis kaut ko labu. Tā arī ir mana atbilde.”
Nevis – ka, bet – kā!
Menedžeri Grigoriju, cienījamu cilvēku Narvā, pazīstot visi, un arī viņš zinot lielāko daļu Narvas iedzīvotāju. Grigorijs skaidrojis korespondentam, kāds esot iedzīvotāju noskaņojums un kādas domas mājojot šīs pierobežas pilsētas iedzīvotāju galvās. Grigorijs neslēpj, ka daudzi Narvas iedzīvotāji atzīmē Sarkanās armijas dibināšanas gadadienu 23. februārī. Arī viņš pats šai armijai atdevis pāris gadu savas dzīves: „Tas gan nenozīmē, ka es neatzīmēju Igaunijas neatkarības gadadienu, jo esmu šeit dzimis, šī ir mana dzimtene. Jūtos kā šīs valsts pilntiesīgs loceklis. Izturos pret šo valsti ar lielu cieņu.”
Vaicāts, ko Igaunijas valsts gadadienā, sēžot pie svētku galda un paceļot glāzīti, Grigorijs domā, viņš atbildējis: „Zini, es bieži apmeklēju Krieviju, taču nekad nav prātā ienākusi doma, ka varētu tur palikt. Manas mājas ir šeit. Varu apliecināt, ka bieži esmu uzturējies igauņu sabiedrībā un mums ir lieliska saskaņa. Tu pat nevari iedomāties, cik labi jūtos, piemēram, Viljandi pusē! Dažkārt gadās arī satikt kādu, ar kuru nevaru saprasties. Par to kāds gudrs cilvēks ir teicis – nav sliktu tautu, gadās tikai slikti cilvēki. Mani joprojām nomoka 2007. gada aprīļa notikumi. Personīgi man nekas nav iebilstams pret bronzas kareivja pārvietošanu citā vietā. Jautājums ir par to, kā tas tika darīts un kādā laikā – naktī, paslepus, pirms 9. maija. Tas gan bija apvainojoši. Ticu, ka katrs krievu tautības pārstāvis Igaunijā šī notikuma dēļ jūtas apvainots.”
