Tieši šīm tēmām veltītajā nesen Kairā teiktajā runā B. Obama iezīmēja svarīgas izmaiņas arī ASV attiecībās ar tās ciešāko Tuvo Austrumu reģiona sabiedroto – Izraēlu. Paužot nepārprotamu atbalstu Palestīnas valsts dibināšanas idejai un ebreju kolonistu apmetņu celtniecības apturēšanai, Obamas administrācija sākusi izdarīt bezprecedenta spiedienu uz Benjamina Netanjahu vadīto labējo Izraēlas valdību.
Tomēr B. Obamas uzstāšanās Kairas universitātē nebija vienīgā politiķa uzruna, kas jūnijā izsauca pastiprinātu interesi. Par sava veida politisko sensāciju kļuva arī B. Netanjahu uzstāšanās Bar Ilan universitātē. “Vanaga” reputāciju ieguvušais Izraēlas premjerministrs tajā pirmo reizi pieļāva iespēju, ka varētu tikt izveidota atsevišķa palestīniešu valsts. Līdz ar to B. Netanjahu sācis atkāpties no savas agrāk paustās kategoriskās tēzes, ka “jā!” teikšana Izraēlai automātiski nozīmē “nē!” atsevišķas palestīniešu valsts izveidei.
ASV spiediens aug
ASV vienmēr būs īpaši cieša sadarbība ar Izraēlu un ebreju tiesības uz savu valsti to senču vēsturiskajās teritorijās nav apšaubāmas. Tomēr šobrīd jārunā arī par nepieņemamo situāciju, kādā atrodas palestīnieši. To vairāk nekā 3000 klausītāju lielai auditorijai Kairas universitātē teiktajā runā 4. jūnijā uzsvēra jaunais ASV prezidents. Palestīnieši pašlaik cieš no okupācijas radītiem pazemojumiem, teica B. Obama, piebilstot, ka to prasības pēc savas valsts izveides ir pamatotas un leģitīmas.
“Esmu atklāti pateicis Izraēlas politiķiem – gan publiski, gan privāti, ka kolonistu apmetņu būvēšanas pārtraukšana Jordānas upes Rietumkrastā ir daļa no to saistībām,” nedaudz agrāk intervijā ASV radiostacijai NPR uzsvēris B. Obama. Jaunais ASV prezidents apņēmīgi ķēries klāt Tuvo Austrumu miera procesa atdzīvināšanai, tikpat apņēmīgi liekot saprast, ka ASV stingri uzstās, lai miera procesa ceļa kartē izvirzītās prasības pildītu abas puses – arī Izraēla, kurai jāpārtrauc starptautiskās sabiedrības neatzītais apmetņu celtniecības process Rietumkrastā.
"ASV stingri uzstās, lai miera procesa ceļa kartē izvirzītās prasības pildītu abas puses."
B. Obama vēlas tūlītēju miera sarunu atsākšanos starp palestīniešiem un Izraēlu un lielākais šķērslis tam šobrīd ir tieši apmetņu būvniecības turpināšanās, vairākkārt ļāvis saprast ASV īpašais sūtnis Tuvo Austrumu reģionā Džordžs Mičels. Pirmās aktīvās ASV un Izraēlas konsultācijas pagaidām demonstrējušas gan B. Netanjahu nepiekāpību apmetņu jautājumā, gan ASV administrācijas gatavību šoreiz pašai diktēt noteikumus. Konsultācijām nonākot strupceļā, nesen pat tika atcelta ieplānota Dž. Mičela tikšanās ar B. Netanjahu. Kamēr Izraēla nav izpildījusi savas saistības, tikmēr šādām sarunām nav jēgas, visai nediplomātiskā atklātībā pauda ASV pārstāvji.
ASV nepieredzētajai bardzībai pret stratēģisko sabiedroto Izraēlu ir savi iemesli. Iespējams, Obamas administrācija patiešām par vienu no saviem galvenajiem mērķiem izvirzījusi miera panākšanu starp Izraēlu un palestīniešiem. ASV varētu būtu stratēģiski izdevīgi par katru cenu panākt mieru, pat ja tas nozīmētu nonākšanu pretrunās ar savas ilggadējās sabiedrotās Izraēlas viedokli. Jautājums ir, kuras valsts nacionālās intereses šajā situācijā izrādīsies dominējošās un spēcīgākās?
Protams, ASV ārpolitikas galvenais problēmjautājums šobrīd ir Irānas kodolprogramma. Tomēr šā jautājuma risināšanā B. Obamam ir maz iestrāžu un darbs jāsāk teju no nulles. Savukārt Tuvo Austrumu miera procesā līdz šim noiets jau garš un reizēm arī produktīvs ceļš, un šobrīd nepieciešams tikai pēdējais, kaut arī, iespējams, vissarežģītākais solis, lai konfliktējošās puses mudinātu abas vienlīdz lielā mērā piekāpties un pilnībā pieņemt jau daudzmaz skaidros miera noteikumus.
Miera noslēgšanai būtu tieša pozitīva ietekme arī uz Irānas jautājuma risināšanu. Pirmkārt, izbeidzot asiņaino konfliktu Gazā un Rietumkrastā, ASV izdotos mazināt Irānas ietekmi un vardarbīgo politiku reģionā, kādu tā realizē ar Hamās un Hezbollah palīdzību. Otrkārt, paralēli Izraēlas–palestīniešu dialogam progress varētu būt sasniegts arī Izraēlas un Sīrijas sarunās par miera noslēgšanu un Golānas augstieņu atdošanu, tādējādi atņemot Irānai vēl vienu ietekmes kanālu reģionā. Treškārt, miera noslēgšana vairotu Saūda Arābijas, Ēģiptes un citu sunnītu musulmaņu valstu atbalstu ASV un līdz ar to arī pret Irānu veidojamā sunnītu valstu bloka spēku.
"B. Obama vēlas tūlītēju miera sarunu atsākšanos starp palestīniešiem un Izraēlu."
Turklāt Obamas administrācija ir pat negaidīti labi sagatavojusies miera sarunu atjaunošanai. Tai ir šajā jautājumā labi sagatavota komanda, kādas, piemēram, Buša administrācijai nebija, kurai turklāt arī trūka patiesas motivācijas atjaunot miera procesu un kura bija pārāk dziļi sasaistīta Irākas karā.
Jau minētais īpašais sūtnis Džordžs Mičels kopš savas sekmīgās darbošanās Ziemeļīrijas miera procesā tiek uzskatīts par vienu no pasaules labākajiem sarunu vedējiem. Savukārt prezidenta tiešā tuvumā strādā divi ebreju izcelsmes politiķi ar ļoti labām zināšanām Izraēlas un Tuvo Austrumu reģiona politikā – administrācijas vadītājs Rahms Emanuels un vecākais padomnieks Dāvids Akselrods. Līdzīgi arī viceprezidenta Džo Baidena komandā ir reģiona jautājumos augsti kompetenti politiķi, piemēram, viņa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Entonijs Blinkens.
Netanjahu piesardzīgā piekāpība
Vairums ekspertu B. Netanjahu 14. jūnija runu vērtēja kā pirmo piekāpšanās soli ASV spiediena priekšā. Vācu žurnāls “Der Spiegel”raksta, ka Izraēlas valdība pēdējā laikā aktīvi bija centusies meklēt ASV ebreju lobiju atbalstu, lai tie spētu ietekmēt Obamas administrācijas nepiekāpību apmetņu būvniecības apturēšanas jautājumā. Tomēr bez rezultātiem, jo pat ietekmīgākā ebreju lobistu organizācija Amerikas–Izraēlas Sabiedrisko attiecību komiteja jeb AIPAC bijusi noraidoša un piekritusi ASV viedoklim, ka jaunu apmetņu celtniecība Rietumkrastā ārpus 1967. gada robežām nav pieļaujama.
Nespējot panākt ASV prasību mīkstināšanu, B. Netanjahu bija jānāk klajā ar vismaz kādu labas gribas žestu, lai tā mazinātu ASV spiedienu un dusmas. Rietumkrasta teritorijas jeb Jūdeja un Samarija ir mūsu tēvu zemes, 14. jūnija uzrunā teica Izraēlas premjers. “Tomēr mums arī godīgi jāatzīst, ka šajā mūsu dzimtenē dzīvo arī liela palestīniešu kopiena un mēs nevēlamies pār viņiem valdīt,” uzsvēra B. Netanjahu, atzīstot, ka nākotnē šajās teritorijās būtu iespējama Palestīnas valsts izveide, ko iepriekš viņš vienmēr bija kategoriski noliedzis.
"B. Netanjahu ir neapskaužami grūtā situācijā gan iekšpolitiski, gan starptautiski."
Tomēr vienlaikus viņš izvirzīja arī vairākus priekšnoteikumus, kādi būtu jāievēro šādas valsts dibināšanas gadījumā un kurus arābu valstu politiķi jau nodēvējuši par neizpildāmiem. B. Netanjahu norādīja, ka jaunajai Palestīnas valstij būtu jāatzīst Izraēla kā ebreju valsts, tai vajadzētu būt pilnībā demilitarizētai, tās gaisa telpu, kā arī robežu ar Jordāniju būtu jāļauj kontrolēt Izraēlai un tā nedrīkstētu slēgt nekādus militārās sadarbības līgumus ar citām valstīm.
B. Netanjahu ir neapskaužami grūtā situācijā gan iekšpolitiski, gan starptautiski. No vienas puses, ir ASV jaunā, populārā prezidenta administrācijas spiediens vēl vairāk atteikties no saviem uzskatiem un iziet uz daudz lielākiem kompromisiem ar palestīniešiem. No otras puses, ir viņa paša labējā “Likud”partija un pārējās valdošās koalīcijas partijas, kuras pieprasa viņa nepiekāpību. Nesenajās parlamenta vēlēšanās B. Netanjahu tika atbalstīts tieši tādēļ, ka iepriekš bija deklarējis un pierādījis savu nevēlēšanos pieļaut kompromisus attiecībās ar palestīniešiem. Tieši tādēļ B. Netanjahu ir tik piesardzīgs un joprojām nav veicis nekādas revīzijas savos uzskatos par jau esošo apmetņu paplašināšanas turpināšanu, lai apgādātu 280 tūkstošus Rietumkrasta kolonistu ar jauniem mājokļiem.
“Kairā teiktā B. Obamas runa Izraēlai nozīmē stratēģisku pārmaiņu revolūciju,” savā ievadrakstā norāda Izraēlas laikraksts “Ha’Aretz”. “Buša ēras laikā Izraēla, kā ASV labākais partneris cīņā ar terorismu, baudīja pilnīgu rīcības brīvību attiecībās ar palestīniešiem, Hezbollah un Sīriju. Ar Obamu Izraēlai nu var nākties iziet smagu pārskološanas ciklu un praksē pierādīt, cik tā ir gatava aizstāvēt amerikāņu intereses Tuvajos Austrumos. (..) Īsāk sakot, Izraēlai jāgatavojas smagai politiskajai krīzei – gan iekšpolitiskai, gan ārpolitiskai.”
