Dž. Baidena pārstāvētā administrācija sola ienest „jaunu toni” ne vien Vašingtonā, bet arī Amerikas attiecībās ar pasauli. Šo toni, pirmkārt, raksturo abu ASV politisko partiju viedokļu saskaņošana, kas, cerams, palīdzēs cīnīties ar globālo krīzi ekonomikā. Parasti jauns sākums saistās ar cerības brīdi, tomēr šis jaunais sākums Amerikai un Rietumiem kopumā ir bažu un apdraudējuma pildīts, atzīmēja viceprezidents. “Šis brīdis prasa, lai mēs izbeigtu ideoloģiskos strīdus un ieklausītos viens otrā.”
Līdztekus apdraudējumam ekonomiskajai drošībai, kas var vairot nestabilitāti, kariem Afganistānā un Irākā, politiķis min vēl virkni draudu, ar kuriem sastopas šis gadsimts – masu ieroču un slimību izplatība, pieaugošā plaisa starp bagātajiem un nabagajiem, etniskie nemieri vāji attīstītās valstīs, globālā sasilšana un neskaidrība par enerģijas, pārtikas un ūdens krājumiem. Nevar aizmirst arī radikālā fundamentālisma draudu brīvībai un drošībai.
“ASV pret šiem izaicinājumiem vadīs viens princips – mūsu drošība un mūsu ideāli nekonfliktē, tie savstarpēji pastiprina viens otru.”
Dž. Baidens uzsvēra, ka ASV ārpolitiku kā vienmēr nodrošinās militārās spējas, taču ASV savā rīcībā vadīsies, ievērojot “cieņu pret cilvēces viedokli” – šādu frāzi lietojuši šīs valsts pamatlicēji Neatkarības kara laikā.
Mēdz sacīt, ka ASV lielākais spēks ir nevis tās militārais potenciāls, bet tās starptautiskais prestižs, piemērs, ko tā ar savām vērtībām un darbību sniedz pārējai pasaulei. Šis prestižs jaunajai prezidenta administrācijai ir jāstiprina. Cita starpā ASV jāatsakās no spīdzināšanas, par kuras izmantošanu apsūdzēja iepriekšējo ASV administrāciju.
Šobrīd vairāk nekā agrāk ir svarīga transatlantiskā kopība, un ASV nāksies lūgt palīdzību no tās tradicionālajiem sabiedrotajiem. “Mēs iesaistīsimies, mēs klausīsimies, mēs apspriedīsimies. Amerikai ir vajadzīga pasaule, tāpat kā, esmu pārliecināts, pasaulei ir vajadzīga Amerika.”
Dž. Baidena teiktais liecina par atteikšanos no iepriekšējā prezidenta īstenotās “apsteidzošās” ārpolitikas (ar šādu ārpolitiku ASV prezidenta Džordža Buša vadība rezervēja sev tiesības militāri uzbrukt valstīm, kuras, pēc ASV ieskata, radīja draudus). Turpmāk ASV ārpolitika būs preventīva. ASV jācenšas nenonākt līdz situācijai, kad tai jāriskē ar karu vai bezdarbības radītām briesmām. “Mēs smelsimies no visiem mūsu varas elementiem – militāriem un diplomātiskiem, izlūkošanas un likuma piemērošanas -, lai novērstu krīžu rašanos pirms tās parādās. Mēs centīsimies atjaunot Amerikas spēka pilnību, sākot ar diplomātiju,” sacīja amerikāņu līderis.
Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds:
“Džozefa Baidena runa liecina par iepriekš prognozējamu jaunās Obamas administrācijas atteikšanos no Buša doktrīnas, kas paredzēja preemtīvu (apsteidzošu) un vienpusēju ASV rīcību starptautiskajā arēnā savu interešu aizstāvībai. Šobrīd uzsvars likts uz starptautisko normu ievērošanu, dialoga un kompromisa meklējumiem, partnerību stiprināšanu. Respektīvi, vairāk diplomātijas un pārliecināšanas, mazāk ieroču žvadzināšanas un piespiešanas. ASV noteikti nevēlēsies sevi pozicionēt “pasaules policista” statusā. Obama ir kļuvis par apzīmējumu cerībām uz labvēlīgām izmaiņām gan pašā ASV, gan starptautiski. Guantanamo bāzes slēgšana ir šādas cerību politikas simboliska izpausme. Tomēr jāapzinās, ka politikas formas izmaiņas ir svarīgas, bet tās var nenozīmēt radikālas saturiskas izmaiņas. ASV jaunajai administrācijai būs jāturpina risināt gan tie izaicinājumi, kas parādījušies pēc „aukstā kara” beigām, gan Buša politikas mantojums: Irāka, Afganistāna, Irāna, Tuvie Austrumi, terorisms, konkurence par energoresursiem, Krievijas pieaugošās ambīcijas postpadomju telpā.
"Obama ir kļuvis par apzīmējumu cerībām uz labvēlīgām izmaiņām gan pašā ASV, gan starptautiski."
Šeit vieglu risinājumu nebūs, un ASV faktiski turpinās, pat ja citā ietērpā, “pasaules policista lomu”. Neatteikšanās no raķešu vairoga izvietošanas uz to norāda. Pasaulē šobrīd nav ASV līdzvērtīgu oponentu vai polu, un globalizētā un savstarpēji saistītā vidē ASV ir nolemta aktīvai, dominējošai un par visām problēmām atbildību nesošai pasaules hegemona lomai. Turklāt ASV, apzinoties un izmantojot kompromisu valodas un atbildības deleģēšanas priekšrocības, var tikai stiprināt savu ietekmi un mazināt Buša administrācijas laikā pieaugošo antiamerikānisma popularitāti. Pasaulē, kas lielā mērā veidota pēc ASV sejas un līdzības, ASV konstruktīva loma un ietekme nav mazsvarīga stabilitātes uzturēšanai. Īpaši tas attiecās uz tādām mazām valstīm kā Latviju, kurai klasisks pasaules dalījums varas centros un ietekmes sfērās automātiski ir nozīmējis patstāvības norietu.”
Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docents Toms Rostoks:
“Džozefa Baidena runa Minhenes konferencē galvenokārt bija domāta, lai iezīmētu ASV ārpolitiku, kāda tā varētu būt nākamajos gados. Patlaban nav skaidrs, kā nozīmīgākās valstis izskatīsies, kad izkļūs no globālās finanšu krīzes. Iespējams, ka ASV relatīvais pārspēks pār citām valstīm varētu saglabāties, tomēr tikai pēc pāris gadiem varēs spriest, vai pasaule ir unipolāra, multipolāra vai varbūt pasauli vairs nav iespējams uzlūkot „polu” kategorijās.
Jau šobrīd ir redzams, ka Obamas laikā ASV ārpolitikā nebūs vērojamas tās pārmērības, kas iznīcināja Buša prezidentūru. Amerika neuzsāks nevajadzīgus karus, taču tas nenozīmē, ka Irāna un Ziemeļkoreja var justies drošībā. Ja Irāna turpinās attīstīt kodolprogrammu, tad tādā veidā tā savu drošību nepalielinās. Jaunās administrācijas liktais uzsvars uz diplomātiju vēl nenozīmē, ka pilnībā tiek izslēgta militāro līdzekļu izmantošanas iespēja. Tuvākajos gados būs redzams, vai diplomātiskie risinājumi darbosies (Irāna, Ziemeļkoreja, Tuvo Austrumu konflikts), un daudz kas būs atkarīgs no citu lielvalstu rīcības.
Tām vajadzēs izšķirties starp divām iespējām. Pirmā no tām paredz turpināt iekļaušanos ASV izveidotajā pasaules kārtībā un necensties panākt ASV pozīciju vājināšanu. Otrā iespēja paredz neatbalstīt ASV piedāvātos ceļus globālās dienas kārtības jautājumu risināšanai, tādējādi nostādot ASV nepatīkamas izvēles priekšā – rīkoties bez citu valstu atbalsta vai nerīkoties vispār. Otrā izvēle ir nepievilcīga, raugoties no ASV viedokļa, taču pastāv cerība, ka arī citas lielvaras apzināsies, ka to iespējamie ieguvumi no ASV vājināšanās ir mazāki par zaudējumiem, ko radītu šobrīd vadošās lielvaras novājināšana un iespējamā starptautiskās sistēmas nestabilitātes palielināšanās.”
Austrumeiropas Politikas pētījumu centra pētnieks Ivars Indāns:
“Runa Minhenē liecina par ASV ārpolitikas taktikas izmaiņām. ASV no individuāliem centieniem sasniegt mērķi turpmāk centīsies vairāk ievērot komandas principus. Tas nozīmē lielāku un ciešāku sadarbību ar partneriem transatlantiskajā telpā. Vienlaikus Dž. Baidena runa iezīmē arī to, ka amerikāņi centīsies paplašināt sadarbību ar valstīm, ar kurām pēdējos gados ir saasinājušās attiecības. No vienas puses, tas ir mēģinājums samazināt konfliktu riskus (Irānas gadījumā), no otras puses, iegūt vairāk sabiedrotos citu mērķu sasniegšanai (Krievijas faktors attiecībā uz Afganistānas drošības problēmu).
Amerikas ārpolitikas mērķi nemainīsies. Mainās taktika un iesaistīšanās līmenis, tādējādi cerot uz efektīvāku ārpolitiku. Amerikas jaunā administrācija apzinās, ka ASV “policista” loma starptautiskajās attiecībās ir jāmaina un attiecībām jābalstās uz savstarpējas sadarbības un dialoga principiem. Tas nav zaudējums ASV, jo tās ietekme jebkurā gadījumā ir lielāka nekā sadarbības partneriem. Arī attiecībās ar Krieviju ASV nozīmīga ir atbruņošanās programmas īstenošana, sadarbība Afganistānas drošības problemātikā un potenciāla ASV un Krievijas sadarbošanās Irānas kodolprogrammas apturēšanai. Baidens cer, ka šie mērķi attiecībās ar Krieviju ir svarīgi, lai mainītu taktiku, tomēr ASV joprojām uzsver arī to, ka nav iespējami “kompromisi ar vērtībām”. No tā izriet kritika attiecībā uz Krievijas politiku Gruzijā, kā arī interešu sfēru sadalījumu, ko vēlas Krievijas elite.”
