Eiropas Savienība pati iegūst tikai aptuveni vienu ceturtdaļu no tās tautsaimniecībai nepieciešamās dabasgāzes. Pārējo gāzes apjomu sniedz imports, un tieši Krievija jau ilgstoši ir lielākais dabasgāzes piegādātājs Eiropas Savienībai. Kā apliecinājušas pēdējo gadu sāpīgās gāzes krīzes, enerģētikai Krievijas ārpolitikā ierādīta centrālā vieta un ar tās palīdzību Krievija apņēmīgi nostiprina savu ietekmi postpadomju telpā.
Pats tālejošākais Krievijas plāns ir tās kontrolē esoša gāzesvadu tīkla izveide, kas līdzīgi zirnekļa tīkla pavedieniem pārklātu ne tikai Austrumeiropu, bet arī Balkānus, Rietumeiropu, Kaukāzu un Centrālo Āziju un ar kura palīdzību Krievija varētu viegli izdarīt spiedienu uz enerģētiskā atkarībā nonākušām valstīm. Šī mērķa sasniegšanai Krievijas valsts kontrolē esošā gāzes ieguves nozare pat ir gatava atļauties kādu laiku strādāt bez peļņas un realizēt ekonomiski neizdevīgus projektus, lai tādējādi piespiestu padoties pēc tirgus ekonomikas principiem strādājošos konkurentus.
„Gazprom” – milzis uz māla kājām
Kaut arī enerģētikas eksperti prognozē, ka tuvāko gadu laikā ES atkarība no Krievijas gāzes piegādēm vēl palielināsies, tomēr viss nav tik vienkārši. Pēdējo desmitgadu laikā Eiropai jau visai būtiski izdevies samazināt šo atkarību, daudz aktīvāk veicinot gāzes importu no Norvēģijas un Alžīrijas. Taču vēl pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Krievijas dabasgāze veidoja pat 75% no kopējā Eiropas gāzes importa.
Tādēļ taisnība ir tiem ekspertiem, kuri atgādina: enerģētiskā atkarība ir abpusēja, jo Krievijai ES tirgus ir tāpat vitāli nepieciešams. Līdz ar to Krievijas pretestību ES energopiegāžu ceļu diversifikācijai diktē ne tikai centieni ar politisku šantāžu un ekonomisko izdevīgumu atgūt savu ietekmi Austrumeiropā, bet arī neļaut izslīdēt no rokām Krievijas ekonomikai nozīmīgai ienākumu daļai.
Turklāt, lai arī Krievijas rīcībā ir pasaulē lielākās izpētītās gāzes rezerves, tās gāzes monopolists „Gazprom” tomēr ir kā milzis uz māla kājām, kura varenība nav absolūta. „Gazprom” jau ilgstoši tiek uzskatīta par vienu no finansiāli neefektīvākajām pasaules gāzes kompānijām, kuras panākumus nodrošina vien monopolstāvoklis valstī. Tāpat kompānijas finansiālos rādītājus nebūt neuzlabo arī vairāk nekā 40 miljardus ASV dolāru lielā parādu nasta.
"Gāzes monopolists „Gazprom” ir kā milzis uz māla kājām, kura varenība nav absolūta."
Kopš Padomju Savienības sabrukuma „Gazprom” atklājis salīdzinoši maz jaunu gāzes lauku un vēl mazāk ieguldījis jau esošo lauku infrastruktūrā un uzturēšanā. Turklāt „Gazprom” dabasgāzes rezerves un ieguves apjomi nākotnē būtiski samazināsies, līdz ar to monopolistam tuvākajos gados būs ievērojamas problēmas nodrošināt dabasgāzes piegāžu apjomu – norāda Eiropas Ārējo attiecību padomes (The European Council on Foreign Relations, www.ecfr.eu) enerģētikas eksperts Pjērs Noels.
Enerģētikas eksperts uzsver, ka šādos apstākļos Krievijas enerģētikas politikai vitāli nepieciešama ir Kaspijas jūras reģionā iegūtā dabasgāze, kuru uzpērkot „Gazprom” varētu tālāk reeksportēt uz Eiropu. Ar Azerbaidžānas un it īpaši Turkmenistānas gāzes atradņu palīdzību Krievija varētu izpildīt savas saistības un „izturēt” aptuveni līdz 2015. gadam, kad ekspluatācijā tiks nodots jaunais Jamalas gāzes lauks.
Šeit tad arī apslēpta nozīmīgākā ES un Krievijas „gāzes cīniņa” atslēga. Dažādojot enerģētikas piegādes ceļus, ES ar savu Nabucco gāzesvada projektu ne tikai cenšas mazināt atkarību no Krievijas gāzes, bet arī apdraud iepriekšminēto Krievijas glābšanās ceļu, jo arī Nabucco pretendē uz tā paša Kaspijas jūras reģiona dabasgāzes krājumiem.
Nabucco – no sapņa par realitāti
Eiropas lielākais panākums „gāzes cīņu” frontē pēdējā laikā bija 13. jūlijā Ankarā visu tranzītvalstu līderu parakstītā politiskā vienošanās par Nabucco celtniecības sākšanu. Plānots, ka Nabucco gāzesvads Eiropai piegādās dabasgāzi no Azerbaidžānas „Šah Deniz” un citiem Kaspijas jūras reģiona gāzes laukiem. 3300 kilometru garais gāzesvads šķērsos Gruzijas, Turcijas, Bulgārijas, Rumānijas, Ungārijas teritoriju un beigsies Austrijas lielākajā gāzes krātuvē „Baumgarten an der March”. Pa gāzesvadu Eiropai paredzēts gadā piegādāt 31 miljardu kubikmetru gāzes.
Lai arī šādu vienošanos bija plānots noslēgt jau sen, līguma parakstīšanu kavēja Turcijas vilcināšanās. Eiropas Komisijai galu galā izdevās panākt kompromisa vienošanos ar Turciju, kura prasīja ļaut tai izmantot 15% no transportētās gāzes savām vajadzībām, kā arī sākotnēji Nabucco projekta nākotni saistīja arī ar savu ES iestāšanās sarunu gaitu. Vienošanās detaļas gan pagaidām vēl līdz galam nav atklātas.
Liela nozīme Turcijas piekrišanai slēgt līgumu esot bijusi Vācijas bijušā ārlietu ministra Joškas Fišera iecelšanai par Nabucco politisko koordinatoru. Bijušajam vācu ārlietu ministram ir ļoti labi politiskie kontakti ar ietekmīgiem turku politiķiem. Tādējādi J. Fišers nostājies pretējās pozīcijās savam agrākajam kolēģim – bijušajam Vācijas premjerministram Gerhardam Šrēderam, kurš ieņem identisku amatu Krievijas pārraudzītā Nord Stream gāzesvada projektā.
Līdz ar politiskās vienošanās parakstīšanu Nabucco projekts izkustināts no ieilgušā sastinguma perioda. Eiropas Investīciju banka nekavējoties paziņojusi, ka ir gatava iesaistīties 7,9 miljardus vērtā privātā, bet Eiropai tik nozīmīgā gāzesvada finansēšanā. Nabucco, kuru vēl nesen angliski ironiski dēvēja par pipe dream (vārdu spēle angļu valodā – opija pīpes radītas fantāzijas), nu ir visas iespējas kļūt par realitāti.
"Nabucco un South Stream būvniecībā sākusies reāla sacensība – kurš no tiem tiks pirmais pabeigts un spēs patērētājiem piegādāt Kaspijas jūras reģiona gāzi."
Līdz galam joprojām skaidrs gan nav gāzes piegādātāju loks. Pavisam noteikta ir Azerbaidžānas līdzdalība, tomēr tās dabasgāzes ieguves apjoms nav pietiekams, lai nodrošinātu vada rentabilitāti. Tādēļ ES joprojām risina intensīvas sarunas ar Turkmenistānu, kuras atbildes par turkmēņu gāzes eksportu pa Nabucco līdz šim bijušas visnotaļ pozitīvas, bet piesardzīgas.
Eiropas Komisija aktīvi runājusi arī ar Tuvo Austrumu valstīm un 13. jūlijā Nabucco politiskās vienošanās parakstīšanas laikā Irākas premjerministrs Nuri al Maliki paziņoja, ka Irāka esot gatava nodrošināt pat pusi no jaunā gāzesvada kapacitātes. Tomēr arī par šo piegādes virzienu galīgas skaidrības nav. Savukārt Irānas gāzes izmantošanai labi zināmu politisku iemeslu dēļ veto uzlikusi ASV.
Būtiskais pavērsiens Nabucco projekta attīstībā ir visai smags trieciens Krievijai. Arī tās pārraudzītais South Stream gāzesvads pretendē uz tiem pašiem Kaspijas jūras reģiona energoresursiem, uz kuriem Nabucco. Enerģētikas eksperti pauduši šaubas par divu šādu gāzesvadu vienlaicīgu sekmīgu darbību reģionā. Līdz ar to šobrīd abu gāzesvadu būvniecībā sākusies reāla sacensība – kurš no tiem tiks pirmais pabeigts un spēs patērētājiem piegādāt Kaspijas jūras reģiona gāzi.
Kā Krievijas neveiksme vērtējams arī South Stream nozīmīgās tranzītvalsts Bulgārijas negaidītais lēmums apturēt dalību projektā. Bulgārijas nesen ievēlētais labējais prezidents Boiko Borisovs devis rīkojumu uz laiku apturēt visus iepriekšējās valdības slēgtos enerģētikas darījumus, tostarp par Bulgārijas dalību South Stream projektā. Iespējams, ka jaunais Bulgārijas prezidents vienkārši vēlas panākt vēl izdevīgākus tranzīta noteikumus. Tomēr neapšaubāmi šāda viņa rīcība sagādājusi galvassāpes „Gazprom” lolotajam projektam un var to būtiski bremzēt.
Zaļā gaisma Nord Stream
„Gāzes karu” dienvidu frontē Krievijai nācies ciest pirmos zaudējumus, taču ziemeļos tai klājies daudzkārt labāk: Nord Stream projekta realizācija rit pat ļoti raiti. Nobeigumam sekmīgi tuvojas 2006. gadā sāktais sarunu process ar valstīm, kuru teritoriālos vai ekonomiskos ūdeņus šķērsos jaunais gāzesvads.
Jau martā Krievijai, Somijai, Zviedrijai, Dānijai un Vācijai tika nosūtīti Nord Stream ietekmes uz vidi novērtējums. Ziņojumā secināts, ka iepriekš paustās bažas par ekoloģisko apdraudējumu neesot apstiprinājušās un gāzesvada ietekme uz apkārtējo vidi Baltijas jūras reģionā būšot nebūtiska. Arī Latvijai, Igaunijai, Lietuvai un Polijai tika nosūtītas šī ziņojuma kopijas. Visās deviņās valstīs notikušas arī projekta sabiedriskās apspriešanas. Kā maijā vēstīja Latvijas TV kanāli, mūsu valstī notikusī sabiedriskā apspriešana piesaistīja ļoti mazu uzmanību.
"„Gāzes karu” ziemeļu frontē Krievijai klājies daudzkārt labāk: nobeigumam tuvojas 2006. gadā sāktais sarunu process ar valstīm, kuru teritoriālos vai ekonomiskos ūdeņus šķērsos gāzesvads Nord Stream."
Kaut arī iepriekš Zviedrija, Somija, Baltijas valstis un Polija atklāti un asi iebilda pret Nord Stream gāzesvada izbūvi, nu iebildumi ir apklusuši. 100 miljonus eiro izmaksājušā ietekmes uz vidi pētījuma pozitīvie rezultāti tiek vērtēti skeptiski, tomēr zviedri un somi nevēlas un arī diezin vai var finansiāli atļauties veikt atkārtotu neatkarīgu pētījumu. Somijas prezidente Tarja Halonena pavasarī Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva vizītes laikā Helsinkos negribīgi atzina, ka Somija, visticamāk, pret Nord Stream neiebildīs.
Kritika lielā mērā pieklususi arī Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un pat Polijā. Baltijas valstu un Polijas valdības labi saprot, ka to teritorijas apejošā un līdzšinējo gāzes tranzīta valsti Ukrainu faktiski izolējošā gāzesvada projekts būtiski stiprinās Krievijas ietekmi reģionā. Tomēr Nord Stream definēts kā ES energoapgādes drošībai būtisks projekts, un to vairākkārt apliecinājis arī ES enerģētikas komisārs Andris Piebalgs. Turklāt zināmās Latvijas ekonomikas un politiskajās aprindās ir cerības, ka Nord Stream projektam nākotnē varētu izveidoties kāda saistība ar teorētisku iespēju Dobeles pusē izveidot milzīgas pazemes gāzes krātuves.
Ņemot vērā Nord Stream sabiedriskās apspriešanas raito gaitu, projekta virzītāji paziņojuši, ka gāzesvadu izvietošana Baltijas jūras gultnē varētu tikt uzsākta jau nākamā gada aprīlī. Reālas būvniecības sākšana un sekmīga realizēšana noteikti būs vērtējams kā Krievijas panākums. Tāpat kā Krievijas uzvara ir arī nesenais lēmums paplašināt Nord Stream akcionāru skaitu un ļaut gāzesvada projektā iesaistīties arī Francijas enerģētikas gigantam „Gaz de France Suez” – līdz ar to Nord Stream aktīvāk atbalstošajām ES dalībvalstīm ar Vāciju priekšgalā pievienosies arī Francija. „GDF Suez”, kam pieder Eiropā lielākais gāzes piegādes tīkls, sarunas par iekļaušanos Nord Sream varētu pabeigt vasaras beigās un uz abu vācu akcionāru – „BASF”un „E.ON Ruhrgas” – rēķina iegūt jaunā gāzesvada akcijas. „Gazprom” piederošais 51% Nord Stream akciju gan paliktu nemainīgs.
