Eiropas turneju B. Obama iesāka 2. aprīlī ar dalību G20 valstu samitā, kam sekoja Francijas apmeklējums, kur Strasbūrā un tās vācu pierobežas pilsētā Bādenbādenē prezidents piedalījās NATO 60. gadadienas samitā. Visbeidzot 5. aprīlī viņš ieradās Čehijas galvaspilsētā Prāgā, lai piedalītos ES un ASV sanāksmē, kādas tradicionāli tiek rīkotas uzreiz pēc jaunā ASV prezidenta stāšanās amatā.
„Amerikai un Eiropai nepieciešams vairāk tuvināties musulmaņiem kā mūsu draugiem,” Prāgas ES un ASV samitā paziņoja B. Obama, uzsverot, ka Turcijas pievienošanās ES būtu labs signāls, kas apliecinātu Rietumu labos nodomus attiecībā pret islāma pasauli. „Virzīšanās uz Turcijas uzņemšanu ES būtu svarīgs signāls, ka mēs turpinām stingri nostiprināt Turciju Eiropā,” ES līderiem teica B. Obama.
Šo pašu vēstījumu ASV prezidents atkārtoja arī Turcijas galvaspilsētā Ankarā, kur ieradās uzreiz pēc Prāgas samita. „Savienotās Valstis stingri atbalsta Turcijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā,” uzrunā Turcijas parlamentā uzsvēra B. Obama, izsaucot turku parlamentāriešu vētrainus aplausus. „Protams, mēs to sakām nevis kā ES dalībvalsts, bet gan kā Turcijas un Eiropas tuvi draugi. Turciju ar Eiropu saista daudz vairāk nekā tikai tilts pāri Bosfora šaurumam. Tā ir kopīgā vēsture, kultūra un tirdzniecība, kas ved jūs kopā,” teica ASV prezidents.
"Visai atklāti pret Turcijas pievienošanos ES iebilst Francija, Vācija un Austrija."
Savu zudušo vienotību nule kā atguvušais ES līdervalstu duets – Francija un Vācija – B. Obamas teiktajam piekrita tikai vienā punktā – ASV patiešām nav ES dalībvalsts. ASV aktīvā Turcijas lobēšana izsauca pat visai asu Francijas un Vācijas pretreakciju, abām valstīm to raksturojot kā iejaukšanos ES iekšējās lietās.
„Esmu strādājis cieši roku rokā ar prezidentu Obamu, tomēr, kad jautājums skar Eiropas Savienību, tad tās būs tikai dalībvalstis, kuras pieņems šādu lēmumu,” intervijā Francijas televīzijai „TF1” vēl Prāgas samita laikā norādīja Francijas prezidents Nikolā Sarkozī. „Esmu vienmēr bijis pret Turcijas uzņemšanu, joprojām tā uzskatu un varu teikt, ka pārliecinošam vairākumam dalībvalstu ir tāda pati nostāja kā Francijai,” apgalvoja Sarkozī. Vācijas kanclere Angela Merkele bija savos izteicienos nedaudz diplomātiskāka, tomēr arī viņa atgādināja, ka tikai ES dalībvalstis lems, vai uzņemt Turciju Savienībā.
ASV dedzīgā iestāšanās par Turcijas dalību ES nav nekas jauns. Turcijas ceļu uz ES tāpat lobēja arī Džordža Buša un Bila Klintona administrācija. Galvenā atšķirība šodien ir tā, ka Obamas administrācijas acīs Turcijas reģionālā stratēģiskā nozīme ir būtiski pieaugusi un tādēļ Turcijas eirointegrācijas jautājumam arī turpmāk ASV pieskarsies ne mazāk aktīvi.
Lielākā problēma šobrīd ir tā, ka ES ir nogurusi no līdzšinējām intensīvajām paplašināšanās kārtām, franču žurnālam „Le Nouvel Observateur”norāda Francijas Starptautisko attiecību institūta (IFRI) Turcijas jautājumu pētniece Doroteja Šmita. Pētniece uzsver: „Eiropieši vēlas izvairīties no reliģisko atšķirību akcentēšanas ES iekšienē un tādēļ ir pret Turcijas uzņemšanu. Savukārt ASV, tieši pretēji, vēlas uzsvērt, ka šī mērenā musulmaņu valsts var kļūt par tiltu uz islāma pasauli.”
Turcijas īpašā stratēģiskā nozīme
Turcija jaunajai ASV administrācijai ir sava veida atslēga uz Vidējo Austrumu reģiona problemātisko jautājumu un konfliktu risināšanu. B. Obamas atvērtības politika padarījusi pavisam reālu tiešu sarunu uzsākšanu ar reģiona valstīm, kuras vēl nesen Dž. Bušs savā bezkompromisa pretterorisma cīņā bija ierindojis „ļaunuma asī”. Ja Buša administrācija starptautisko politiku uzlūkoja melnbaltās „labie kovboji un sliktie indiāņi” kategorijās, tad Obamas pieeja ir daudz niansētāka.
Savā slavenajā Minhenes runā jaunais viceprezidents Džo Baidens kategoriski noraidīja līdz šim tik daudz spekulācijas izraisījušo tēzi par nenovēršamo civilizāciju sadursmi. Obamas administrācija netic civilizāciju sadursmes idejai un darīs visu iespējamo, lai uzlabotu attiecības ar islāma pasauli, uzsvēra Dž. Baidens. Kā norāda „Newsweek”,Obamas administrācija saprot, ka starptautiskās attiecības nav kā monogāma laulība, kurā nav pieļaujama jaunu kontaktu veidošana. Tieši pretēji – jo vairāk starptautiskajā politikā veidojas jauni kontakti un tiek iegūti starptautiskie partneri ar plašiem diplomātiskiem sakariem, jo labāk.
"Eiropieši vēlas izvairīties no reliģisko atšķirību akcentēšanas ES iekšienē un tādēļ ir pret Turcijas uzņemšanu. Savukārt ASV, tieši pretēji, vēlas uzsvērt, ka šī mērenā musulmaņu valsts var kļūt par tiltu uz islāma pasauli."
Doroteja Šmita
Obamas administrācijas ieskatos tieši Turcija tiek uzlūkota kā īpaši vērtīgs starptautiskais partneris, kura labie kontakti ar islāma pasauli var kalpot par atslēgu daudzu reģionālo konfliktu risināšanā. B. Obama jau ļāvis noprast, ka pieļauj sarunu uzsākšanu ar Irānu par tās kodolprogrammu, kuras attīstība ir viens no būtiskākajiem spriedzes avotiem reģionā. Par atvērtību pret Gazas joslu kontrolējošo islāmistu kustību Hamās B. Obama vēl nav izteicies, tomēr eksperti prognozē, ka arī šajā jautājumā ASV jaunā administrācija varētu būt daudz pielaidīgāka.
Turcija pēdējos gados uzskatāmi demonstrējusi savu iespējamo diplomātisko pienesumu reģionālo konfliktu noregulējumos. Eksperti norāda, ka Turcija būtu ideāla platforma ASV kontaktu uzsākšanai ar Irānu, jo abu reģionālo lielvaru – Irānas un Turcijas – attiecības, lai arī tālu no ideālām, tomēr ir stabilas. Turcija līdz šim arī spēlējusi ļoti aktīvu starpnieka lomu slepenajos Izraēlas un Sīrijas tuvināšanās mēģinājumos. Ņemot vērā Turcijas premjerministra Redžepa Tajipa Erdogana mēreno islāmistu valdības pastāvīgos kontaktus ar Hamās, Turcija šos sakarus izmantoja, lai palīdzētu rast risinājumu karadarbībai Gazā. Tieši Turcija lielā mērā atņēmusi galvenā reģionālā vidutāja laurus līdzšinējai līderei Ēģiptei.
Turcija labi apzinās savas priekšrocības un B. Obamas vizītes laikā turku mediji ar gandarījumu uzsvēra, ka pirmo reizi tās ir Savienotās Valstis, kurām kaut kas nepieciešams no Turcijas, nevis otrādi. Turcijas laikraksti nekautrējās norādīt, ka Turcijas apmeklējums faktiski ir B. Obamas tikai otrā bilaterālā ārzemju vizīte aiz Kanādas, jo ASV prezidenta ierašanās Londonā, Strasbūrā un Prāgā notikusi daudzpusējo sanāksmju laikā. „Obama iekaro sirdis”, „Vēsturiska vizīte” – šādi un līdzīgi virsraksti liecināja, ka Turcijas un ASV attiecības radikāli uzlabojušās un Irākas kara radītais attiecību vēsums palicis aiz muguras. „ASV nekaro pret islāmu un to nedarīs nekad,” šis B. Obamas teikums kļuva par vienu no turku medijos visvairāk citētajām frāzēm. ASV attieksme pret Turciju beidzot pilnībā atbilst jēdzienam „sadarbība”, ar gandarījumu secināja turku laikraksts „Zaman”.
ES iestāšanās sarunas strupceļā
ASV attiecības ar Turciju ieguvušas jaunu elpu, turpretī Turcijas eirointegrācijas process joprojām stagnē. Kopš ES iestāšanās sarunu sākšanas 2005. gadā tās nav būtiski pavirzījušās uz priekšu, turklāt pēdējā laikā sarunu process kļuvis aizvien lēnāks. No 35 sarunu sadaļām atvērtas ir tikai desmit, turklāt ne pašas svarīgākās.
Līdz ar šī gada janvārī notikušo Turcijas premjerministra vizīti Briselē Turcija gan pieliek aizvien lielākas pūles, lai iestāšanās sarunas izvestu no sastinguma punkta. Turcijas premjerministrs ES institūcijas Briselē nebija apmeklējis kopš 2004. gada. Lai iestāšanās sarunu procesā panāktu jaunu progresu, Turcija vēl pirms premjerministra Briseles vizītes bija veikusi virkni „mājasdarbu”, tādējādi uzskatāmi demonstrējot savu labo gribu. Erdogana valdība nozīmēja jaunu ES sarunu vadītāju – pieredzējušo politiķi, bijušo deputātu Egmenu Bagisu. Turki spēra arī līdz šim nebijušu soli kurdu stāvokļa uzlabošanā, atļaujot sākt translācijas pirmajam sabiedriskajam televīzijas kanālam kurdu valodā.
"No 35 sarunu sadaļām atvērtas ir tikai desmit, turklāt ne pašas svarīgākās."
Tomēr neskatoties uz šiem pūliņiem, Turcijai jārēķinās ar vismaz četru piecu dalībvalstu vairāk vai mazāk atklāti paustu nepatiku pret iespējamo Turcijas dalību ES. Visai atklāti pret Turcijas pievienošanos ES iebilst Francija, Vācija un Austrija.
Francija joprojām bloķē vairāku būtisku sarunu sadaļu atvēršanu, tostarp par eiro, ES institūcijām un budžetu. Iebildumus pret Turcijas iestāšanos ES N. Sarkozī bija licis jau savas priekšvēlēšanu kampaņas centrā un saglabājis arī līdz šim. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka vērā ņemams franču vairākums iespējamā referendumā balsotu pret Turcijas uzņemšanu.
Tomēr starptautisko attiecību eksperti par galveno Francijas nepatikas cēloni uzskata tās bailes no ietekmes zaudēšanas ES institūcijās. 70 miljonu iedzīvotāju lielās Turcijas pievienošanās radikāli mainītu spēku samēru, jo pēc pāris gadiem strauji augošais iedzīvotāju skaits pat varētu Turciju padarīt par lielāko ES dalībvalsti. Tas nozīmētu arī proporcionālas ietekmes iegūšanu ES Padomē, Eiropas Parlamentā un Eiropas Komisijā, kas nenovēršami novestu pie Francijas un Vācijas līderu dueta ietekmes būtiskas samazināšanās.
Līdz šim arī nav rasts skaidrs risinājums sašķeltās Kipras jautājumā, neskatoties pat uz pēdējo mēnešu būtisko progresu, un tādēļ Kipra un tās tuvākā sabiedrotā Grieķija gatavas traucēt Turcijas tālāko virzību uz ES. Kopš 2006. gada pēc Kipras prasības joprojām bloķētas astoņas iestāšanās sarunu sadaļas. Formālā prasība ir atvērt Turcijas ostas grieķu kipriešu kuģiem.
